Delikāti novērsies, Bērks palūkojās uz apgāzto galdu, izbārstītajām izmirkušo brokastu pārslu paliekām un uz mutes nekustīgi guļošo Billija Tī Boniju. Blakus stāvēja Juniors Tolbots ar dzelzs pannu rokā. Bērks pašūpoja galvu.

– Es patiešām ceru, ka tu viņu neesi nogalinājis.

– Diezin vai tā būs. – Juniors samērā mierīgi nolika pannu.

– Es viņam iebelzu tikai vienu reizi.

– Tad nu paskatīsimies, – Bērks noteica un pieliecās, bet Darlīna turpināja kliegt un plēst sev matus. Skūters bērnu sētiņā raudāja kā negudrs, mājai vai jumts cēlās nost. – Tu esi viņu tikai apdullinājis, – Bērks sacīja, nopētīdams palielu punu, kas vīdēja uz Billija Tī pakauša. – Bet laikam jau vajadzētu viņu aizvest pie ārsta.

– Es tev palīdzēšu.

Joprojām pieliecies, Bērks paraudzījās uz augšu. – Vai gribēsi man pastāstīt, kas te īsti atgadījās, Junior?

– Nu… – Juniors pacēla krēslu un nolika vietā. – Es biju aizmirsis Darlīnai kaut ko pateikt un tādēļ atgriezos. Tobrīd Billijs Tī ielavījās virtuvē un bāzās virsū manai sievai. – Viņš veltīja Darlīnai tādu skatienu, kas gluži kā nospiests slēdzis momentā apturēja viņas kliegšanu. – Tā bija, vai ne, Darlīna?

– Es… – Viņa šņukstēja, un viņas skatiens šaudījās te pie Juniora, te atkal pie Bērka. – Jā… Viņš tik veikli man uzmetās virsū, ka es pat nezināju, ko darīt. Tad atgriezās Juniors un…

– Ej labāk pie bērna, – Juniors rāmi sacīja. Ar tikpat nesatricināmu mieru viņš paliecās un sakārtoja sievas naktskreklu, aizklādams krūtis. – Tev par Billiju Tī nav jāraizējas. Viņš tevi vairs neapgrūtinās.

Darlīna smagi norija siekalas un divreiz pakratīja galvu. – Jā, Junior. – Viņa izmetās ārā no virtuves, un jau pēc mirkļa mazuļa raudas pārtapa šņukstos un žagās. Juniors paraudzījās uz Billiju Tī, kurš bija mazliet sakustējies.

– Vīrietim ir jāsargā tas, kas pieder viņam, vai ne, šerif?

Bērks paslidināja rokas zem Billija Tī auguma. – Laikam jau tā ir, Junior. Tagad aizstiepsim viņu uz manu mašīnu.

Sajs bija laimīgs. Viņš gan jutās mazliet vainīgs par šo laimi brīdī, kad māsa tikko guldīta zemē un visa pilsētiņa baumo par viņa tēvu. Taču jauneklis neko nevarēja sev padarīt.

Gandrīz jau pietika ar to, ka bija iespējams tikt ārā no mājām, kur mamma gulēja, sadzērusies kaut kādas tabletes, ko ārsts viņai izrakstījis, un stiklainām acīm skatījās šovu ”Šodien”.

Taču bija pat vēl labāk. Labāk par tikšanu ārā no mājas, projām no policijas patruļmašīnas, kas novietota viņu pagalmā – gadījumam, ja piepeši uzradīsies viņa tēvs. Sajs devās uz darbu. Un devās ar īstenu stilu.

Kājas soļojot sacēla putekļus, bet lūpās skanēja klusa melodija. Tas, ka vajadzēja kājām un braukšus uz divriteņa pieveikt desmit jūdzes, zēnu nepavisam nebiedēja. Viņš bija sācis veidot Saja Hetingera Brīvības fondu. Tas dos viņam iespēju astoņpadsmitajā dzimšanas dienā doties projām no Inosensas.

Četri gadi stiepjas ļoti ilgi, tomēr tagad tas vairs nešķita tik bezcerīgi kā agrāk. Tagad viņš bija kļuvis par dažādu darbu strādnieku.

Sajam patika šāds amata nosaukums, un viņš iztēlojās vienu no tādām vizītkartēm, kā Bībeļu tirgotājs no Viksbērgas pagājušajā aprīlī bija iedevis viņa mammai. ”Sairuss Hetingers, dažādu darbu strādnieks. Neviens darbs nav par lielu, neviens darbs nav par mazu.”

Jā, viņš jau bija sācis šo ceļu. ”Kad man būs astoņpadsmit, naudas jau būs pietiekami, lai nopirktu biļeti uz Džeksonu vai varbūt pat uz Jaunorleānu. Ak, ko tur! Es taču varētu pat aizlaist uz Kaliforniju, ja vien to vēlētos.”

Dungodams ”Kalifornija, es nāku”, Sajs nogriezās no asfaltētā ceļa, lai šķērsotu Tobija Mārča lauku austrumu pusē. ”Interesanti, vai Džims būs pie mis Veiverlijas un man pietiks laika iegriezties tur, lai apsveicinātos?”

Viņš pārgāja pāri Litlhoupkrīkas strautam, kas šajā gadalaikā nebija nekas vairāk kā sīka urdziņa, un devās uz caurteku.

Prātā atausa tas, kā viņi ar Džimu bija ieskrāpējuši savus vārdus betonā. Un kā, jau nesenākos laikos, lappusi pa lappusei šķirstījuši Playboy žurnālu, ko Sajs bija atradis zem Odžeja gultas matrača un paņēmis līdzi.

Viņš labi atcerējās ilustrācijas. Sajam, kurš nekad agrāk nebija redzējis kailu sievieti, tā izrādījās iedvesmojoša pieredze. Viņa loceklis bija kļuvis ciets kā akmens. Tajā naktī viņam dāvātais sātana ierocis bija guvis mierinājumu Saja plaukstā un aizraujošos sapņos.

Un mamma jutās ļoti pārsteigta, kad Sajs viņas vietā mazgāja veļu.

Smaidīdams par šīm atmiņām un prātodams, vai kaut kad drīzumā varētu atkārtot šādu pieredzi, viņš nokāpa lejup pa Litlhoupkrīkas krastu pie caurtekas.

Piepeši viņa mutei uzgūla kāda roka, pārraudama priecīgo melodiju. Zēns nepūlējās kliegt vai cīnīties. Viņš pazina šo roku, tās formu, ādas tekstūru un pat aromātu. Bailes bija pārāk stindzinošas, pārāk dziļas, lai kliegtu.

– Es atradu tavu aliņu, – Ostins čukstēja. – Tavu migu ar apskretušo grāmatu un tava nēģera rakstīto. Jūs, puikas, nākat te masturbēt?

Sajs spēja vien noraidoši papurināt galvu. Ostins pagrūda dēlu pret izliekto betona sienu, un zēns noelsās. Sajs gaidīja cirtienu ar siksnu, taču pamanīja, ka tēvam tādas nav.

Un tad viņš atcerējās, ka apcietinātajiem atņem jostas, lai tie nevarētu pakārties.

Tēvs bija saliecies, jo caurteka bija pārāk maza, lai viņš varētu izslieties pilnā augumā. Taču pat šāds stāvoklis nemazināja iespaidu. Pieliektu muguru, ieplestām un mazliet saliektām kājām, dubļiem notrieptu seju un rokām – viņš izskatījās lielāks un stiprāks. Likās, ka tūdaļ atgadīsies kaut kas briesmīgs. Sajs norija siekalas.

– Viņi meklē tevi, tēt.

– Es zinu. Taču nav atraduši, vai ne?

– Nav, kungs.

– Vai zini, kāpēc nav? Manā pusē ir Dievs. Neticīgie izdzimteņi mani nemūžam neatradīs. Tas ir svētais karš. – Tēvs pasmaidīja, un Sajs atskārta, ka vēderā izplešas ledus kalns. – Viņi mani ielika cietumā, bet tās palaistuves slepkavniecisko dēlu atstāja brīvībā. Viņa bija palaistuve. Bābeles netikle, – viņš klusi piebilda. – Iztirgoja sevi, lai gan piederēja man.

Lai arī Sajam nebija ne jausmas, par ko runā tēvs, viņš pamāja ar galvu un bilda: – Jā, kungs.

– Viņi saņems sodu. ”Tā tie abi cietīs sodu par savu pārkāpumu.” – Tēva pirksti sažņaudzās un atkal lēnām atlaidās. – Visi. Paaudžu paaudzēs, līdz pat pēdējai. – Viņa skatiens kļuva skaidrāks un no jauna pievērsās Sajam. – Kur tu izrāvi to divriteni, puis?

Sajs grasījās pateikt, ka tas pieder Džimam, taču baidījās, ka tēva skatiena ugunī no meliem varētu aizdegties mēle. – To man tikai aizdeva. – Zēns sāka trīcēt, jo zināja, ka izvēles nav. – Es atradu darbu. Es strādāju Svītvoterā.

Ostina skatiens kļuva tukšs, viņš paspēra soli uz priekšu un žņaudzīja lielās plaukstas. – Tu gāji uz to vietu? Uz to odžu midzeni?

Pastāvēja arī kaut kas ļaunāks par pērienu ar siksnu. Bija arī tēva dūres. Zēnam acīs sasprāga asaras. – Es tur vairs neiešu, tēt, es zvēru. Es tikai iedomājos… – Roka aizžņaudza viņam rīkli, apslāpējot vārdus.

– Mani nodod pat miesīgs dēls. Miesa no manas miesas, kauls no mana kaula. – Ostins spēcīgi atgrūda Saju. Zēna elkoņi sāpīgi atsitās pret betona sienu, taču viņš neizdvesa ne vaida. – Tu dosies uz turieni, – Ostins noskaldīja, – un vērosi. Tu man pastāstīsi, ko viņš dara, kurā istabā guļ. Tu stāstīsi man visu, ko redzēsi un dzirdēsi.

– Jā, kungs. – Sajs noslaucīja asaras.

– Un tu nesīsi man ēdienu. Ēdienu un ūdeni. To visu tu nesīsi uz šejieni. Katru rītu un katru vakaru. – Tagad, pieliecies pie dēla, viņš smaidīja. Viņa elpa nelāgi oda, tajā uzvēdīja kaut kas no nesen izrakta kapa. Caurtekā ieplūstošajā gaismā viņa acu varavīksnenes izskatījās gandrīz baltas. – Un tu neko neteiksi mammai, neteiksi Vērnonam, neteiksi vispār nevienam.

– Jā, kungs. – Sajs izmisīgi māja ar galvu, pauzdams piekrišanu. – Bet Vērnons tev palīdzēja. Viņš tagad varētu sadabūt mašīnu…

Ostins iesita ar delnu Sajam pa muti. – Es taču teicu, ka nevienam! Viņi novēros Vērnonu dienu un nakti, jo zina, ka viņš ir manā pusē. Bet tu – tev viņi nepievērsīs uzmanību. Tikai atceries, ka es tevi neizlaidīšu no acīm. Reizēm es būšu te un gaidīšu. Reizēm ne. Taču es vienmēr paturēšu tevi acīs. Vai tu saprati? Es vienmēr paturēšu tevi acīs un klausīšos. Tas Kungs palīdzēs man visu vajadzīgo redzēt un sadzirdēt. Ja tu pieļausi kļūdu, Viņa dusmas nāks pār tevi, nogāzīs tevi zemē un pāršķels uz pusēm ar vienu varenu triecienu.