– Savieno mūs.

Takers pieliecās pie mikrofona. – Bērk, mums vajadzētu apspriesties. Vai varam satikties?

Atskanēja nepatīkami asa šņākoņa, lamāšanās un skrapšķoši statiskie trokšņi. – Pašlaik es esmu diezgan aizņemts, bet tu varētu atbraukt uz Dogstrītroudas un Lountrī krustojumu. Mēs te esam bloķējuši ceļu. Beidzu.

– Būšu. – Takers ar šaubu pilnu skatienu vērās uz mikrofonu. – Ā, beidzu.

Bārba paraudzījās uz viņu un pasmaidīja. – Es tavā vietā neizlaistu no rokām šauteni. Ostins šorīt ir ticis pie diviem policijas ieročiem.

– Jā. Paldies, Bārba.

Kad Takers gāja projām, Marks sāka raustīt kameras režģus un priecīgi klaigāt. – Es nogalināju! Visus kā vienu.

Takers nodrebinājās. Un viņam prātā nebija zivis.

Viņš pamanīja divus helikopterus, kas riņķoja gaisā ārpus pilsētas. Daži vīri vecā Stokija laukā bija izkārtojušies garā kāsī. Otra grupa atradās pie O’Hāras samu audzētavas. Visi bija bruņoti ar šaujamieročiem.

Tas atsauca Takeram atmiņā baisos Frānsijas meklējumus. Mirušās baltā seja atkal parādījās viņam acu priekšā, un viņš tur neko nevarēja padarīt. Takers izgrūda lāstu un sāka meklēt kādu kaseti. Ar atvieglojumu viņš saprata, ka ir paņēmis nevis Temiju Vaineti vai Loretu Linnu – abas Džosijas iemīļotākās dziedātājas –, bet Roju Orbisonu.

Žēlabainās, sudrabainās dziesmas ”Sauciens” notis palīdzēja viņam nomierināties. Viņš atgādināja sev, ka netiek meklētas mirstīgās atliekas; tiek ķerts kāds jukušais, kam līdzi ir divi trīsdesmit astotā kalibra šaujamieroči.

Barikādi uz garā ceļa viņš pamanīja jau piecas jūdzes pirms nonākšanas tur. Takers saprata, ka arī Ostinam būs tieši tāda pati priekšrocība, ja viņš izvēlēsies šo pašu ceļu. Koka šķēršļi bija nokrāsoti koši oranži un labi saskatāmi saules gaismā. Aiz tiem atradās divas policijas automašīnas, kas līdzinājās diviem milzīgiem melnbaltiem suņiem, kas aposta viens otru.

Ceļa malā cits aiz cita bija novietoti transportlīdzekļi. Džeda Lāšona mirdzoši jaunais Dodge pikaps – veikalā un samu audzētavā viņam viss vedās labi –, Sonija Tolbota lielais auto ar lukturiem, kas uz kabīnes jumta līdzinājās divām dzeltenām acīm, Bērka patruļmašīna un Lū Hopkinsa pamatīgi noputējušais Chevrolet autofurgons, kam uz netīrā aizmugurējā stikla kāds bija uzrakstījis: ”Nomazgā mani!”

Takers samazināja ātrumu un ievēroja panākam uz priekšu divus puišus ar ieročiem kaujas gatavībā. Lai gan pārliecināts par to, ka viņi nešaus, neuzdevuši kādus jautājumus, Takers tomēr nopriecājās, kad Bērks ar rokas mājienu atsauca puišus atpakaļ.

– Īsta operācija, vai ne? – Takers noteica, kad bija izkāpis no automašīnas.

– Apgabala šerifs spļauj zilas ugunis, – Bērks sacīja. – Viņam nepavisam nepatika tas, ka tepat bija arī FIB un redzēja to izgāšanos. Viņš domā, ka Ostins pašlaik jau ir pusceļā uz Meksiku, taču nevēlas to paust skaļi.

– Un ko domā tu? – Takers paņēma cigaretes un piedāvāja vienu arī Bērkam, bet pēc tam aizdedzināja savējo.

Bērks izpūta krietnu dūmu. Diena bija velnišķīgi gara, un viņš priecājās par iespēju parunāties ar Takeru. – Ja cilvēks labi pārzina šejienes purvus un upes, tad var paslēpties uz ļoti ilgu laiku. Jo īpaši tad, ja viņam ir pamatots iemesls to darīt. – Viņš palūkojās uz Takeru. – Mēs norīkosim pāris virsnieku uz Svītvoteru.

– Kāpēc?

– Man tā ir jārīkojas, Taker. Tagad nāc. – Viņš uzlika roku Takeram uz pleca. – Tev tur ir sievietes.

Takers paraudzījās uz ceļu, kas veda koku audzē un tālāk jau uz purvu. – Sasodīts juceklis.

– Tā ir.

Kaut kas Bērka balsī mudināja Takeru paraudzīties uz draugu. – Kas vēl nomāc tavu prātu?

– Vai ar pašreizējiem notikumiem vēl nav gana?

Bērks atskatījās un tad pagāja vēl dažas pēdas tālāk no apgabala šerifa vietniekiem. – Vakar pie mums bija ieradies Bobijs Lī.

– Tas nu gan ir jaunums.

– Viņš grib precēt Mārvelu. – Bērks drūmi paraudzījās uz Takeru. – Apķērīgais jauneklis sacīja, ka vēlas ar mani runāt zem četrām acīm. Mēs izgājām ārā uz pagalma puses lieveņa. Pie joda, Taker, tas mani pamatīgi izbiedēja! Es jau sabijos, ka viņš padarījis manu meitu grūtu. Man nāktos viņu nogalināt vai tamlīdzīgi. – Bērks pamanīja, ka Takers smaida, un vārgi atbildēja viņam. – Ak, zinu, zinu. Bet, kad runa ir par paša meitiņu, tad viss ir pavisam citādi. Lai nu kā… – Šerifs atkal izpūta dūmus. – Viņa nav stāvoklī. Laikam jau mūsdienu bērni ir gudrāki izsargāšanās jautājumos. Es atceros, kā braucu uz Grīnvilu pēc gumijām, kad sāku satikties ar Sūziju. – Smaids kļuva pamanāmāks. – Hm… Kad nonācām uz mana tēta mašīnas aizmugures sēdekļa, man tās palika neizņemtas no kabatas. – Smaids pazuda. – Protams, ja es būtu par tām atcerējies, mums tagad nebūtu Mārvelas.

– Ko tu viņam pateici, Bērk?

– Ko es pateicu? – Viņš izklaidīgi uzlika roku uz sava ieroča spala. – Mārvela ir pieaugusi un grib to puisi. Tas nu tā. Bobijam Lī ir pieklājīgs darbs pie Tolbota, un viņš ir labs zēns, kā bez prāta viņas dēļ, un es saprotu, ka viņš rīkojas pareizi. Tikai tas plosa manu sirdi.

– Kā Sūzija uzņēma šīs ziņas?

– Izlēja asaru upes. – Bērks nopūtās, nometa izsmēķi zemē un izrīvēja smiltīs. – Mārvela sāka stāstīt, ka viņi plānojot pārcelties uz Džeksonu, un man likās, ka māja tūdaļ applūdīs. Pēc tam viņas ar Mārvelu kādu brīdi raudāja abas kopā. Kad bija nomierinājušās, viņas sāka runāt par to, kādas būs līgavas māsu kleitas. Es ļāvu, lai izrunājas.

– Ir riebīgi apzināties, ka novecojam, vai ne?

– Taisnība. – Bērks jutās labāk, kad bija šo smagumu novēlis no pleciem. – Pagaidām nevienam neko nesaki. Viņi to grasās šovakar pavēstīt Fuleriem.

– Vai tev prātā vispār vēl ir vieta kaut kam citam?

– Būtu pat ļoti patīkami vismaz uz brīdi padomāt par kaut ko citu.

Takers atspiedās pret Džosijas automašīnu un izstāstīja par lūpukrāsu un laulības pārkāpšanu.

– Darlīna un Billijs Tī? – Bērks, saraucis pieri, pārdomāja tikko dzirdēto. – Man nebija ne jausmas.

– Pavaicā Sūzijai.

– Tā sieviete prot glabāt noslēpumus, Dievs to zina. – Bērks nopūtās un pamāja ar galvu. – Viņa jau trīs mēnešus bija stāvoklī ar Tomiju un tikai tad beidzot pateica man. Nabadzīte raizējās, ka es pārāk satraukšos, jo mēs tik tikko savilkām galus kopā. Mārvela ir iemīlējusies Darlīnas brālī, tādēļ es labi saprotu, kāpēc Sūzija klusē. – Viņš domāja un džinkstināja atslēgas. – Redzi, Taker. Es nevaru tā vienkārši tagad doties pie Billija Tī vienīgi tāpēc, ka Darlīnai ir tāda pati lūpukrāsa kā Džosijai.

– Protams, Bērk, tev galva pilna ar daudzām lietām, bet es gribēju, lai tu to zini.

Bērks piekrītoši nopūtās. Jau drīz gaisīs diena, un Ostins vēl nebija uzmeklēts. – Es šovakar parunāšu ar Sūziju. Ja izrādīsies, ka Billijs Tī slepus patiešām tiekas ar Darlīnu, es atradīšu laiku visu noskaidrot.

– Es to novērtēju. – Tagad, izpildījis pienākumu, Takers nosprieda, ka arī viņam pašam ir šis tas jānoskaidro.

Nākamajā rītā, pamodināts pēc apmēram piecu stundu miega, Bērks ēda brokastu pārslas un raizējās par bruņota bēgļa uzturēšanos viņa teritorijā. Noziedznieka izmantotais Buick automobilis bija pamests Kotonsīdroudā, un tagad vairs neviens nedomāja, ka Ostins atrodas Meksikā. Un vēl viņam bija jāatrisina jautājums par to, vai vajadzētu īrēt smokingu dienai, kad izdos meitu pie vīra.

Sūzija pa telefonu jau runāja ar Hepiju Fuleri. Abas dedzīgi apsprieda kāzu plānus, un tas līdzinājās divu militārpersonu sarunai pirms nozīmīgas kampaņas sākuma.

Bērks prātoja, cik gan ilgi apgabala šerifs vēl elpos viņam pakausī. Piepeši atskanēja kliedzieni un blīkšķi kaimiņu mājā, un Bērks pielēca kājās. ”Dievs augstais! Kā gan es varēju aizmirst par Tolbotiem?” Kad ārā izsteidzās Sūzija, Bērks jau bija izbrīvējis ceļu žogā, kas šķīra abus īpašumus.

– Tu viņu nogalināji! Tu viņu nogalināji! – Darlīna klaigāja. Viņa bija iespiedusies nelielās virtuves stūrī un plēsa sev matus. Naktskrekla elastīgā augšdaļa bija pavilkusies uz leju, atklājot viņas baltās, līganās krūtis.