– Tam puikam taču nebūtu jāstrādā, – viņa klusi noteica.

– Domāju, ka viņš priecāsies par nopelnīto kabatas naudu, – Tobijs bezrūpīgi sacīja.

– Izskatās, ka viņam vairāk vajadzētu baudīt siltu ēdienu. – Kerolaina jau sāka prātot, ko varētu ātri pagatavot zēnam. – Kā viņu sauca?

– Sajs, mis Veiverlij. Sajs Hetingers.

Asinis teju pārstāja plūst viņai dzīslās. – Hetingers?

Tobijs novērsās no pārsteigtajām Kerolainas acīm. – Viņš ne tuvu nav tāds kā viņa tēvs, mis Veiverlij. – Pēc sena paraduma Tobijs ar pirkstiem pieskārās rētai uz vaiga. – Viņš ir labs puika. Ceru, jūs neuzskatīsiet, ka pārkāpju kādas robežas, taču es laikam neesmu objektīvs. Viņš ir labs draugs Džimam.

Kerolaina cīnījās pati ar sevi. ”Tas ir tikai bērns. Nevajadzētu kliegšus dzīt puiku projām no īpašuma tikai tālab vien, ka viņš ir mantojis Hetingeru uzvārdu. Un Hetingeru asinis.”

Skanēja divriteņa zvaniņš, jo zēni pa kārtai to džinkstināja. Tēvu grēki… Tas bija Ostina iemīļots citāts. Un drauds. Viņa nespēja tam noticēt, skatoties uz šo kaulaino zēnu, kurš smaidīja kā sapņains eņģelis.

– Saj.

Viņš pašāva galvu augšup. Nepavisam ne kā eņģelis. Drīzāk kā vilks, ātri un tramīgi. – Kundze?

– Es grasījos sev kaut ko sarūpēt pusdienām. Vai pievienosies?

– Nē, kundze. Paldies, kundze. Mani Svītvoterā kārtīgi pacienāja ar brokastīm. Misters Takers man pagatavoja olas ar šķiņķi.

– Saprotu… – Taču Kerolaina nepavisam to nesaprata. Turpat blakus Tobijs skaļi iesmējās.

– Takijs pagatavoja, tu ēdi un joprojām esi uz kājām? Puis, tev nu gan laikam ir dzelzs kuņģis.

– Viņš visu garšīgi uztaisīja. Un viņam bija mikroviļņu krāsns, kur ielika cepumus, un acumirklī tie atkal bija karsti kūpoši. – Gluži aizrāvies, zēns sāka stāstīt, ka viņam katru dienu tikšot pasniegtas pusdienas un tās pagatavošot mis Dela, un ka viņam aizdots divritenis un misters Takers jau tagad esot iedevis viņam divus dolārus avansā.

– Un viņš teica, ka es tos drīkstot tērēt, kā man pašam labpatīkas… Tā esot vīrieša privilēģija, kad saņemta pirmā paša pelnītā nauda… Tikai to nedrīkstot šķiest viskijam un sievietēm. – Viņš mazliet piesarka un uzmeta skatienu Kerolainai.

– Viņš jau tikai jokoja.

– Esmu pārliecināta, ka tā arī bija. – Kerolaina pasmaidīja. Sajs nosprieda, ka viņa ir skaistākā sieviete, kādu viņam nācies sastapt. Viņš pat baidījās, ka pārāk ilga skatīšanās uz Kerolainu varētu pamodināt un sakustināt sātana rīku. Viņš novērsās un sāka raudzīties uz zemi. – Man ir briesmīgi žēl, ka mans tētis sašāva jūsu mājai logus.

Kerolainai bija ļoti nepatīkami redzēt, kā saspringst zēna pleci, sakot šos vārdus. – Tagad tie atkal ir iestikloti, Saj.

– Jā, kundze. – Viņš grasījās Kerolainai vēl kaut ko sacīt, varbūt piedāvāt savus divus dolārus zaudējumu atlīdzināšanai, bet saklausīja automašīnas rūkoņu un pagriezās. Skaļāk nošņirkstēja grants zem riepām. – Tas ir vīrs no FIB, – Sajs neizteiksmīgi noteica.

Visi klusēdami noraudzījās, kā Metjū Bērnss tuvojas un aptur automašīnu pievedceļa galā.

Viņš nepavisam nepriecājās, ieraugot tik daudz cilvēku. Viņš bija cerējis sastapt Kerolainu vienu pašu, lai varētu mierīgi parunāties. Izkāpis no automašīnas, viņš pamanīja Kerolainas sejā atplaukstam visai jauku smaidu.

– Labvakar, Kerolaina.

– Sveicināts, Metjū! Kā varu jums palīdzēt?

– Šī nav oficiāla vizīte. Man bija brīva stunda, un es iedomājos, ka varētu atbraukt un jūs apraudzīt.

– Man viss ir labi. – Kerolaina saprata, ka ar to vien nebūs pietiekami. – Vai jūs vēlētos ledus tēju?

– Tas būtu brīnišķīgi. – Bērnss apstājās pie divriteņa, kuram blakus Sajs bija cieši pievērsis skatienu zemei sev pie kājām. – Tu esi Hetingeru puika, pareizi?

– Jā, kungs. – Sajs labi atcerējās, kā Bērnss bija ieradies pie viņiem un pūlējies izdabūt kādus sakarīgus vārdus no viņa mammas, kura nemitējās šņukstēt priekšautā. – Es labāk došos uz mājām.

– Nāc nu, Džim. Mums jāatgriežas pie darba.

– Es gribētu, lai jūsu pārtraukums būtu mazliet ilgāks, Tobij. Ir taču ļoti karsts.

– Tobijs? – Metjū skatiens kļuva asāks, pievēršoties tumšādainajam plecīgajam vīrietim. – Tobijs Mārčs?

Muskuļi saspringa. Tobijs pamāja ar galvu. – Tieši tā.

– Sagadījies tā, ka jūsu vārds ir manā iztaujājamo sarakstā. Vai rētu jums sagādāja Hetingers?

– Metjū, – Kerolaina bilda, šausmās paraudzīdamās uz Saju. – Man tagad jābrauc, – Sajs steidzīgi atkārtoja. – Varbūt, ka rīt satiksimies, Džim. – Viņš uzlēca uz divriteņa un negantā ātrumā aizminās projām.

– Vai tiešām tas bija jādara šā bērna klātbūtnē, Metjū?

Bērnss papleta rokas. – Tādā pilsētā kā šī… Es esmu pārliecināts, ka puika tāpat jau zina. Mister Mārč, ja jums atrastos kāds brītiņš…

– Džim, tu dodies turp un nokasi loga rāmi.

– Bet, tēti…

– Dari, kā sacīju.

Noliecis galvu, Džims sagumušiem pleciem paklausīja.

– Jūs vēlējāties man uzdot jautājumu, mister Bērns.

– Aģent Bērns. Jā, par jūsu rētu.

– Man tā ir jau divdesmit gadu. Kopš reizes, kad Ostins Hetingers man uzklupa un apvainoja zādzībā. – Tobijs pieliecās, lai paņemtu neatvērtu krāsas kārbu, un sāka to meistarīgi kratīt.

– Tātad viņš jūs apsūdzēja zādzībā.

– Viņš teica, ka es esmu paņēmis virvi no viņa īpašuma. Bet es nekad savā dzīvē neesmu ņēmis neko, kas man nepieder.

– Un kopš tā laika jums ir bijušas sarežģītas attiecības.

Tobija platās delnas turpināja kratīt krāsas kārbu. – Nu, par labiem kaimiņiem mūs nevarētu nosaukt.

Bērnss izņēma no kabatas bloknotu. – Šerifs Trūsdeils pirms sešiem mēnešiem ir saņēmis ziņojumu par jūsu zālājā aizdedzinātu krustu. Pēc jūsu vārdiem secināms, ka jūs par vainīgajiem uzskatāt Ostinu Hetingeru un viņa dēlu Vērnonu.

Tobija skatienā pazibēja kaut kas salts un ļoti nopietns. – Es to nevaru pierādīt. Un vienvakar es iznācu no Lāšona veikala, bet manai mašīnai bija sadurtas riepas. Arī par šo gadījumu es nevaru pierādīt, ka vainīgie bija viņi. Ielas otrajā pusē stāvēja Vērnons un Ostins Hetingers, ar kabatas naža asmeni tīrīja nagus un smīnēja. Kaut arī Vērnons man pateica, lai priecājos, ka šajā reizē tās bija tikai automašīnas riepas, nevis mana seja, es neko nevarēju pierādīt. Tāpēc es tikai pateicu, ko domāju. Hetingeram nepatīk redzēt savu puiku manā tuvumā.

– Pirms dažām nedēļām jūs ar Ostinu strīdējāties saimniecības preču veikalā. Ostins draudēja kaut ko nodarīt jūsu dēlam, ja neturēsiet viņu pa gabalu no Saja. Vai tā ir taisnība?

– Viņš ienāca veikalā tajā brīdī, kad es pirku naglas. Viņš man šo to pateica.

– Vai jūs atceraties, ko tieši viņš jums sacīja?

Tobija žoklis saspringa. – Viņš teica: ”Ei, nēģeri! Turi to savu mazo, melno izdzimteni tālāk no manējā. Citādi es ādu pār acīm viņam novilkšu.” Un es pateicu, ka nogalināšu viņu, ja viņš aiztiks manu puiku.

Šos vārdus Tobijs izrunāja klusā, bezkaislīgā tonī, un Kerolainai drebuļi pārskrēja pār muguru.

– Viņš pateica vēl šo to. Citēja Svētos rakstus un sacīja, ka melnie nu jau pavisam aizmirsušies, vairs nezinot savu vietu. Pēc tam viņš paņēma āmuru. Mēs sākām kauties turpat veikalā, un laikam kāds aizsteidzās pēc šerifa, jo viņš ieradās un visu to jezgu izbeidza.

– Vai jūs Hetingeram pateicāt kaut ko tādu kā… – Bērnss atkal ieskatījās piezīmēs. – ”Tu gan labāk būtu raizējies par to, cik bieži tava meitene papleš kājas, nevis par to, ka Sajs kopā ar Džimu iet makšķerēt.”

– Varbūt tā bija.

– Un meitene, kuru jūs pieminējāt, ir tagad jau nelaiķe Eda Lū Hetingere?

Tobijs lēnām nolika zemē krāsas kārbu. – Viņš neķītri izteicās par manu ģimeni, manu Džimu, mazo Lūsiju un manu sievu. Nebija vēl pagājusi nedēļa kopš dienas, kad Vērnons apturēja manu sievu uz ielas un teica, lai viņa labāk pieskata dēlu, kamēr viņam vēl nav salauzta roka vai kāja. Kaut kas tāds cilvēkam nebūtu jāuzklausa ne no viena.

– Un tad jūs pieminējāt mis Hetingeres seksuālos paradumus.