– Jā, es zinu. – Kerolaina visu stāstu jau bija dzirdējusi no Kārla Džonsona, bet samierinājās un sprieda, ka var to klausīties vēlreiz. Un vēlreiz.

– Kad Ostins izšāva, es paslēpos aiz mammas kapa pieminekļa un nemaz par to nekaunos. Tas piemineklis ir liels, tiesa, man nācās pacīnīties ar savu brāli Diku cenas dēļ. Diks allaž ir bijis īstens skopulis. Viņš taču i no akmens kādu peniju pamanīsies izspiest. Un tad Vērnons… viņam ir tikpat šaudīgs skatiens kā viņa tētukam… atslēdza tās kāju važas. Un, ko tu sacīsi, Ostins iegrūda nabaga Bērdiju kapā pie šerifa vietnieka un nelaimīgās Meivisas. Tad nu gan sākās! Bērdija kliedza, Meivisa gaudoja, bet šerifa vietnieks lādējās kā pārdzēries matrozis.

Hepijas lūpas savilkās smaidā, un viņa bija gatava to apslāpēt, ja vien nebūtu pamanījusi, ka arī Kerolainas sejā parādās uzjautrinājums.

Viņas raudzījās viena uz otru, pūlēdamās saglabāt nosvērtību. Kerolaina padevās pirmā, viņai paspruka īss smiekliņš, ko viņa mēģināja pārvērst klepū. Un tad, stāvot mirdzošajā pēcpusdienas saulē, abas smējās locīdamās. Pēc brīža Hepijai nācās likt roku kabatā un meklēt nēzdogu, lai susinātu acis.

– Es tev teikšu, Kerolaina, tas nu bija skats, ko es neaizmirsīšu nemūžam, ja arī dzīvošu simts gadu. Kad Ostins bija aizbraucis ar Bērdijas automašīnu, es piesteidzos pie viņiem. Tur nu viņi bija, visi vienā kapiņā. Un pirmais, par ko iedomājos… lai Dievs man piedod… ka izskatās pēc tām seksuālajām perversijām, kādas var redzēt filmās pieaugušo kanālos. – Viņas acis iemirdzējās. – Tas gan nenozīmē, ka es kādu no tām būtu skatījusies.

– Nē, – Kerolaina klusi piekrita. – Nekādā ziņā.

– Bērdijas svārki bija uzrāvušies uz augšu gandrīz līdz jostasvietai. Un viņa ir diezgan smagnēja… Es esmu pārliecināta, ka tam nabaga šerifa vietniekam aizcirtās elpa, kad Bērdija uzgāzās viņam virsū. Nabags kļuva sarkans kā redīss. Un Meivisa ķērās viņam pie kājām, kliegdama kaut ko par Dieva roku.

– Baisi… – Kerolaina bilda un tad atkal sāka smieties. – Ak, tas nudien ir baisi.

Hepija piespieda mutei nēzdogu un pūlējās apslāpēt smieklus. – Tad atjēdzās jauniņais šerifa vietnieks, kamēr mēs visi, kapsētā palikušie, mēģinājām izvilkt Bērdiju un pārējos no bedres. Jauneklis paklupa un, Dieva vārds, ja Sajs nebūtu viņu paguvis notvert, arī iegāztos kapā. Tas bija labāk nekā seriāls ”Es mīlu Lūsiju”.

Kerolaina iztēlojās, kā Rikijs Rikardo ar galvu pa priekšu iegāžas kapā. ”Lū-ū-ūsij, esmu mājās!” Viņa apsēdās uz neliela akmens mūra blakus balzamīnēm un saspieda sānus.

– Mīļo stundiņ, esmu tik laimīga, ka nevajadzēja to paturēt sevī! – Hepija nopūtās un apsēdās viņai blakus. – Bērdija man tādus smieklus nemūžam nepiedotu.

– Tas ir briesmīgi. Šaušalīgi.

Vārdi pielēja eļļu ugunij, un viņas vēl nākamās piecas minūtes pūlējās nomierināties.

– Tad nu tā… – Mazliet aizelsusies, Hepija nolika nēzdogu. – Es pasaukšu suni. Kamēr tu viņu apskatīsi, es aiziešu un palūkošu mums kaut ko vēsu. Princese! Princese, nāc nu šurp un ved līdzi to savu plušķi. Tikai viens ir palicis, – Hepija paskaidroja. – Es priecāšos, ja tu viņu paņemsi. Par tēvu gan es neko nevaru pateikt, jo Princese nav pārāk pastāvīga savā izvēlē. Nāksies viņu sterilizēt. Biju nodomājusi to darīt jau iepriekš.

Pāri pagalmam vieglā riksī tuvojas liels, masīvs suns ar dzeltenu spalvu un sērīgu izteiksmi acīs. Mātei apkārt lokus meta paprāva izmēra kucēns tādā pašā krāsā. Ik pēc brītiņa tas pabāza galvu mātei zem vēdera un ar muti pieķērās vienam vai otram pupam. Princese, kuru mātes loma bija acīmredzami nogurdinājusi, mazo piesardzīgi bīdīja nost.

– Nu re! – Hepija sasita plaukstas. Šī skaņa novērsa suņuka uzmanību no mammas piena meklējumiem, un tas priecīgi lēkšoja pie saimnieces. – Tu taču esi viens nekam nederīgs zvērs, ko?

Kucēns piekrītoši iesmilkstējās un vicināja asti tik sparīgi, ka tās gals teju pieskārās purniņam.

– Atstāšu jūs divatā, lai varat iepazīties. – Hepija piecēlās kājās. – Es atnesīšu mums ledus tēju.

Kerolaina nopētīja kucēnu ar visai šaubpilnu skatienu. Pavisam noteikti tas bija ļoti piemīlīgs, un šķita jauki sajust, kā mazais uzliek smagās priekšķepas viņas ceļgaliem. Taču viņa meklēja sargsuni, nevis kucēnu. ”Nenāktu par labu, ja tagad es ielaistu savā sirdī suni, kuru pēc dažiem mēnešiem vajadzētu atdot projām.”

Lai gan jau tagad bija visai liels, kucēns ar muļķīgi nokarenajām, garajām ausīm un izkārto mēli nepavisam neizskatījās nikns. Mazuļa mamma bija augumā apmēram Kerolainai līdz viduklim. ”Bet – cik ilgs laiks paies, kamēr dēls izaugs tikpat liels?” Kerolaina nosprieda, ka pieļāvusi kļūdu. ”Vajadzēja apjautāties, kur atrodas tuvākā dzīvnieku patversme, un tad doties turp, lai izvēlētos kādu dobermani ar asiem zobiem. To tad varētu turēt pieķēdētu pie mājas pagalma puses durvīm.”

Vilna bija silta un mīksta. Kerolaina nopietni lūkojās uz to, kurš nolaizīja viņai roku un ar milzīgu aizrautību vēcināja asti. Spars izrādījās pārmērīgs, un suns nogāzās zemē un pēc tam sāka asti tvarstīt.

Kucēns iekoda astē, iesmilkstējās un aizlēkāja atpakaļ pie Kerolainas. Suņuka brūno acu skatiens pauda izbrīnu un prieku.

– Muļķītis, – Kerolaina noteica un paņēma kucēnu klēpī. ”Tad nu gan,” viņa nodomāja, kad mazais kārtīgi nolaizīja viņai vaigu un kaklu.

Kad Hepija atgriezās ar ledus tēju, Kerolaina jau bija kucēnam iedevusi vārdu. Nederīgais. Viņa sprieda, ka mazajam lieliski piestāvēs sarkana kaklasiksna.

Kerolaina tādu nopirka Lāšona veikalā, kā arī iegādājās desmit mārciņu maisu ar barību, pavadiņu, plastmasas trauku ar diviem nodalījumiem un puķainu spilvenu, kam bija lemts kalpot par guļvietu.

Kamēr Kerolaina atradās veikalā, Nederīgais bija atstāts automašīnā un nemitīgi kauca. Viņa vienreiz palūkojās ārā un pamanīja, ka sunēns pabāzis ķepu pa logā atstāto spraugu un skatiens ir pilns apsūdzības un šausmu. Tiklīdz Kerolaina atgriezās automašīnā, kucēns ierāpās viņai klēpī.

Pēc nelielas tiepšanās par dominēšanu viņa piekāpās, un visu mājupceļu kucēns pavadīja viņai uz ceļgaliem.

– No tevis man nebūs nekāda labuma, – Kerolaina noteica, kad kucēns izdvesa drebelīgu, apmierinājuma pilnu nopūtu. – Es jau tagad to redzu. Un zinu, kur slēpjas problēmas būtība. Bērnībā es vienmēr gribēju kucēnu. Tas man netika ļauts. Suņa spalvas visur un peļķītes uz paklāja… Kad man bija astoņi gadi, vasarās es jau devos koncertturnejās, tātad kucēna jautājums vairs vispār nebija apspriežams. – Braucot Kerolaina noglāstīja kucēna silto spalvu un izbaudīja lempīgā auguma smagumu sev klēpī. – Taču šeit es palikšu varbūt tikai vēl vienu, augstākais, divus mēnešus, tāpēc nebūs īsti godīgi, ja mēs tagad dibināsim ciešas attiecības. Tas gan nenozīmē, ka mēs nevarētu būt draugi, – viņa noteica, kad Nederīgais pabāza galvu zem viņas elkoņa un apveltīja viņu ar jūtām pārpilnu skatienu. – Es gribēju sacīt, ka būs tikai pareizi izjust nelielu pieķeršanos, zināmu cieņu vai pat abpusēju patiku mūsu kopīgi pavadītajā laikā. Ja vien mēs abi zinām, ka… – Kucēns piekļāvās viņas krūtīm un nolaizīja vaigu. – Nu jā…

Tikusi līdz savas mājas piebraucamajam ceļam, Kerolaina jau bija paguvusi no sirds iemīlēt lempīgo suni un nemitējās sevi rāt par to.

Labāk nekļuva arī tad, kad Kerolaina ieraudzīja Takeru sēžam uz viņas mājas priekšējā lieveņa kāpnēm. Viņam blakus bija nolikta vīna pudele, bet uz ceļgaliem gulēja dzeltenu rožu klājiens.

– Vai tad tu nekad nestrādā? – Kerolaina vaicāja, pūlēdamās izdabūt no automašīnas kustīgo suņuku, savu somu un dažus iepirkumus.

– Tikai tad, ja mani izdodas notvert. – Takers nolika rozes malā un laiski piecēlās. – Ko tu esi atvedusi, Kero?

– Es to sauktu par suni.

Viņš iesmējās un devās turp, kur Kerolaina bija pamanījusies iespiest savu automašīnu līdzās kuģa lieluma Oldsmobile. – Mīlīgs puika. – Viņš pabužināja kucēna vilnu un tad ieskatījās BMW. – Vai tev nepieciešama palīdzība?