Neuzkrītoši pagriezusi galvu, Džosija grasījās piebilst, ka Darlīna pati noteikti izskatītos labāk, ja uzziestu sev kaut mazliet ķiršu un vaniļas saldējuma. Lūpu pomādes futrāļa zeltainais spīdums pievērsa Džosijas uzmanību.

– Tas jau ir patiešām interesanti, – viņa nočukstēja.

– Kas?

– Nekas, nekas. Es tūdaļ atgriezīšos. – Džosija piecēlās un, ar pirkstu vilkdama pa nodalījumu augšējo malu, gāja pie Darlīnas. – Sveika! Tavs bērns ir pamatīgi izaudzis.

– Nu jau viņam ir astoņi mēneši. – Pārsteigta un glaimota par Džosijas atnākšanu, Darlīna nolika lūpukrāsu un sāka bez īpašiem panākumiem slaucīt Skūtera seju ar papīra salveti. Sadusmojies par traucējumu, puika ieraudājās. Kamēr Darlīna klusināja dēlu, Džosija nopētīja lūpukrāsu.

”Es neesmu kļūdījusies,” viņa nodomāja. ”Ne vismazākajā mērā.” Šo lūpukrāsu viņa bija nopirkusi Elizabetes Ardēnas kosmētikas nodaļā Džeksonā. Viņas uzmanību bija piesaistījis zeltainais futrālītis un īpašais sarkanais pomādes tonis.

Turklāt Džosijas lūpukrāsa bija pazudusi. Jau kopš… kopš tās nakts, kad viņa ne vienu reizi vien tika izmīlēta dažādos veidos Palmera Bēru nama balzamēšanas telpā. Viņa tur bija kopā ar Tobiju Rūbenšteinu. Džosija atcerējās, ka bija atbraukusi mājās un nejauši nometusi zemē savu somiņu, kad kāpa ārā no automašīnas. Viss bija izbiris pa zemi.

Un nākamajā dienā Takers sadaudzīja savu automašīnu, jo kāds bija tai sabojājis bremzes.

– Skaista lūpukrāsa, Darlīna. Un tev piestāv tonis.

Džosijas skatiens bija ass un vērīgs kā medniecei, taču Darlīnas uzmanība bija pievērsta vienīgi komplimentam. – Es domāju, ka sarkana lūpukrāsa ir seksīga. Un vīriešiem patīk, ja sievietēm ir sarkanas lūpas.

– Man arī patīk sarkanie toņi, taču šādu es nekur vēl nebiju redzējusi. Kur tu pie tādas tiki?

– O! – Darlīna nedaudz pietvīka, taču jutās pietiekami glaimota, lai paceltu futrālīti un pagrozītu pret gaismu. – Tā bija dāvana.

– Mīļo dieniņ, man tik ļoti patīk dāvanas! – Džosijas smaids likās kaismīgs un dzīvespriecīgs. – Tev taču arī, vai ne? – Viņa nenogaidīja atbildi un devās projām, neatgriezdamās pie satriektās Kristelas.

Pēc piecpadsmit minūtēm Džosija pamodināja Takeru, kurš tobrīd atpūtās pēc galda spēlēm, un pavēstīja, ko uzzinājusi.

Mirkšķinādams plakstus pēdējo saules staru gaismā, viņš pūlējās iedarbināt pussnaudā esošās smadzenes. – Lēnāk, lēnāk, Džosij. Dieva dēļ. Es taču pat pamodies vēl neesmu.

– Tad mosties vienreiz, sasodīts! – Viņa pastūma brāli tik spēcīgi, ka viņš teju vai izvēlās no šūpuļtīkla. – Es noskaidroju, ka tavu automašīnu sabojāja Billijs Tī Bonijs. Un es vēlos zināt, ko tu grasies tagad iesākt.

– Tu gribi sacīt, ka viņš ar tavu lūpukrāsu izbakstīja caurumus manas mašīnas bremžu caurulītēs un sabojāja arī stūres pastiprinātāju?

– Nejēga. – Džosija ievilka elpu un atkārtoja stāstu no sākuma.

– Mīļumiņ, tikai tāpēc, ka Darlīnai ir tāda pati lūpukrāsa kā tev…

– Taker. – Pacietība nepiederēja pie Džosijas rakstura īpašībām, un viņa pamatīgi iedunkāja brāli. – Sieviete pazīst savu lūpukrāsu starp simtām citu.

Viņš berzēja roku un mēģināja atspēkot māsas apgalvojumu. – Tu taču to varēji izmest arī kaut kur citur.

– Es izmetu nevis kaut kur, bet mūsu mājas piebraucamajā ceļā. Man lūpukrāsa bija tonakt, kad tikos ar Tediju, bet nākamajā rītā izrādījās pazudusi kopā ar spogulīti perlamutra ietvarā. – Viņas acīs uzliesmoja dusmas. – Arī tas tagad droši vien ir pie Darlīnas, sasodīts!

Takers nopūtās un piecēlās. ”Pagulēt vairs neizdosies.” Uz māsu viņš nesaskaitās, jo stāsts nešķita pārāk ticams.

– Uz kurieni tu?

– Došos pie Bērka.

Džosija salika rokas uz gurniem. – Tētis gan paņemtu šaujamieroci un iebāztu Billijam Tī vietā, kur saule neiespīd.

– Es neesmu tāds kā mūsu tētis, Džosij. – Takers pagriezās pret māsu. Lai gan viņa seja izskatījās mierīga, acis pauda kaut ko citu.

Viņa jau uzreiz nožēloja pateikto, metās pie brāļa un apskāva. – Mīļais, tie bija briesmīgi vārdi, kas man paspruka. Es tā negribēju, nudien. Šie notikumi ir mani pārāk sadusmojuši.

– Es zinu. – Viņš apskāva māsu. – Ļauj man pašam tikt ar to galā. – Viņš noskūpstīja Džosiju. – Nākamreiz, kad būšu Džeksonā, es tev nopirkšu jaunu lūpukrāsu.

– Toni sauc ”Nežēlīgi sarkans”.

– Bet tu tagad nomierinies. Es paņemšu tavu mašīnu.

– Labi. Takij? – Kad viņš pagriezās, māsa jau atkal smaidīja. – Varbūt Juniors sašaus viņam olas.

Vispirms Takers devās uz šerifa biroju, bet tur sastapa vienīgi aiz mazā rakstāmgalda sēdošo pusslodzes dispečeri Bārbu Hopkinsu, kurai līdzi bija viņas sešus gadus vecais dēls Marks. Viņš vienā no divām kamerām tēloja ieslodzīto.

– Hei, Takij. – Bārba kopā ar Takeru bija beigusi Džefersona Deivisa vidusskolu un kopš tā laika pieņēmusies svarā apmēram par piecdesmit mārciņām. Viņas kuplais augums sakustējās, un viņa nolika mīkstajos vākos iesieto grāmatu, kuru tobrīd bija lasījusi. Apaļajā, priecīgajā sejā parādījās smaida krunciņas. – Mums te uzradušās dažas izklaides, vai ne?

– Tā jau izskatās gan. – Takeram patika Bārba. Viņa bija apprecējusies ar Lū Hopkinsu jau deviņpadsmit gadu vecumā un kopš tā laika ik pēc diviem gadiem laida pasaulē pa dēlam. Kad piedzima Marks, viņa paziņoja, ka Lū jānosien savs loceklis vai arī jāpārvācas gulēt uz dīvāna. – Kur tad pārējā komanda, Bārba?

– Viņi braukā pa pilsētu, sacēluši īstu elli.

Takers apstājās pie vienas kameras un paraudzījās uz gaišmataino Marku ar netīro seju. – Ko esi pastrādājis, puis?

– Slepkavību. – Marks velnišķi pasmaidīja un paraustīja restes. – Es nogalināju visus. Taču nav cietuma, kas mani varētu noturēt.

– Par to es nemaz nešaubos. Mums te ir viens varen bīstams noziedznieks, Bārba.

– It kā es to nezinātu. Šorīt nokāpu lejā un ieraudzīju, ka viņš ieslēdzis apsildi akvārijam un izvārījis visas zivtiņas. Psihopāts zivju bendētājs. – Viņa pagrābās no siera bumbiņu iepakojuma. – Kā es varu tev palīdzēt, Taker?

– Es meklēju Bērku.

– Viņš vairākus puišus iecēla par saviem vietniekiem, paņēma Kārlu un aizbrauca Ostina Hetingera meklējumos. Ieradās arī apgabala šerifs. Ar helikopteru. Īsta tvarstīšana sarīkota. Viņam nepietika jau ar to, ka šāva uz tevi un sašķaidīja Kerolainas Veiverlijas mājas logus, – Bārba bezrūpīgi sacīja. – Nē, viņam vēl vajadzēja pamatīgi iesist vienam apgabala šerifa vietniekam galvu, bet otru apkaunot tā, ka ilgi nebūs aizmirstams. Tagad Ostins ir izbēdzis kriminālnoziedznieks un viņam ir briesmīgas nepatikšanas.

– FIB?

– Ā, īpašais aģents Uzvalks un kaklasaite? Šo lietu viņš pārsvarā atstājis vietējo puišu ziņā. Skata pēc viņš mazliet pastrādāja kopā ar mūsējiem, bet viņu vairāk interesē ļaužu iztaujāšana slepkavību lietā. – Bārba paņēma vēl sauju siera bumbiņu. – Man sanāca ieskatīties vienā no viņa sarakstiem. Tā vien rādās, ka viņš grib runāt ar Vērnonu Hetingeru, Tobiju Mārču, Darlīnu Tolbotu un Nensiju Kūnsu. – Bārba nolaizīja sāli no pirkstiem. – Un tu, Taker, arī esi tajā sarakstā.

– Jā, es jau tā nospriedu. Vai tu varētu sazināties ar Bērku pa šo? – Viņš norādīja uz sakaru pulti. – Noskaidrot, kur viņš atrodas, un paprasīt, vai viņš varētu kādu brītiņu atvēlēt man?

– Protams, ka varu. Viņiem visiem ir rācijas. – Bārba rūpīgi notīrīja pirkstus un sāka spaidīt pogas, tad noklepojās un ieslēdza mikrofonu. – Bāze izsauc pirmo vienību. Bāze izsauc pirmo vienību. Beidzu. – Viņa uzlika plaukstu uz mikrofona un uzsmaidīja Takeram. – Džeds Lāšons pateica, ka mums vajadzētu lietot segvārdus. Piemēram, Sudraba lapsa un Lielais lācis. Tas nu gan ir viens, ko? – Bārba pašūpoja galvu un atkal pieliecās mikrofonam tuvāk. – Bāze izsauc pirmo vienību. Bērk, mīļais, vai tu tur esi?

– Pirmā vienība bāzei. Atvaino, Bārba, man bija darba pilnas rokas. Beidzu.

– Man te birojā ir Takers. Gribot ar tevi runāt, Bērk.