– Un viņš iemīlējās fermera meitā, viņiem bija pulciņš skaistu bērnu, un viņi kļuva bagāti, audzējot kokvilnu. Vai ko nu viņi tur, Luiziānā, audzē.

– Tā apmēram arī bija, taču ne jau par to ir mans stāsts. Stāsts ir par to, ka Džeremija zaudēja zirgu un visu atlikušo dzīvi bija klibs, taču tā arī neaizbrauca uz Teksasu, lai pievienotos Deivijam kaujā par Alamo.

Kerolaina pagrieza galvu, piespiezdama vaigu sev pie ceļgaliem, lai vērotu Takeru beidzam stāstu, kurš, visticamāk, bija melīgs. Jocīgākais bija tas, ka galvassāpes pamazām atkāpās kopā ar nelāgo sajūtu kuņģī.

– Tātad galvenais stāstā bija tas, – viņa sacīja, – ka Longstrīti ir gana veiksmīgi, lai salauztu kāju, tādējādi izbēgot no daudz liktenīgāka negadījuma.

– Redzi nu. Klau, dārgumiņ, kāpēc gan tu nevarētu paņemt suni un visu pārējo, ko uzskatīsi par nepieciešamu, un kopā ar mani doties uz Svītvoteru, lai paliktu kādu laiciņu tur? – Spēji uzzibsnījusī piesardzība Kerolainas skatienā izraisīja Takera smaidu. – Mums ir vismaz divpadsmit guļamistabu, tāpēc tev nevajadzēs obligāti apmesties manējā. – Viņš ar pirkstu novilka lejup pa Kerolainas degunu. – Ja vien tu neesi gatava atzīt, ka agrāk vai vēlāk vienalga tur nonāksi.

– Pateicos par tavu augstsirdīgo piedāvājumu, taču man tas jānoraida.

Takera acīs pavīdēja tikko jaušama nepacietība. – Kerolaina, tu vari dabūt veselu lērumu pavadoņu, un katrai guļamistabai ir pamatīga atslēga, ja tu piepeši baidies, ka es slepus lavīšos pie tevis.

– Nemaz nešaubos, ka tu to darītu, – Kerolaina attrauca, nu jau smejoties. – Un neglaimo sev ar iedomām, ka es nespētu tikt ar tevi galā. Man jāpaliek tepat.

– Es taču nepiedāvāju tev pārcelties uz pastāvīgu dzīvi. – Takers pats jutās pārsteigts, ka šāds variants nemaz neliekas biedējošs. – Tikai paviesoties, kamēr Ostins būs nogādāts tur, kur viņam ir īstā vieta.

– Man ir jāpaliek tepat, – Kerolaina atkārtoja. – Vēl pirms pāris mēnešiem es pati nelēmu neko. Visa mana dzīve bija viena vienīga paklausīšana. Es darīju, ko man lika, devos, kurp mani sūtīja, un rīkojos tā, kā no manis to sagaidīja.

– Pastāsti.

– Nē, ne jau tagad. – Viņa gari nopūtās. – Varbūt kādu citu reizi. Šīs ir manas mājas, mana vieta, un es pie tās turēšos. Vecmāmiņa aizvadīja šeit visu savu pieaugušas sievietes mūžu. Te ir piedzimusi mana māte, lai gan viņa priecātos, ja tas nekad netiktu pieminēts. Domāju, ka Maknēru asiņu manī ir pietiekami daudz, lai es te pavadītu vienu vasaru. – Viņa aizgainīja skumīgo noskaņu un jautāja: – Tu grasies pasniegt man tos ziedus vai arī ļausi, lai tie novīst uz kāpnēm?

Takers apsvēra vairākus vērā ņemamus argumentus, taču beidzot atmeta ar roku. Ja cilvēkiem neļauj rīkoties pēc sava prāta, visticamāk, viņi vienalga izraujas no šādas pakļautības. – Vai šīs? – Kā pats nevainības iemiesojums viņš pacēla rozes. Pie katras kāta bija piestiprināta neliela plastmasas kapsuliņa ar ūdeni, lai ziedi saglabātos svaigi. – Vai tu tās vēlies?

Kerolaina paraustīja plecus. – Man negribētos, lai tās aiziet postā.

– Man tāpat. Es taču braucu visu to gaisa gabalu uz Rouzdeilu, lai tās dabūtu. Un vīnu arī. Turklāt man vajadzēja aizņemties Delas mašīnu, lai to izdarītu, – viņš piebilda un ar patiku pasmaržoja ziedus. – Un, kad runa ir par Delu, nekas nav dabūjams par baltu velti. Tev vajadzēja redzēt veicamo darbu sarakstu, ko viņa man iedeva! Ķīmiskā tīrītava, iepirkšanās… Viņa bija dabūjusi reklāmas lapiņu, kas vēstīja par izpārdošanu Woolworth’s veikalā. Man nācās sagādāt arī lietas no turienes. Es gan nestāvēju rindā, lai nopirktu peņuāru Delas māsas Sāras meitai, kura ir saderinājusies un drīz precēsies un kurai tāpēc nākamajā nedēļā būs pirmskāzu apdāvināšanas ballīte. Vīrietim tomēr ir savi standarti. Es nemēdzu pirkt skaistu apakšveļu sievietēm, ar kurām neesmu īpašās attiecībās.

– Tu esi pamatīgs vīrs, Taker.

– Tas ir principa jautājums. – Viņš uzlika rozes Kerolainai uz ceļgaliem, un ziedi vizēja kā mazas saules. – Iedomājos, ka dzeltenās tev piestāvēs vislabāk.

– Tās ir skaistas. – Viņa ieelpoja saldo, spēcīgo aromātu. – Laikam jau ir jāpateicas par rozēm un par visām grūtībām, ko tu pārcieti, lai man tās sagādātu.

– Tu varētu mani vienkārši noskūpstīt. Man tas patiktu vislabāk. – Takers pasmaidīja, kad pamanīja, ka viņas pierē ievelkas rieva, tad ar pirkstu pasita uz augšu sev zodu un sacīja: – Nedomā par to, Kerolaina, vienkārši izdari to. Pret galvassāpēm tās ir vislabākās zāles, nevienas tabletes nespēj turēt līdzi.

Rožu klēpis mirdzēja starp viņiem, un Kerolaina pieliecās, lai viegli ar lūpām pieskartos Takera mutei. Garša bija tikpat salda un spēcīga kā rožu smarža, kas viņus apņēma. Un viņa secināja, ka arī vienlīdz mierinoša. Mazliet sapņaini Kerolaina sāka atvirzīties, taču Takers uzlika roku viņas kaklam.

– Jūs, ziemeļnieki, – viņš nočukstēja, – vienmēr esat tik steidzīgi. – Viņš atkal pievirzīja Kerolainas muti pie savām lūpām. Takers izbaudīja mirkli. Kerolaina to saprata, par spīti tam, ka prātu pamazām aizmigloja emocijas. Viņa apzinājās, cik lēns un dziļš var būt skūpsts, ja vien cilvēks ļaujas tā vilinājumam. Viņa īsi nopūtās un… ļāvās.

Pat sajutusi, ka Takera pirksti ciešāk piekļaujas viņas ādai, Kerolaina neraizējās. Viņa bija piespiedusi plaukstu Takera krūtīm un juta vīrieša sirds smagos, ātros pukstienus. Taču viņa sirds trauksmainais ritms Kerolainā raisīja nevis bažas, bet drīzāk gan apmierinājumu.

Un visu šo laiku Takera lūpas neatvirzījās no Kerolainas – skūpsts bija kā gremdēšanās vēsa ezera ūdenī, ļaujoties saules zeltītu ņirbošu viļņu glāstiem.

Šoreiz Takers pirmais pārtrauca skūpsta burvību. Viņš bija pieskāries tikai Kerolainas kaklam, pirksti bija kļāvušies ciešāk, taču citādus pieskārienus viņš nebija atļāvies. Neuzdrīkstējās, jo apzinājās, ka vairs nespēs apstāties, reiz ļāvies šim vilinājumam.

Kaut kas nenoritēja tā, kā Takers bija pieradis. Apstāties bija ļoti grūti, bet viņš saprata, ka tomēr vēl jāapdomājas.

– Laikam jau mājā tu mani neaicināsi.

– Nē, – viņa bilda un gari nopūtās. – Vēl ne.

– Tad es labāk došos projām. – Izcīnījis smagu iekšējo cīņu starp vēlēšanos palikt un nepieciešamību iet, Takers piecēlās kājās. – Es apsolīju māsīcai Lulū uzspēlēt kādu galda spēli. Viņa gan parasti krāpjas. – Takers pasmaidīja. – Bet es jau arī daru tāpat, turklāt es par viņu esmu veiklāks.

– Paldies par ziediem. Un vīnu.

Takers pārkāpa pāri kucēnam, kurš bija aizmidzis pie apakšējā pakāpiena. Tā kā starp BMW un Delas Oldsmobile bija tikai trīs collu atstatums, Takeram nācās ielīst pasažiera sēdeklī un tad pārrāpties uz vadītāja vietu. Iedarbinājis automašīnas dzinēju, viņš atvēra logu. – Atdzesē to vīnu, saldumiņ. Es vēl atgriezīšos.

Kerolaina vēroja, kā Takers aiztraucas projām pa viņas pievedceļu, un prātoja par to, kālab gan šis īsais, mazliet iedomīgi paustais paziņojums izklausījies pēc drauda.

Kristela un Džosija sēdēja savā iemīļotākajā kafejnīcas ”Ēd un pļāpā” nodalījumā. Tikšanās iegansts bija kopīga pusdienošana, taču abas nemitīgi ievēroja kaut kādas diētas; patiesais iemesls bija tenkošana.

Džosija neieinteresēti bikstīja vistas salātus šķīvī. Patiesībā viņa būtu gribējusi kārtīgu steika gabalu un kārdinoši taukainus ceptos kartupeļus, taču raizējās par savu augumu. Nu jau Džosijai bija pāri trīsdesmit gadiem, tālab viņa pedantiski izvairījās no visa, kas varētu veicināt kādu nokarāšanos, nostiepšanos vai izspiešanos.

Viņas mamma bija spējusi saglabāt slaiku, skaistu augumu līdz pat savai pēdējai stundai, kad bija pakritusi rožu dobē.

Džosija nevēlējās atpalikt un bija nolēmusi turēties tāpat.

Kādudien atskārtusi, ka mamma ir citāda nekā tētis, Džosija uzsāka pastāvīgu sacensību. Reizēm viņa par to jutās vainīga, taču nespēja turēties pretī vēlmei būt tikpat skaista kā mamma un pēc tam jau skaistāka. Lai vīriešu acīs būtu tikpat iekārojama un pēc tam vēl iekārojamāka.