Diemžēl Džosijai tā arī neizdevās saprast to, kā mamma allaž spēj izturēties tik klusi un cienīgi, un piedzīvoja nožēlojamu izgāšanos, kad mēģināja viņai līdzināties savā pirmajā laulībā. Tad Džosija izlēma atkārtot sava tēva spēcīgo un piedaudzīgo valodu un sajuta, ka viņai tas piestāv – satriecošs liktenīgās sievietes skaistums un piezemēta personība. Bērnībā viņa iesāka likt sevi kopā pa gabaliņiem un pieaugdama bija sevi pilnībā izveidojusi. Visi mozaīkas gabaliņi cieši kļāvās cits pie cita.

Kamēr Džosija bikstīja salātus, Kristela veikli apēda ar tunci pildītos tomātus un ne uz mirkli nemitējās pļāpāt. Kā bija pieradusi darīt visu mūžu, Džosija te klausījās, te atkal aizklīda pārdomās.

Viņai Kristela patika. Un tā tas bija kopš pirmās klases, kad abas pieņēma nopietnu lēmumu kļūt par labākajām draudzenēm. Tolaik viņas bija divas privileģētas meitenes, kurām nebija ne jausmas, cik ļoti vēlāk abu dzīves atšķirsies. Džosija aizies pa vienu ceļu – uz debijas ballēm un pirmo atbilstīgo laulību. Kristelai bija sagatavots pavisam cits gājums, jo viņas tēvs, advokāts, izgaisa tālēs zilajās kopā ar savu sekretāri. Kristelai nācās smagi strādāt un gadījās arī ļoti neveiksmīgi apprecēties. Pēc diviem spontānajiem abortiem šī savienība tika šķirta.

Taču draudzībai tas netraucēja. Ik reizi, kad atgriezās Inosensā, Džosija atrada laiku pabūt kopā ar Kristelu. Džosija bija gana sentimentāla un vēlējās, lai bērnības draudzene nezustu arī vēlāk, pieaugušo dzīvē. Turklāt viņai patika tas, kā viņas viena otru papildināja. Kristela bija sīka augumā un apveltīta ar jauki sievišķīgiem izliekumiem. Džosija savukārt bija gara un slaika. Kristelai bija balta āda, ko izraibināja sīki vasarraibumiņi, un viņa laikam bija iztērējusi vai veselu bagātību par katru tirgū pieejamo līdzekli pret vasarraibumiem, tomēr galu galā padevās un uztvēra tos kā savas personības iezīmi. Par ādu rūpēties viņa bija iemācījusies Aleksandras kundzes ”Skaistuma skolā” Lamontā, kuru beidza kā trešā labākā savā kursā – to apliecināja sertifikāts.

Tādējādi Kristelas āda bija gaiša, veselīga un mirdzoša, savukārt Džosija bija tumsnēja un nedaudz līdzinājās čigānietei. Kristela matu krāsu mainīja ik pēc dažiem mēnešiem un bija gluži kā staigājoša reklāma savām prasmēm. Tobrīd viņas mati bija nokrāsoti ar Clairol firmas toni ”Dzirkstošais heress” un sakārtoti frizūrā, kas līdzinās dīvainam, ar matu laku nežēlīgi sastīvinātam bišu stropam. Kristela apgalvoja, ka šādi matu sakārtojumi atkal nākot modē.

– Kamēr Bea apvīlēja Nensijas Kūnsas nagus, Džastīna sāka referēt, ko Vills viņai stāstījis par FIB atklājumu, proti, ka Edu Lū un abas pārējās nonāvējis melnādainais. Tas noskaidrots pēc slepkavības veida, turklāt atrasti kaunuma mati un kas tur vēl. – Kristela ar mazo pirkstiņu uzbīdīja tunča gabalu uz dakšiņas. – Protams, es nezinu, vai tā ir taisnība vai ne, tomēr domāju, ka Džastīna nerīkojās pareizi, šādi runādama, kad blakus ir Bea, kas ir melna kā nakts. Man patiešām bija neērti, Džosij. Taču Bea tikai apvaicājās, vai uzklāt līdzekli naga virsmas izlīdzināšanai, un turpināja vīlēšanu.

– Džastīna taču ir apmāta ar to Villu un mestos uz Litlhoupkrīku meklēt zeltu, ja viņš pateiktu, ka vardes kakā tīrradņus.

– Tas taču nav nekāds attaisnojums, – Kristela savas taisnības apziņā sacīja. – Jā, mēs visi zinām, ka vainīgais varēja būt kāds krāsainais, tomēr tu mani nekad nedzirdēsi par to runājam Beas klātbūtnē. Bea ir mana labākā speciāliste. Tad nu es parāvu Džastīnu aiz matiem un, kad viņa iekliedzās, sacīju tieši tādā mīlīgā balsī, kā tev patīk: ”Ak, mīļā, vai tev sāpēja? Piedod! Visas tās runas par slepkavībām mani padara nervozu. Labi, ka es tev neiešņāpu ausī, kamēr apgriezu matus. Un ievainota auss ļipiņa ļoti nejauki asiņo.” – Kristela pasmaidīja. – Un viņai mute bija ciet.

– Varbūt es pierunāšu Villu aizvest mani šovakar uz mājām. – Džosija atmeta garos matus. – Tas Džastīnai dos iemeslu paklaigāt.

Kristela iesmējās savus putna smieklus. – Ak, Džosij, kāda tu! – Kafejnīcas durvis atsprāga vaļā. Viņa pavērās turp, tad pastiepa lūpu uz priekšu un paliecās tuvāk Džosijai. – Ienākusi Tolbotu Darlīna ar savu mazo. – Viņa pavīpsnāja un izdzēra vēl atlikušo kokakolu. – Atkritumus pievelk atkritumi.

Džosijas skatiens pavadīja Darlīnu, kamēr viņa apsēdās vienā nodalījumā. – Billijs Tī Bonijs, ko?

– Par atkritumiem runājot. – Un Kristelai no sirds patika par tiem parunāt. – Kā jau teicu, es redzēju, kā viņš ieiet pa Darlīnas mājas sētas puses durvīm, kad nebija ne desmit minūtes aizritējušas pēc Juniora aiziešanas uz darbu pa parādes durvīm. Kad Darlīna viņu ielaida, mugurā viņai bija vien sārts naktskrekliņš. Es viņus skaidri redzēju caur Sūzijas Trūsdeilas virtuves logu. Es tur izlietnē skaloju Sūzijai matus. Un virtuve Sūzijai ir tik spodra, neviena traipiņa, es tev sacīšu… Ar visiem tiem bērniem… Ja viņas mazākajam nebūtu piemetusies vēdera kaite, viņa būtu atnākusi uz salonu, un tad es nenieka neredzētu.

– Ko Sūzija teica?

– Viņas galva tobrīd atradās izlietnē, bet es par redzēto ieminējos kā par gluži ikdienišķu parādību, kad matus žāvēju. Un pēc acīm varēja noprast, ka Sūzija neapšaubāmi visu zina. Tomēr viņa sacīja, ka nekad nepievēršot uzmanību tam, kas notiek kaimiņos.

– Tātad Darlīna krāpj Junioru ar Billiju Tī. – Džosijas lūpas savilkās ap salmiņu. Parādījās tas dziļais, tālumā vērstais skatiens, kas vēstīja Kristelai, ka draudzene kaut ko plāno.

– Tu domā, Džosij?

– Jā. Junioram ir jauka seja, lai gan vispār viņš ir tāds mazliet bremzēts. Un man viņš patiešām patīk.

– Nu gan… – Kristela uzdūra uz dakšiņas vēl atlikušo tomātu. – Cik man zināms, viņš mūsu pilsētā laikam ir vienīgais divdesmit līdz piecdesmit gadus vecais vīrietis, kuram tu neesi uzmanīgāk paskatījusies virsū.

– Man var patikt vīrietis arī tad, ja es neloloju vēlmi pārgulēt ar viņu. – Džosija aplūkoja savu salmiņu. Tā gals bija notriepts ar sarkanu lūpukrāsu – Man tā vien liekas, ka nekaitētu, ja viņam kāds dotu mājienu par to, kas notiek viņa mājās, kad paša tur nav.

– Nu, nezinu gan, Džosij.

– Toties es zinu, un ar to pietiek. – Viņa sameklēja somiņā pildspalvu un piezīmju grāmatiņu. – Paskatīsimies. Es varētu uzrakstīt viņam nelielu zīmīti, un tu viņam to nogādātu.

– Es? – Kristela iesaucās un pēc tam vainīgi paraudzījās apkārt. – Kā es to izdarīšu?

– Nevienam taču nav noslēpums, ka tu mājupceļā allaž apstājies uzpildes stacijā, lai nopirktu sev Milky Way batoniņu.

– Jā, bet…

– Kad tu ieiesi iekšā, – Džosija turpināja un steidzīgi rakstīja, – tev tikai jānovērš Juniora uzmanība, kamēr kases aparāts ir vaļā. Tu iemetīsi tur zīmīti un šausies projām. Vieglāk par vieglu.

– Tu taču atceries, ka man uz rokām parādās izsitumi, ja es nervozēju. – Kristelai likās, ka jau sajūt niezi.

– Divas sekundes, un tu jau visu būsi izdarījusi. – Pamanījusi, ka Kristela šaubās, Džosija ķērās pie smagās artilērijas. – Es taču tev stāstīju, vai ne, kā Darlīna apgalvoja, ka tā krāsa, ko tu viņai ieklāji matos, esot ieguvusi kaut kādu misiņa toni un ka viņa jau nu labāk ietaupīšot naudu, nopērkot Clairol un visu izdarot pati. Viņasprāt, esot īsts noziegums maksāt septiņpadsmit dolārus piecdesmit par darbu, ja atliekot vien nopirkt krāsas iepakojumu par pieciem dolāriem un nokrāsot matus pašai.

– Tai nelietīgajai maitai gan nebija nekādu tiesību tā runāt ar maniem klientiem. – Kristela bija patiešām aizsvilusies. – Viņai taču mati ir gandrīz kā beržamais vīšķis. Es viņai ne vienu reizi vien esmu teikusi, ka jāizmanto profesionālas krāsas, jo pretējā gadījumā tie vienkārši izkritīs. – Viņa pavīpsnāja. – Ceru, ka tā arī notiks.

Džosija pasmaidīja un pavicināja zīmīti Kristelai pie deguna. Acīm nikni zvērojot, Kristela paķēra lapiņu.

– Tu tikai paskaties uz viņu, – Kristela turpināja. – Sēž tur un krāso lūpas, bet mazais tikmēr no galvas līdz kājām noķēpājas ar saldējumu.