– Es atnesīšu, – Sajs sacīja, zobiem klabot. – Apsolu.

– Tik pasaki kādam, ka mani redzēji, un tevi neglābs arī pats Dievs Kungs. – Ostina smagās rokas uzgūla zēna pleciem.

Sajam bija vajadzīga gandrīz stunda, lai nokļūtu Svītvoterā. Pusceļā viņam nācās apstāties, lai atbrīvotos no apēstajām brokastīm. Pēc tam viņš noskaloja seju ar trūcīgo Litlhoupkrīkas ūdeni. Kājas trīcēja, un tālab vajadzēja braukt lēni, lai nenogāztos zemē. Ik pēc dažām minūtēm Sajs atskatījās pār plecu, būdams gandrīz pārliecināts, ka ieraudzīs tēvu turpat aizmugurē – ar viņa īpašo smaidu sejā un cietumā atņemto siksnu rokā.

Ieradies Svītvoterā, Sajs pamanīja Takeru, kurš sēdēja uz sānu terases un pārskatīja rīta pastu. Zēns uzmanīgi novietoja divriteni.

– Labrīt, Saj.

– Mister Taker. – Zēna balss šķita piesmakusi, un viņš noklepojās. – Atvainojiet, ka nokavējos. Es biju…

– Tu pats nosaki sev darba stundas, Saj. – Takers izklaidīgi paraudzījās uz biržas ziņām un nolika tās malā. – Mēs te laiku neskaitām.

– Jā, kungs. Ja pateiksiet, kas jādara, es tūdaļ ķeršos klāt.

– Nesteidzini mani, – Takers tīksmīgi noteica un pasvieda šķiņķa gabaliņu allaž cerību pilnajam Basteram. – Vai brokastis paēdi?

Sajs iedomājās par tām, ko bija atstājis ceļmalā. Kuņģis savilkās čokurā. – Jā, kungs.

– Tad nāc vien augšā un pasēdi pie manis, kamēr es paēdīšu.

Negribīgiem soļiem Sajs pieveica trīs noapaļotos pakāpienus līdz terasei. Basters paraudzījās uz viņu, vienu reizi piesita asti pie grīdas un atraugājās.

– Basters ir sajūsmā par sabiedrību, – Takers noteica, pasvieda sāņus vienu no Džosijas katalogiem un uzsmaidīja zēnam. – Ko tu esi ar sevi izdarījis?

– Kungs? – Saja balsī ieskanējās panika. – Es neko neesmu izdarījis.

– Pie velna, puis, tavi elkoņi ir pamatīgi saskrāpēti! – Viņš satvēra Saja roku un pagrieza. No brūcēm joprojām sūcās asinis, turklāt rētās bija arī netīrumi.

– Man gadījās nokrist, tas arī viss.

Takers piemiedza plakstus. – Vai to tev nodarīja Vērnons? – Takeram arī pašam bija viena otra piemiņa no Vērnona, un viņš labi zināja, ka tas vīrs nekautrēsies pielikt roku brālim. ”Kāds tēvs, tāds dēls.”

– Nē, kungs. – Sajs atviegloti uzelpoja par to, ka vismaz šajā ziņā varēja sacīt taisnību. – Zvēru, ka Vērnons man nepielika ne pirkstu. Reizēm viņš saskaišas, bet es protu turēties no viņa pa gabalu, kamēr negaiss noskrien. Savukārt ar tēti… – Zēns aprāvās un spēji nosarka no pazemojuma. – Tas nebija Vērnons. Es nokritu. Vienkārši nokritu.

Klausījies nesakarīgajos paskaidrojumos, Takers nosprieda, ka nebūtu nekādas jēgas zēna apkaunojumu padziļināt, piespiežot atzīties, ka tēvs un brālis itin bieži viņu izmanto par boksa maisu. – Nomierinies. Tagad ej pie Delas, lai viņa apkopj brūces.

– Es ne…

– Puika! – Takers atzvila krēslā. – Viena no darba devēja privilēģijām ir tiesības dot norādījumus. Tu tagad iesi iekšā, tevi apkops, pēc tam tu no ledusskapja paņemsi kolu. Kad atgriezīsies, es būšu izdomājis, kā tu šodien pelnīsi naudu.

– Jā, kungs. – Vainas apziņas mākts, Sajs piecēlās kājās un ar smagu sirdi iegāja mājā.

Sarauktu pieri Takers noraudzījās viņam nopakaļ. ”Puika izskatās briesmīgi. Tāda nu ir patiesība. Un ko viņam varētu pārmest?” Takers pasvieda sunim kārtējo šķiņķa gabaliņu un nosprieda, ka sagādās Sajam gana daudz nodarbošanos, lai novērstu domas.

Kad saule sliecās uz pusdienas pusi, Takers bija piesēdinājis Saju pie traktora stūres, un zēns pļāva mauriņu. Runas par Tolbota dēku jau bija izplatījušās pa visu pilsētu un, pateicoties Delas tiešajai saitei ar Ērlīnu, sasniedza Svītvoteru brīdī, kad Billija Tī apsēji bija tikko uzlikti. Gluži kā gardam saldējumam šim stāstam bija vairākas garšas un piedevas. Taču tagad, kad Darlīnas un Billija Tī dēka bija nākusi gaismā, Takeram interesants likās tikai viens stāsts.

Juniors ieraudzīja Billiju Tī gluži kā pielīmētu Darlīnai uz virtuves galda. Billijs Tī bija ticis pie pamatīga puna uz pakauša, bet neviena puse neizvirzīja apsūdzības.

Kamēr vien neparādīsies kāds svaigāks tenku iemesls, šis stāsts sildīs Inosensas iedzīvotāju iztēli.

Visu pēcpusdienu Takers veltīja pārdomām par šo tematu, tad apēda Delas gatavotā banānu krēma kūkas gabalu un paņēma vēl vienu. ”Tas taču ir principa jautājums! Vīrietis drīkst atkāpties un neievērot daudz ko, taču atkāpties no saviem principiem nedrīkst.”

Viņš piekukuļoja Delu ar solījumu nopirkt viņai jaunus auskarus un pieliet automašīnas bāku pilnu ar benzīnu un saņēma atļauju izmantot viņas automobili. Takers brauca garām Kerolainas mājas pievedceļam un iedomājās, vai spētu pierunāt viņu šajā vakarā kopīgi doties uz kino. Pusjūdzi tālāk, kur Oldsaipresrouda krustojās ar Longstrītu, viņš apturēja automašīnu.

”Lai nokļūtu no pilsētas uz mājām vai no mājām uz pilsētu, Billijam Tī noteikti vajadzēs braukt pa šo ceļu.”

Ciktāl Takeram bija zināms, biljarda spēles vakaru Makgrīdija tavernā Billijs Tī vēl ne reizi nebija palaidis garām kopš dienas, kad iemācījās noturēt rokās kiju.

Takers izņēma cigareti un iekārtojās gaidīšanai.

Viņš sēdēja uz Delas automašīnas pārsega un jau prātoja, vai nevajadzētu paņemt nākamo cigareti, kad ievēroja Kerolainu kopā ar kucēnu, kas bija piesiets sarkanā pavadā un spēcīgi vilka sievieti uz priekšu.

Viņa gandrīz apstājās un pārtrauca arī neauglīgos mēģinājumus piespiest kucēnu iet pienācīgi, jo viņai likās, ka pamanījusi aizkaitinājuma zibsni Takera skatienā.

– Saldumiņ, – viņš uzsauca un pasmaidīja. – Kur suns tevi tā velk?

– Mēs ejam pastaigā. – Sasniegusi automašīnu, Kerolaina bija mazliet aizelsusies. Asti neprātīgi vicinādams, Nederīgais parāvās uz priekšu un priecīgi kodīja Takera potītes.

– Šī jau nav lielpilsēta. – Viņš paliecās, lai pakasītu suņa galvu, un Nederīgais pacēlās pakaļkājās. – Mūspusē suņiem ļauj skraidīt pagalmā.

– Es mēģinu iemācīt viņam iet pie pavadas.

Lai pierādītu šāda soļa bezcerīgumu, Nederīgais visādi centās izgrozīties un koda pavadā.

– Izskatās, ka viņam pret to ir lieli iebildumi. – Takers pasmaidīja. – Tu izskaties nogurusi, Kero. Vai bija smaga naksniņa?

– Kucēns daudz smilkstēja. – Un pat brīžos, kad mazais apklusa, viņai bija grūti aizmigt, jo galvā šaudījās domas par Ostinu Hertingeru, kurš varētu ielauzties mājā.

– Kartona kaste un modinātājpulkstenis.

– Kā, lūdzu?

– Viņš ilgojas pēc savas mammas. Ieliec viņu kartona kastē, varbūt paklāj apakšā arī nopirkto spilvenu. Turpat novieto arī modinātājpulksteni. Tikšķi viņam atgādinās mammas sirdspukstus un ieaijās miegā.

– Ak… – Kerolaina apsvēra šādu ieteikumu un nolēma nepieminēt faktu, ka Nederīgais bija visnotaļ veikli aizmidzis arī pēc tam, kad tika iecelts gultā. – Vajadzēs pamēģināt. Ko tu dari ceļmalā?

– Es sēžu, vienkārši nositu laiku.

– Visai savāda vieta laika nosišanai. Viņi taču vēl nav notvēruši Hetingeru, vai ne?

– Nē, cik man nācies dzirdēt.

– Rīta pusē pie manis bija iegriezusies Sūzija un pieminēja Vērnonu Hetingeru. Teica, ka viņš esot tāds pats kā tēvs.

Takers laiski uzsita knipi, lai iepriecinātu Nederīgo. – Vairāk gan izskatās, ka viņš ir nopūlējies, lai tā būtu.

– Viņa sacīja, ka Vērnons allaž meklējot iemeslu ķildas uzsākšanai un…

– Jā, ar mani arī dažas reizes, – Takers noteica. – Un diemžēl jāatzīst, ka es pamatīgi dabūju no viņa. Pēc tam Dveins atmaksāja Vērnonam. – Takers pasmaidīja, atcerēdamies, kāds pirms nopietnas slīcināšanās pudelē bija Dveins. – Zēnībā likās, ka es nekad netikšu pie spēcīgiem muskuļiem. Pat strādājot uz lauka, manas rokas palika tievas kā sērkociņi. Bet Dveins jau uzreiz izveidojās muskuļots. Viņš izmantoja spēku beisbola spēlēs, un visas meitenes teju ģība viņa dēļ. Kad Vērnons mēģināja atgādināt man dažas patiesības, Dveins atstāja grēka zīmes viņam sejā. – Viņš izdvesa ilgu, apmierinātu nopūtu. – Tajā dienā grēks pavisam noteikti uzvarēja.