Kerolaina gāja uz viesistabu, un pārmetumu vārdi jau kaisa viņai uz mēles. Un tad viņa apstājās. Džims bija nometies uz ceļiem pie vijoles un ar īkšķi glāstīja stīgas tik maigi, it kā pieskartos jaundzimuša bērna vaigam. Taču tieši Džima sejas izteiksme lika norīt pārmetumus. Viņš izskatījās tik laimīgs, itin kā nupat būtu atklājis kādu brīnišķīgu noslēpumu. Smaids izgaismoja seju nevis jautrībā, bet bezgalīgā priekā. Acis staroja.

– Džim, – viņa klusi ierunājās, un zēns uztrūkās kājās kā aiz aukliņas parauta marionete. Acis iepletās jo lielas; šķita, ka tūdaļ tās aizņems vai visu seju.

– Es… es… tikai paskatījos. Lūdzu atvainojiet, mis Kerolaina. Es zinu, ka nedrīkstēju tā darīt. Nepadzeniet manu tēti no darba!

– Būs jau labi, – viņa sacīja, un tā arī bija. ”Luiss būtu ne mazums pārsteigts,” Kerolaina nodomāja. ”Man nav iebildumu, ka mazs melnādains zēns pieskaras manai vijolei, bet Luisam bija aizliegts pat elpu tai uzpūst.”

– Nevajag maksāt man par darbu, – puika bēra vārdus. – Es zinu, ka nedrīkstēju tā rīkoties.

– Es taču teicu, ka viss ir labi. – Kad Kerolaina uzlika roku Džimam uz pleca, viņas balsī skanošais rāmais uzjautrinājums beidzot sasniedza puikas satraukto prātu.

– Jūs nedusmojaties?

– Nē, bet labāk būtu, ja tu palūgtu atļauju to apskatīt.

Un, protams, ja zēns tā būtu rīkojies, viņa atbildētu noliedzoši un nebūtu redzējusi viņa sejā šo prieka simfoniju. Tādu pašu, kāda reiz, ļoti sen, bija skatāma viņas pašas sejā.

– Jā, kundze. Es atvainojos. Ļoti atvainojos. Man nebija tiesību tā ieiet jūsu viesistabā. – Tik tikko spēdams noticēt savai veiksmei, Džims kāpās atpakaļ. – Es ienācu apvaicāties, vai vēlēsieties, lai nostiprina jūsu mājas lieveni sētas pusē, un tad… – Piepeši viņš atskārta, ka būs labāk neturpināt.

– Kāpēc tev gribējās to apskatīt?

”Ak vai,” Džims nodomāja. ”Viņa noteikti izstāstīs tētim. Un tad būs uguns pakulās.” – Vienkārši… vakar es dzirdēju, kā jūs spēlējāt. Es nekad nebiju dzirdējis tādu mūziku! Un es iedomājos… jā, man bija interesanti redzēt, vai tā ir kāda īpaša vijole.

– Man tā ir īpaša. – Kerolaina domīgi paņēma instrumentu no futrāļa, kā bija darījusi neskaitāmas reizes. Tās svars, forma, tekstūra – viss bija pazīstams, ļoti mīļš un vienlaikus ienīstams. – Vai kādreiz esi tādu turējis rokās?

Džims smagi norija siekalas. – Nu, vecais Rūperts… tas ir, šerifa vietnieka Džonsona vectētiņš… man ierādīja dažas melodijas uz savas vijoles. Tā nav ne uz pusi tik skaista kā jūsējā. Un arī mūzika neskan tāpat.

”Diezin vai vecajam Rūpertam pieder Stradivāri vijole.” Kāds piepešs impulss pārsteidza Kerolainu. Tad viņa atgādināja sev, ka tieši impulsu apslāpēšana viņu noveda Toronto slimnīcā. Ļaušanās impulsiem atveda viņu uz Inosensu, lai cik ļauni vai labi tas arī būtu.

– Kāpēc gan tu nevarētu man parādīt, ko spēj? – Viņa pastiepa vijoli zēnam, un Džims nekavējoties aizlika abas rokas sev aiz muguras.

– Nē, kundze. Es nevaru. Tas nebūtu pareizi.

– Ja es pati tevi mudinu to darīt, tad jau tas ir pareizi, vai ne?

Kerolaina vēroja, kā zēna skatiens aizšaujas pie vijoles, redzēja viņa iekšējo cīņu – alkas pret apziņu par to, kas piedien un kas ne.

– Traks var palikt! – zēns nočukstēja. – Tā mirdz, vai ne?

Klusēdama Kerolaina paņēma lociņu un ierīvēja to ar kolofoniju. – Kad pirmo reizi spēlēju šo vijoli, es nebiju daudz vecāka par tevi. – Viņa iedomājās par to senseno vakaru, kad vecāki bija viņai iedevuši vijoli. Viņas ģērbtuvē Filadelfijas Mūzikas akadēmijā. Pirms viņas pirmā lielā solokoncerta. Toreiz viņai bija sešpadsmit gadu un viņa tikko bija beigusi maksimāli klusi un neuzkrītoši vemt blakus esošajā tualetes telpā.

Tad ienāca vecāki. Tēvs bija pārpilns prieka un lepnuma, bet māte vai plīsa no izmisīgas godkāres. Kerolainas sliktā pašsajūta atkāpās.

”Ko gan es tajā pirmajā reizē spēlēju?” Kerolaina iedomājās. ”Tajā ģērbtuvē, ko pārplūdināja ziedu un grima aromāts? Mocartu,” viņa atcerējās un pasmaidīja.

– Parādi man, – viņa sacīja un pasniedza zēnam lociņu.

Džims nespēja izlemt, kas būtu labāks. Viņš pielika vijoli pie pleca, izmēģinot pārlaida lociņu pār stīgām dažas reizes un tad sāka spēlēt ”Sāļo suni”.

Kad viņš beidza spēlēt, mulsums no sejas bija pagaisis, tā vietā rotājās smaids. Zēns apzinājās, ka viņa izpildījums nekad nav bijis labāks. Un, mūzikas varā nonācis, viņš turpināja ar dziesmu ”Keisijs Džonss”.

Kerolaina sēdēja uz krēsla paroceņa un vēroja. Jā, bija dažas aplamas notis, un izpildījuma tehnika noteikti prasījās slīpējama. Taču uz Kerolainu sniegums atstāja iespaidu. Ne tikai tāpēc, ka Džims spēlēja raiti un dzīvi; piesaistīja arī viņa skatiens. Tajā vīdēja prieks. Spēlēšana sagādāja viņam prieku.

Tas izrādījās kaut kas tāds, kas viņai bija liegts – un viņa sev to bija liegusi gandrīz divdesmit piecus gadus.

Džims attapās un noklepojās. Prātā joprojām dejoja un virpuļoja mūzikas skaņas, pirksti vēl vibrēja tām līdzi. Viņš baidījās, ka izaicina likteni.

– To man parādīja vecais Rūperts. Bet salīdzinājumā ar to, ko spēlējāt jūs, tas nav itin nekas. Tas bija… kaut kas svēts…

laikam jau.

Kerolaina pasmaidīja. – Domāju, ka mēs varētu noslēgt vienošanos, Džim.

– Kundze?

– Tu parādīsi man, ko tev iemācīja vecais Rūperts…

– Jūs gribat, lai es parādu jums, kā spēlējamas tās melodijas? – Džima acis kļuva neticami platas.

– Pareizi. Un es savukārt tev parādīšu, kā spēlējamas tās citas.

– Vai tā, ko jūs spēlējāt vakar?

– Jā.

Zēns apzinājās, ka viņa plaukstas ir sasvīdušas, un ar piespiešanos atdeva Kerolainai vijoli. – Būs jāpavaicā tētim.

– Es ar viņu aprunāšos. – Kerolaina piešķieba galvu. – Ja tu to vēlētos.

– Noteikti.

– Tad panāc šurp un skaties. – Viņa palika sēžam, lai Džims labi varētu redzēt viņas pirkstus. – ”Sunīša valsis”. Komponējis Frederiks Šopēns.

– Šopēns, – Džims godbijīgi atkārtoja.

– Bet tas nebūs nekāds konkursu skaņdarbs. Tikai…

– Priekam?

– Jā. – Viņa palika vijoli zem zoda un izbaudīja šo divzilbju vārdu. – Priekam.

Viņi bija krietni aizrāvušies ar savu pirmo nodarbību, kad ieradās šerifa vietnieks Kārls Džonsons un paziņoja, ka Ostins Hetingers ir aizbēdzis.

Kad Kārls Džonsons bija aizbraucis uz Svītvoteru, lai aiznestu jauno ziņu arī uz turieni, Kerolaina pieņēma divus lēmumus. Pirmkārt, viņa atsāks trenēties šaušanā. Un, otrkārt, viņa iegādāsies suni. Viņas sākotnējā vēlme sasaiņot mantas un bēgt bija pazudusi gandrīz uzreiz pēc parādīšanās. Tās vietā stājās daudz dziļākas un spēcīgākas emocijas. Šīs tagad bija viņas mājas, un viņa bija nolēmusi tās sargāt.

Paklausot Džima padomam un izmantojot viņa dotās ceļa norādes, Kerolaina devās uz Fuleru mājām. Džims bija sacījis, ka Hepijas kucītei Princesei pirms diviem mēnešiem piedzimuši mazuļi.

Hepija, kura jau bija paguvusi bēru drānas nomainīt pret apģērbu strādāšanai dārzā, priecīgi sagaidīja viešņu. Viņa ne vien priecājās tikt vaļā no pēdējā atlikušā kucēna, bet arī sajūsminājās par jaunu klausītāju, kurai varētu izklāstīt visus aizraujošos notikumus.

– Tā pārbijos es pirmo reizi mūžā, – Hepija teica, vezdama Kerolainu uz pagalmu mājas otrā pusē, garām keramikas zosu bariņam un ziedošu balzamīņu dobei. – Es stāvēju visai tālu, pie manas mammas kapa. Viņa nomira astoņdesmit piektajā gadā no olnīcu vēža. Mamma negribēja iet pie ārstiem, negāja un negāja, līdz tā slimība pilnībā sagrāva viņu. Es gan gluži kā pēc pulksteņa ik pēc sešiem mēnešiem eju pie doktora Šeisa veikt uztriepes analīzi.

– Tas noteikti ir ļoti prātīgi darīts.

– Nav nekādas jēgs slēpties no problēmām. – Hepija apstājās. – Lai nu kā… – Hepija pieliecās, lai izrautu kādu nezāli, kas bija uzdrošinājusies augt viņas cinniju dobē. – Es stāvu pie savas mammas un dzirdu, ka sākusies kņada, īsta kliegšana. Pagriezos es brīdī, kad šerifa vietnieks no Grīnvilas kopā ar Meivisu iegāzās Edas Lū kapā. Tad Ostins iebelza otram šerifa vietniekam, kas vēl ir tīrais puika, atņēma pistoli un iezvēla pa galvu tā, ka jauneklis zaudēja samaņu. ”Augstais Dievs!” es domāju. ”Viņš taču tagad sāks šaut!” es nodomāju. Bet viņš saķēra Bērdiju pie rīkles un pavēlēja šerifa vietniekam, kurš iekritis kapā, lai izmet kāju ķēžu atslēgas. Meivisa auroja tik briesmīgi, ka ka gandrīz vai pamodināja visus miroņus. Dieviņ mīļais, un tajā kapsētā viņu ir ļoti daudz! Un nabaga Bērdija, balta kā palags, stāvēja ar galvai piespiestu pistoli. Es jau domāju, ka tūlīt man apstāsies sirds. Bērdija ir mana draudzene.