– Es biju pārskaities. – Tobija seja iekvēlojās niknumā. – Var jau būt, ka man nevajadzēja runāt par viņa tuviniekiem, jo man taču uzbruka tieši viņš.

– Man būtu interesanti uzzināt, kā jūs iepazināties ar Edas Lū seksuālajiem paradumiem.

– Te visiem labi zināms, ka nebija vajadzīgas lielas pūles, lai dabūtu viņu guļus. – Viņš paraudzījās uz Kerolainu, un skatienā jautās atvainošanās.

– Vai jums bija arī personīgas zināšanas par to?

Tagad Tobija acīs uzliesmoja kvēls niknums, ass kā zobens. Kerolainu tas sabiedēja, viņa paspēra soli uz priekšu un mierinoši pieskārās vīrieša rokai. – Pirms piecpadsmit gadiem es devu zvērestu vienai sievietei… un viņa zvērēja man, – Tobijs sacīja, sažņaudzis pirkstus dūrēs. – Es viņai esmu uzticīgs.

– Ko lai saka, mister Mārč. Man ir liecinieks, kurš apgalvo, ka jūs Edu Lū Hetingeri esot apmeklējis trīs vai četras reizes viņas istabā īres namā Inosensā.

– Tie ir vistīrākie meli. Es nekad neesmu bijis viņas istabā… kad viņa pati tur atradās.

– Tātad tomēr esat bijis?

Tobijam radās sajūta, ka viņam ap kaklu savelkas cilpa. – Misis Kūnsa mani nolīga dažiem darbiem. Es nomainīju logu aplodas visās istabās un arī šo to piekrāsoju.

– Un strādājot jūs Edas Lū istabā allaž bijāt viens pats?

– Tieši tā.

– Jūs nekad nebijāt tajā istabā kopā ar viņu?

Apmēram piecas sekundes Tobijs skatījās uz Bērnsu. – Kad viņa ieradās, es gāju projām, – viņš paskaidroja. – Un tagad man jāķeras pie darba. Jāapskatās, kā sokas manam puikam.

Kad Tobijs nokāpa no lieveņa un aizgāja uz mājas otru pusi, Kerolaina pamanīja, ka ir sākusi drebēt. – Tas bija briesmīgi.

– Man žēl, Kerolaina, – Bērnss nolika piezīmju grāmatiņu. – Aizdomās turamo iztaujāšana var sagādāt zināmas grūtības.

– Jūs taču neticēsiet, ka viņš varēja nogalināt to meiteni viņas tēva nicināmās rīcības dēļ? – Lai gan Kerolainai gribējās šos vārdus izkliegt skaļi, viņa pūlējās runāt pavisam mierīgi un klusi. – Viņš ir ģimenes cilvēks. Pietiek vien paskatīties, kāds viņš ir kopā ar savu dēlu, lai saprastu, kas viņš par cilvēku.

– Ticiet man, Kerolaina, slepkava itin bieži nemaz neizskatās pēc slepkavas. Un jo īpaši sērijveida slepkavas. Es varētu nosaukt jums statistikas datus un psiholoģiskos portretus, kas jūs gluži vienkārši satriektu.

– Lūdzu, nedariet to, – Kerolaina salti noteica.

– Man jāatvainojas, ka jūs atkal un atkal tiekat ievilkta šajā lietā. – Viņš pasmaidīja. – Es biju cerējis atbraukt un turpināt mierīgos apstākļos mūsu sarunu, ko iesākām iepriekšējā dienā. Un, protams, biju cerējis, ka spēšu jūs pārliecināt man kaut ko nospēlēt.

Viņa trīs reizes uzmanīgi ieelpoja. ”Varbūt viņš vienkārši nespēj citādi, tāpēc ir un paliek uzpūtīgs un neiejūtīgs stulbenis,” Kerolaina nodomāja. – Atvainojiet, Metjū. Es pašlaik atpūšos no uzstāšanās.

– Ak… – Viņa sejā parādījās vilšanās. – Nu ko, varbūt kaut kad tuvākajā nākotnē. Ceru, ka nedēļas beigās man būs kāds brīvs brīdis. Es esmu mazliet papētījis un uzzinājis, ka Grīnvilā ir kāds neliels, diezgan pieklājīgs jūras velšu restorāns, un ar lielāko prieku jūs turp aizvestu.

– Paldies, Metjū, bet es pagaidām turos māju ciešā tuvumā.

Aģents sastinga no šāda atraidījuma. – Žēl gan. Nu ko, laikam jau darbs negaidīs. Labāk es došos atpakaļ. – Viņš gāja uz automašīnas pusi. Aizskarts, tomēr ne uzvarēts. – Ja drīkst, šoreiz es atteikšos no ledus tējas.

– Jā, protams. Visu labu.

Tiklīdz Bērnsa automašīnas saceltie putekļi bija nosēdušies, Kerolaina iegāja mājā. Pirmo reizi vairāku dienu laikā viņa atkal paņēma vijoli un spēlēja.

Naktī bija uznācis lēns, garlaicīgs lietus, kurš atnesa mitrumu izslāpušajai zemei. Rīta otrajā pusē tas lēnām un negribīgi bija pārvietojies uz Ārkanzasu un izdarījis tik vien labuma, kā pārvērtis putekļus slidenos dubļos, kas līdz pēcpusdienai jau atkal būs pilnībā izžuvuši.

Pie atvērtā kapa stāvēja cilvēki, līdz potītēm ietīti miglas skrandās, kuras zeltainā saule jau steigšus vāca nost. Dažus jardus tālāk auga ozolu rinda. No lietū samērcētajām lapām pilēja skaļas lāses, monotoni plīkšķēdamas un atgādinādamas Sajam par sarūsējušo ūdens krānu vannas istabā, kurš pilēja dienu un nakti.

Reizēm viņš naktīs gulēja, ieklausīdamies šajā pilēšanā, un domāja, ka tā viņam laupīs prātu. Nepārtraukts pak, pak, pak, pak… Gluži kā ķīniešu izmantotā spīdzināšanas metode, par kuru viņš bija lasījis. Viņš bija slepenais aģents Sajs Hetingers, un ūdens pilēja pa lāsei vien viņam uz pieres – pašā vidū. Taču viņš nesalūzīs nekad, kaut arī ūdens izgrauzīs ādu un kaulus un trieksies smadzenēs. Nē, viņi Saju nekad nesalauzīs. Viņš bija Bonds. Džeimss Bonds. Viņš bija Rembo. Viņš bija Indiana Džonss.

Un pēc tam viņš būs tikai Sajs, kurš nekur netiek projām no istabas, kurā ož pēc pelējuma. Viņš piecelsies, ieliks kādu vecu skrandu zem nemitīgajām lāsēm, lai audums kaut mazliet apslāpē tracinošo plakšķēšanu.

Šajā reizē Sajs nepūlējās bloķēt kaitinošo skaņu. Tieši otrādi – viņš koncentrējās, lai novērstu domas no atrašanās vietas un notikuma.

Mācītājs Sleiters šķita Sajam kā mūžību vecs, lai gan patiesībā šim lāga vīram nebija vēl ne sešdesmit. Taču zēna acis redzēja vien balto matu pūkas uz saules apsvilinātā galvaskausa, grumbas, kas izvagoja vēju appūsto seju, un ļengano ādu, kura no kaulainā zoda nokarājās līdz pat krūtīm.

Pēc Saja domām, mācītājs bija pārāk vecs, lai kaut ko zinātu par dzīvi. Lai gan… Šī diena bija veltīta nāvei. Un šajā jomā viņš noteikti bija īsts eksperts.

Melodiski nesdama līdzi frāzes par dvēseles glābšanu, mūžīgu dzīvošanu un veco, labi zināmo Dieva gribu, mācītāja Sleitera balss cēlās un krita.

”Kas gan notiktu, ja es tagad paietu uz priekšu un izķertu Bībeli mācītājam no rokām?” Sajs piepeši iedomājās. ”Es atvainotos un sacītu: ”Viss, ko teicāt, ir pamatīgas muļķības. Dievs nekādi nav saistīts ar to, ka Eda Lū ir sagraizīta gabalos. Kā gan mēs varam novelt uz Viņa pleciem to, ka viņai šodien jāgulstas zemes klēpī? Kā gan mēs varam pasludināt to par Dieva gribu, ja visiem ir labi zināms, ka nazi turēja cilvēka roka?” Man ir līdz kaklam tas, ka itin viss tiek skaidrots ar Dieva gribu. Ja uznāk krusa un sakapā jaunos kokvilnas stādus, tā ir Dieva griba?”

Sajs zināja, kā rodas krusa. Viņš zināja, ka, sakarsušajam gaisam sastopoties ar auksto gaisu, lietus pārvēršas ledus pērlītēs. Sajs nespēja iztēloties Dievu sēžam zelta tronī un nospriežam, ka nu pienācis īstais laiks kaisīt krusu pār Ostina Hetingera kokvilnas lauku, iznīcinot jau tā nožēlojamo ražu.

Un tieši tāpat viņš nespēja iztēloties, ka Dievs būtu vēlējies, lai Eda Lū tiek sagraizīta un pēc tam iemesta dīķī.

To Sajs gribēja pateikt. Vārdi karsti kvēloja uz mēles un lauztin lauzās pasakāmi. Viņš zināja, ka māte ieraudāsies vēl skaļāk, vaimanās un tik tikko noturēs līdzsvaru. ”Vērnons sadotu man tik spēcīgi, ka ausīs sāktu zvanīt. Pārējie vienkārši skatītos uz mani.”

Pārsvarā apkārt bija tikai sievietes melnās kleitās. Misis Fulere un misis Šeisa stāvēja kopā ar misis Lāšonu un misis Kūnsu. Bija atnākusi arī Darlīna, kas gaudoja kā viesuļvētra, un viņas mātei vajadzēja paņemt mazo, kuru viņa cieši spieda sev klāt. Bija vēl citas sievietes. Edas Lū kādreizējās draudzenes un daudzas tādas, kas ieradušās, lai pildītu savu kristietes pienākumu.

Vīriešu bija pavisam maz. Šerifs Trūsdeils turēja savas sievas roku. FIB aģents ar nopietno seju apstājās nostāk no pārējiem, noliecis galvu. Tomēr Sajs zināja, ka viņa acis vēro. Vēro, vēro un vēro.

– ”Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība,” – mācītājs Sleiters skandēja, un Meivisa zvārojās tik nevaldāmi, ka viņas vecākais dēls Vērnons uzgrūdās savai sievai un radīja domino efektu apkārt stāvošajiem. Visi sašūpojās, bet mācītājs tikai turpināja: – Kurš Viņam tic, tam piederēs valstība.

Sajam gribējās kliegt, kliegt pilnā balsī, ka Eda Lū neticēja nevienam, tikai pati sev, un ka šīs lūgšanas un vaimanas padara visu tikai daudz grūtāku. Bet viņš klusēja un turēja galvu noliektu, jo pie kapa bija ieradies cilvēks, no kura Sajs baidījās krietni vairāk nekā no mācītāja tik bieži pieminētā Dieva.