– Un kā tev liekas? – Viņa aizpūta no acīm kaitinošu matu šķipsnu.

– Man liekas, ka tu priecājies mani redzēt. – Takers izmantoja gadījumu, ka Kerolainas rokas ir aizņemtas, un noskūpstīja viņu. – Un tev gribētos, kaut tā nebūtu. Ej vien un noliec tās mantas. Pārējo es aiznesīšu.

Kerolaina tā arī darīja. Galvenokārt tāpēc, ka vēlējās pārliecināties, vai Takera rokas spēj paveikt arī ko citu, ne tikai panākt, lai sievietei paaugstinās asinsspiediens.

Apsēdusies uz lieveņa kāpnēm, Kerolaina pūlējās aplikt kustīgajam suņukam jauno kaklasiksnu.

– Izskatās, ka tev te ir viss nepieciešamākais, – Takers sacīja. Viņš izcēla no automašīnas maisu ar kucēnu barību un pārlika to sev pār plecu. Kerolaina noraudzījās viņa muskuļu rotaļā. Un pēc tam viņš paņēma koši puķoto spilvenu. – Kas tas tāds?

– Viņam taču uz kaut kā būs jāguļ.

”Tavā gultā,” Takers nodomāja un pasmaidīja. Suns likās visnotaļ attapīgs. – Tad nu tā… – Viņš nolika visas mantas uz lieveņa un apsēdās blakus Kerolainai. – Šis ir viens no Fuleru kucēniem?

– Jā. – Nederīgais pameta Kerolainu, lai apošņātu Takera roku. – Kerolaina sajuta smaržojam rozes un apņēmās nepieļaut, lai tās viņu kaut kā ietekmētu. Viņa par tām nevaicās un pat neskatīsies uz tām.

– Sveiks, puis. – Takers pakasīja Nederīgajam kādu vietu, kas lika mazajam plati smaidīt un instinktīvi sist pakaļkāju pret pakāpienu. – Labs suns, jā. Patiešām labs suns. Un kāds būs viņa vārds?

– Nederīgais, – Kerolaina nočukstēja, kad kucēns jūsmīgi iekārtojās Takeram uz ceļgaliem. – Es jau esmu atklājusi, kāds viņš būs sargsuns.

Takers mazliet iepleta acis. – Sargsuns, ko? – Viņš kutināja kucēnu, un mazais apvēlās otrādi. – Ei, parādi savus zobus! – Nederīgais paklausīgi kodīja Takera pirkstu kauliņus. – Tie izaugs pavisam drīz. Un viss pārējais arī. Dažos mēnešos viņš pamatīgi izstiepsies.

– Pēc dažiem mēnešiem es… es jau būšu Eiropā, – Kerolaina noteica. – Vispār pat varētu gadīties, ka es aizbraucu vēl ātrāk. Ir kāda vienošanās, un man tā būs jāpilda… Septembrī. Augustā vajadzēs doties uz Vašingtonu, lai sagatavotos.

– Jāpilda?

Viņa nebija gribējusi to pavērst šādi. – Vienošanās, – viņa atkārtoja, nepieminēdama pārējo. – Bet es iedomājos, ka pirms aizbraukšanas varēšu atrast kucēnam labas mājas.

Takers raudzījās uz Kerolainu. Viņa zeltainās acis šķita rāmas, un tikai mazliet tajās jautās skarbums. ”Reizēm viņam ir tāds skatiens,” Kerolaina nodomāja, ”kas spēj ielūkoties dziļi un ieraudzīt patiesību.”

– Man liekas, ka suni tu varētu ņemt līdzi, ja vien pati to gribētu. – Viņa balss bija klusa, gluži kā tveicīgi karstā, rāmā gaisa viļņošanās. – Tu savā jomā esi vērā ņemams lielums, vai ne?

Nācās novērsties, iekams Takers ieraudzīja to, ko viņa pati joprojām vēl centās slēpt no sevis. – Koncerttūres mēdz būt visai sarežģītas, – viņa noteica, neko sīkāk nepaskaidrojot.

Taču Takers nelikās mierā.

– Vai tev tās patīk?

– Tās ir daļa no mana darba. – Viņa grasījās satvert kucēnu, kurš jau rāpās nost no Takera ceļgaliem, lai dotos izpētīt apkārtni. – Mazais varētu kaut kur aizklīst.

– Nederīgais vienkārši vēlas visu apošņāt. Tu man neatbildēji, Kerolaina. Vai tev tās patīk?

– Nav runa par patikšanu vai nepatikšanu. Kad tu uzstājies, tev nākas ceļot. – ”No lidostas uz lidostu,” viņa nodomāja. ”No pilsētas uz pilsētu, no viesnīcas uz viesnīcu, no viena mēģinājuma uz nākamo.” Kerolaina juta kuņģi savelkamies, tādu kā nelielu mezglu, kas sasienas un tiek pavilkts ciešāk. Vajadzēja nomierināties, ja vien viņa nevēlējās, lai par sevi atgādinātu senā draudzene misis Čūla.

Takers diezgan reti jutās tik sasprindzis, tomēr pamanīja šo saspringumu Kerolainā. Viņš ar plaukstu paberzēja viņai kaklu. – Nekad es neesmu spējis saprast, kālab cilvēks turas pie paraduma darīt to, kas nepatīk.

– Bet es taču neteicu…

– Teici gan. Tu vis nesacīji: ”Ak, mans cēlais Takij, nekas nespēj tam līdzināties! Lidošana uz Londonu, pēc tam pārbrauciens uz Parīzi, ceļošana no Vīnes uz Venēciju…” Jāatzīst, arī pats es esmu vēlējies apskatīt dažas no šīm vietām. Tikai neizklausījās, ka tu būtu guvusi daudz prieka no tā visa, ko darīji.

”Apskatīt?” viņa nodomāja. ”Ko gan es patiešām redzēju laikā starp interviju sniegšanu, mēģinājumiem, priekšnesumiem un mantu kravāšanu?”

– Pasaulē ir cilvēki, kuri prieku neuzskata par galveno mērķi dzīvē. – Viņa ieklausījās savā balsī. Tā bija stīva, sapīkusi un pauda nepatiku.

– Un žēl, ka tā. – Takers aizdedzināja cigareti. – Vai redzi to kucēnu? Tas ošņājas, tik laimīgs kā varde, kam vēders pilns ar mušām. Un drīz apčurās tavu zāli, tvarstīs savu asti, ja pašam tā gribēsies, bet pēc tam aprims un noliksies pasnaust. Man vienmēr ir licies, ka suņi vislabāk saprot, kā viss notiek. Viņas lūpas noraustījās. – Tu noteikti pasaki, kad tev radīsies vēlēšanās apčurāt manu zāli.

Smaids Takera sejā neparādījās. Viņš kādu mirkli raudzījās uz uguntiņu cigaretes galā, bet pēc tam veltīja Kerolainai savu rimto skalpeļa asuma skatienu. – Es pavaicāju doktoram Šeisam par tām tabletēm, ko tu man iedevi. Perkodans? Viņš teica, ka tās esot ļoti spēcīgas. Un tad nu man bija jādomā, kāpēc tev tādas nepieciešamas.

Tas, cik saspringta viņa kļuva, Takeram atsauca atmiņā dzeloņcūku. Lai aizbiedētu ziņkārīgo, kam bijis pietiekami daudz drosmes palūkoties tuvāk, tā sabož adatas.

Takers pieskārās Kerolainas vaigam. – Tu man esi svarīga. Viņa labi apzinājās – abiem tas nebija nekāds noslēpums –, ka viņš tādus vārdus ir sacījis gana daudzas reizes un daudzām sievietēm. Un abi apzinājās, ka tagad tas ir citādi. Šī apziņa abiem lika justies neērti.

– Man mēdz uznākt galvassāpes, – Kerolaina skaidroja, un viņai derdzās tas, ka balsī jautās gan aizkaitinājums, gan vēlēšanās aizsargāties.

– Regulāri?

– Kas tagad notiek? Vai kaut kāda pārbaude? Daudziem cilvēkiem mēdz sāpēt galva, jo īpaši tad, ja viņi nesēž augas dienas uz lieveņa šūpuļkrēslā un nodarbojas ar kaut ko vairāk.

– Es dodu priekšroku šūpuļtīklam, – Takers nosvērti sacīja. – Taču mēs runājam par tevi.

Kerolainas skatiens bija tukšs un auksts. – Liecies mierā, Taker.

Parasti viņš tā arī būtu darījis. Viņš nebija no tiem, kas tik uzbāzīgi lien, kur nevajag, kamēr dabū pa pirkstiem. – Man nepatīk domāt, ka tev sāp.

– Man nesāp. – Tomēr galvassāpes tuvojās tikpat nežēlīgi kā skaļi signalizējošs, strauji braucošs kravas vilciens.

– Un es negribu, ka tu raizējies.

– Raizējos. – Viņa atkārtoja šo vārdu divas reizes, tad piespieda galvu ceļgaliem un iesmējās. Smiekliem bija mazliet histēriska pieskaņa, un kucēns, kurš bija apgūlies viņai pie kājām, iesmilkstējās. – Ak, par ko gan vispār vajadzētu raizēties? Tikai tāpēc vien, ka te kaut kāds maniaks uzšķērž sievietes un iemet manā dīķī? Vai tiešām man vajadzētu bažīties par to, ka Ostins Hetingers atkal ir ticis uz brīvām kājām, varētu atgriezties uz šejieni un vēlreiz sašķaidīt manas mājas logus? Un es jau nu nezaudēšu miegu tikai tādēļ, ka viņš pavisam noteikti grasās tevi atriebjoties sacaurumot.

– Pēc tā es nekādā gadījumā neilgojos. – Viņš mierinoši paslidināja plaukstu lejup un augšup Kerolainai pa muguru. – Mums, Longstrītiem, veicas. Mēs allaž tiekam cauri sveikā.

– O, jā, to patiešām var redzēt. Tava zilā acs un sasistā galva arī liecina par to.

Takers mazliet sarauca pieri. Viņam bija licies, ka acs jau izskatās daudzkārt labāk. – Līdz nākamajai nedēļai viss būs sadzijis, bet Ostins droši vien atkal sēdēs aiz restēm. Tā strādā Longstrītu veiksme, dārgumiņ. Kaut vai ņemsim brālēnu Džeremiju. – Kerolaina novaidējās, taču Takers nelikās to manām. – Viņš bija labos draugos ar Deiviju Kroketu, ar puisi no Kentuki. – Takera balss skanēja kā īstam stāstniekam. – Viņi kopā cīnījās Neatkarības karā. Džeremija gan tolaik nebija nekas vairāk kā zēns, tomēr kaujas viņam patika. Pēc kara viņš mētājās no vietas uz vietu, nebūdams īsti pārliecināts, ko ar sevi iesākt, nekādi nespēja kaut kur iekārtoties uz palikšanu. Izskatījās, ka viņš nevar atrast sev mērķi. Tad viņš padzirdēja, ka Teksasā notiek nemieri, nolēma steigties turp, apciemot savu seno draugu Deiviju un varbūt arī nošaut dažus meksikāņus. Džeremija vēl joprojām bija šajā Luiziānas pusē, kad zirgs nelaimīgā kārtā salauza kāju, iekāpjot truša alā, un izmeta Džeremiju no segliem. Kāju salauza arī viņš. Zirgu nācās nošaut, un brālēnam tas sāpēja, jo abi kopā bija aizvadījuši gandrīz astoņus gadus. Tā nu sagadījās, ka garām brauca kāds fermeris, uzņēma Džeremiju ratos un aizveda uz savām mājām. Fermerim bija meita, kā jau katram kārtīgam fermerim pieklājas, un viņi ārstēja Džeremijas salauzto kāju. Lūzums bija nopietns, un Džeremija gandrīz aizgāja pie dieviem, tomēr pēc pāris nedēļām jau bija izķepurojies tiktāl, ka klumburēja apkārt, balstīdamies uz kruķiem.