Tas bija viņa tēvs.

Ostins Hetingers bija ģērbies savā svētdienas uzvalkā un stalti izslējies, rokas un potītes bija saķēdētas, un abās pusēs viņam stāvēja šerifa vietnieki drūmām sejām.

Ieklausīdamies mācītāja vārdos, Ostins skatījās, kā zārks tiek ielaists tā melnajās, mitrajās mājās. Un viņš kala plānus.

Viņš dzirdēja savas sievas gari stieptās, sēru pilnās gaudas. Acis apstājās pie viņas sejas un redzēja, ko Meivisai nodarījušas nemitīgās asaras. Smadzenēs dzima plāns.

Kad pēdējie miglas pirksti, saules apsvilināti, pazuda no mitrās zāles, viņš nolieca galvu. ”Dievs visu ir paredzējis,” viņš nodomāja, koncentrēja skatienu un, nemirkšķinot plakstus, raudzījās uz bedri, kas bija izrakta viņa meitai. Acīs parādījās asaras. ”Lai viņi domā, ka bēdas mani padarījušas vāju,” viņš sprieda. ”Lai viņi redz vārgu, bezpalīdzīgu cilvēku.”

Atlika vien gaidīt un gaidīt, līdz beigsies ceremonija, gaidīt un gaidīt, kamēr sievietes gāja pie Meivisas un sacīja bezjēdzīgus līdzjūtības vārdus.

Kad viņas posās iet uz savām automašīnām, viens no šerifa vietniekiem iebikstīja Ostinam. – Hetinger.

– Lūdzu. – Viņš pievērsa skatienu bedrei zemē un panāca, ka balss iedrebas. – Man vajag… Es gribu gremdēties lūgšanās kopā ar sievu. – Pēc tā, kā šerifa vietnieki mīņājās uz vietas, Ostins bija secinājis, ka sieviešu asaras un ceremonija ir abus aizkustinājušas. Prasmīgi slēpdams to, kas patiešām mājoja viņa sirdī, Ostins pacēla galvu. Sejā bija lasāma tikai pilnīga bezpalīdzība. Viņš bija tēvs, kurš zaudējis meitu. – Lūdzu, – viņš atkārtoja. – Viņa bija mana meita, vienīgā meita. Tas taču nav pareizi, ja cilvēkam ir jāapglabā savs bērns, vai ne? Tāda taču nav dabas noliktā kārtība. Jūs zināt, kas viņai nodarīts, vai ne? – Viņš nolieca galvu, lai neviens neredzētu acīs liesmojošo naidu. – Man jāmierina sieva. Viņa nav stipra, un pārdzīvojumi viņu varētu nogalināt. Ļaujiet man vismaz apskaut sievu. – Viņš pastiepa rokas uz priekšu. – Vīrietim taču ir tiesības apskaut savu sievu pie abu meitas kapa, vai ne?

– Klau, man žēl…

– Beidz, Lū. – Otrajam šerifa vietniekam arī bija meita. – Kur tad viņš dēsies ar saķēdētām kājām? Būs tikai piedienīgi, ja atvēlēsim viņam mirkli kopā ar sievu.

Ostins stāvēja, noliecis galvu, un sirdi pildīja prieks. Viņš klausījās, kā noklikšķ rokudzelžu atslēga. – Bet mēs stāvēsim blakus, – šerifa vietnieks Lū īgni sacīja. – Un tev ir tikai piecas minūtes.

– Lai Dievs jūs svētī. – Ar acs kaktiņu Ostins pamanīja, ka Bērks jau atrodas savā automašīnā un brauc projām. Dažas sievietes bija sastājušās pie senākām apbedījuma vietām, lai izrādītu cieņu aizgājējiem. Ostins pagāja uz priekšu un papleta rokas. Izmisuma pilnām acīm un ļenganām kājām sieva iekļāvās viņa skaujās.

Kādu mirkli Ostins turēja sievu apskautu, nogaidīja un vēroja, kā šerifa vietnieki novēršas aiz cieņas pret sērotājiem. Cilvēka dabā bija atvēlēt privātumu sērām. Aizgriezās arī citi, kas vēl atradās kapsētā.

Un tad sekoja strauja kustība, tik ļoti strauja, ka Sajs, kurš nekad nebija redzējis savus vecākus apskaujamies, sagrīļojās un paklupa mitrajā zālē.

Ostins spēcīgi uzgrūda sievu pirmajam šerifa vietniekam, un abi – gan šerifa vietnieks, gan kliedzošā Meivisa – iekrita atvērtajā kapā. Kad otrs šerifa vietnieks tvēra pēc ieroča, Ostins viņam ar galvu gluži kā tarāns ietriecās krūtīs. Cīniņš par ieroci bija īss. Savukārt Lū dziļajā bedrē pūlējās atbrīvoties no skaļi, histēriski raudošās sievietes.

Ar ieroci Ostins iebelza pa galvu šerifa vietniekam, kurš no trieciena zaudēja samaņu. Pēc tam Hetingers satvēra pie kakla Bērdiju Šeisu, kura incidentu vēroja platām acīm.

– Es viņu nobeigšu, – Ostins kliedza, Dieva dusmu pārpilns. – Viņa būs tikpat beigta kā mana meitene! Vai dzirdat? Izmet ieroci un atslēgas, vai arī es izšaušu viņai galvā pamatīgu caurumu.

Bērdija kaut ko nesaprotami nopīkstēja un veltīgi sita Ostinam pa roku. Dažus soļus tālāk sāka raudāt Rūtena, jo bija pārliecināta, ka šo jaunāko pazemojumu nekad nespēs pārciest.

– Kurp tu dosies? – Lū vaicāja, nespēdams izturēt to, ka atrodas uz zārka un viņam mugurā ieķērusies sieviete. Puiši iecirknī viņu apsmies vēl ilgi. – Padomā labi, Hetinger! Kurp tu dosies?

– Turp, kur mani vadīs Dievs. – Jā, Ostins juta spēku un karstumu, ko dusmīgais Dievs bija viņā iesvēlis. – Kungs, es sekošu Tev! – viņš kliedza, aizžņaudzot Bērdijai kaklu un neļaujot elpot. – Desmit sekundes, un tad viņai gals klāt. Pēc tam es piepildīšu to caurumu, kurā tu atrodies, ar svinu, un lieta darīta.

Nikni lamādamies, Lū izsvieda atslēgas.

– Tavu šaujamieroci arī.

– Nolādēts…

– Piecas sekundes. – Ar galvas mājienu Ostins norādīja Vērnonam, lai atslēdz viņa savažotās kājas.

– Tēt, vajag viņus vienkārši novākt, – Vērnons caur sakostiem zobiem noteica un pagrieza atslēgu slēdzenē. Seja bija pietvīkusi no šādas domas vien. – Nošauj tos bezdievjus un izdzimteņus, un tad dosimies uz Meksiku.

– Es nekur nebraukšu, kamēr te visu nebūšu pabeidzis.

Lū palēcās augšup, cerēdams izšaut, bet viņam nācās pieliekties, jo divu collu attālumā lode sašķaidīja velēnu.

– Pilnīgi zaudējis prātu. Vai tiešām viņš domā, ka es grasos beigt dzīvi ar caurumu galvā? – Lū izmeta savu ieroci.

Vaimanājošo Bērdiju Ostins pastūma uz kapa pusi. Viņa kādu mirkli šūpojās uz pašas malas, acīs bija lasāma pārcilvēciska koncentrēšanās, rokas bija izstieptas. Tad viņa uzgāzās virsū šerifa vietniekam Lū.

Drīz vien Ostins jau bija gabalā – ar Bērdijas Šeisas Buick automobili. Viņam līdzi bija divi policistu dienesta ieroči un kūsājošs naids.

Džims Mārčs pacietīgi stāvēja priekštelpā, klusi svilpoja kaut ko un gaidīja, kad nāks Kerolaina, jo vēlējās apvaicāties, vai salabot sētas puses lieveņa stiprinājumus, kad būs pabeigta krāsošana.

Tēvs bija aizsteidzies uz pilsētu pēc dažām nepieciešamām lietām, bet Džims izvēlējās palikt. Vajadzēja turpināt krāsošanu, bet viņš bija pamanījis, ka vecajā lievenī ir bojājumi, un sprieda, ka tētis nopriecāsies, ja viņš būs paveicis vairāk darba.

Kad viņš bija pieklaudzinājis, Kerolaina uzsauca, lai nāk iekšā. Viņš rūpīgi noslaucīja kājas; mamma bija ļoti strikta jautājumos par kāju slaucīšanu un roku mazgāšanu.

Ik pēc brīža viņš spēra tālāk ar krāsu nošķiestās teniskurpēs ieautās kājas. Viņš zināja, ka vijole atrodas viesistabā, jo bija to redzējis pa logu.

Džims vēlējās to apskatīt tuvāk, tieši tāpat kā būtu kārojis aplūkot Wilson firmas beisbola cimdu Lāšona veikala skatlogā. Viņš, kā pašam likās, gluži ikdienišķi piegāja pie viesistabas durvīm. Tur jau tā bija. Viņš uzmeta īsu skatienu kāpnēm un tad spēji virzījās uz priekšu. Viņš sacīja sev, ka uzmetīs instrumentam tikai vienu skatienu un pēc tam vēja ātrumā atgriezīsies priekštelpā.

Par vijoli viņš bija domājis jau kopš iepriekšējās dienas, kad dzirdēja Kerolainu spēlējam. Džims nekad vēl savā īsajā mūžā nebija dzirdējis tādu mūziku. Viņam likās, ka šī vijole ir kaut kas īpašs un nepavisam nav tāda kā vecais Rūperta Džonsona instruments, kuru viņš mēdza uzspēlēt vasaras naktīs.

Pieskāries slēdžiem futrāļa malās, Džims atvēra vāku. Un viņš to ieraudzīja. Tā gulēja uz melna samta un patiešām bija citāda. Likās jau, ka izmērs un forma ir tāda pati kā Rūperta instrumentam, taču šī bija mirdzoša un spoža kā jauna monēta. Džims saņēma drosmi un tai pieskārās. Gluda kā zīds. Vismaz viņš iztēlojās, ka zīds varētu tāds būt.

Apņemšanās uzmest vijolei tikai vienu īsu mirkli bija aizmirsta, un Džims maigi pārslidināja īkšķi pār stīgām.

Tobrīd Kerolaina bija nonākusi uz apakšējā pakāpiena un saklausīja uz vijoles grifa novibrējam stīgas. Viņas pirmā reakcija bija aizkaitinājums. Neviens nedrīkstēja aizskart viņas vijoli! Neviens. Viņa pati to uzskaņoja un spodrināja, itin bieži par uzjautrinājumu pārējiem orķestrantiem, ar kuriem kopā spēlēja.

Luiss ne reizi vien bija žēlojies, ka vijoli Kerolaina glāstot daudz biežāk nekā viņu. Tas lika viņai justies vainīgai. Līdz brīdim, kad viņa atklāja, ka viņš pats sev sagādājis ārpuskārtas glāstīšanu.