– Tas bija aizkustinošs stāsts par vīriešu brālību, taču es gribēju pateikt to, ka tev tagad jāraizējas ne vien par Ostinu, bet arī par Vērnonu.

– Par viņiem nav nekādas lielās jēgas raizēties.

– Kā tad tā? – Kerolaina nesavaldījās. – Jo tavs vecākais brālis aizstāvēs tevi un sados viņiem pienācīgi?

– Pēdējā laikā viņš ir pārāk aizņemts, darot ļaunu pats sev. – Takers paraudzījās uz Oldsaipresroudu un pamanīja gaisā uzsistas grants šaltis; pazibēja Billija Tī Ford Thunderbird – Labāk ej vien mājās un izmet to no galvas. Varbūt es vēlāk piebraukšu un paraudzīšu, kā sokas krāsošana.

– Kas ir noticis? – Šādu skatienu Takera acīs Kerolaina jau bija redzējusi toreiz, kad viņš uzkrita viņai virsū, bet apkārt lidoja sašķaidītie stikli, un kad apjautājās, vai viņai mājās ir ierocis. Šim cilvēkam kaujās un cīņās nebija nepieciešams ne vecākais brālis, ne arī kāds cits. Viņa dzirdēja Billija Tī automašīnas rūkoņu un noprasīja: – Ko tas nozīmē, Taker?

– Neko. Nevajag raizēties. Ej labāk uz mājām, Kerolaina. – Viņš noslīdēja no automašīnas pārsega brīdī, kad Billijs Tī apturēja savu transportlīdzekli.

Kerolaina pievilka tuvāk kucēnu un palika blakus.

– Hei… – Billijs Tī pasmaidīja, mutē turēdams zobu bakstāmo. Viņš nebija necik labā omā. Galva joprojām sāpēja, bet lepnums bija cietis daudz smagāk nekā pakausis. Viņš bija visai kareivīgi noskaņots.

– Sveiks. – Rokas kabatās sabāzis, Takers gāja pāri ceļam. – Dzirdēju, ka tu šajā rītā iesaistījies nelielā starpgadījumā.

Billijs Tī piemiedza acis. – Un kāda tev tur, sasodīts, daļa? – Es tikai uzturu sarunu. Vai zini, es te sēdēju un gaidīju tevi parādāmies.

– Ak tā?

– Jā. – Ar acs kaktiņu Takers pamanīja, ka arī Kerolaina ir atnākusi uz šo ceļa pusi. Lai gan viņa bija nostājusies vairākas pēdas atstatu, tas vienalga likās ļoti kaitinoši. – Man ir jānoskaidro kāds sīkums. Ja vien tev ir mirklītis laika. – Pirms Billijs Tī bija atskārtis nodomu, Takers pasteidzās uz priekšu un izņēma atslēgas no aizdedzes. Cilvēki bieži mēdza aizmirst, ka viņš spēj kustēties ļoti strauji. – Vai arī tāda nav, – Takers priecīgi piebilda.

– Pārgalvīgais muļķis. – Billijs Tī atrāva vaļā automašīnas durvis. – Izskatās, ka tu esi sailgojies pēc vēl vienas zilas acs.

– Nu, nu… Ja reiz par to runājam. Kerolaina, ja tu pienāksi vēl soli tuvāk, es jutīšos ļoti apbēdināts.

Billijs Tī veltīja Kerolainai glūnīgu skatienu, kas pārslīdēja sievietes kājām, vēderam un krūtīm. – Taker, liec taču viņu mierā! Varbūt pēc tam, kad būšu tevi nolicis uz lāpstiņām, viņa gribēs iedzert alu kopā ar īstu vīrieti.

Pēc šiem vārdiem Kerolaina paslēja zodu gaisā. – Es šeit redzu tikai divus saīgušus skolas puikas. Taker, es nezinu, kas īsti tev uznācis, bet gribu, lai tu mani aizved uz mājām. Tūdaļ pat.

Pasmīnējis Billijs Tī izspļāva zobu bakstāmo. – Jau tik briesmīgi niez, ko? Taker, vai tu regulāri viņai palīdzi?

Smagi aizvainota, Kerolaina spēra soli uz priekšu, bet Takers viņu apturēja.

– Šis nav piemērotākais veids, Billij Tī, kā runāt ar dāmu. Mēs pie tā vēl atgriezīsimies pēc īsa brīža. Tagad vajadzētu aprunāties par manu mašīnu.

– Dzirdēju, ka tā pašlaik atrodas Džeksonā, kur tai izlīdzina iedauzītās vietas.

– Tu būsi dzirdējis pareizi. Mēs ar tevi nekad neesam īsti labi sapratušies, un laikam jau tā būs arī turpmāk, taču es tā vienkārši nevaru atstāt bez ievērības to, ko tu nodarīji manai automašīnai.

Billijs Tī iesprauslojās un nospļāvās. – Mašīnu sadaudzīji tu pats.

– Jā gan. Pēc tam, kad tu ielavījies Svītvoterā kā tāds sesks un sabojāji to. – Takers zināja, ka smadzenes nebija Billija Tī stiprākā puse, un tāpēc meloja bez bažām. – Darlīna pastāstīja, kā tu izurbi tos caurumus caurulītēs. Tāda, redz, lojalitāte pēc tā, ka tu viņai uzdāvināji Džosijas lūpukrāsu.

– Viņa ir tikai dumja padauza.

– Tā varētu būt. Taču es spriežu, ka par mašīnu viņa saka taisnību.

Billijs Tī atmeta matu šķipsnu, kas slīga viņam pāri pierei. – Un tad? Tu to vienalga nevari pierādīt. – Viņa lūpas savilkās smīnā. – Jā, es to izdarīju. Es devos pa tavu skaisto piebraucamo ceļu līdz mājai un izurbu caurumiņus tavā brīnišķīgajā mašīnā. Darlīna jutās noskumusi par to, ka tu salauzi Edas Lū sirdi, un es viņai mazliet uzlaboju omu. Arī tāpēc, ka es tevi ienīstu. Taču pierādīt tu neko nevarēsi.

Kā apsvērdams dzirdēto, Takers izņēma cigareti. – Tev varētu būt taisnība, taču tas gan nenozīmē, ka tu sveikā tiksi cauri. – Viņš nolauza gabaliņu no cigaretes gala un tad aizsmēķēja. Kerolaina pakāpās soli atpakaļ. Viņa pazina šo toni un šo skatienu. – Ja nu tajā rītā mašīnu būtu paņēmis kāds no manas ģimenes? Kāds, kurš nav tik prasmīgs pie stūres kā es? Vai zini, Billij Tī, šāda doma liekas vienkārši tracinoša.

– Un tu gribētu kaut ko darīt?

Takers lūkojās uz cigaretes galu. – Laikam gan. Un es pārāk nesatraucos par to, ka mana seja atkal varētu ciest.

– Tu vienmēr esi bijis gļēvulis. – Billijs Tī smīnēdams papleta rokas. – Uz priekšu, rādi savu labāko sitienu!

– Ja reiz tu tā saki… – Takers iebelza viņam tieši pa kājstarpi.

Billijs Tī spēji saliecās, un viņam pār lūpām izlauzās skaņa, kas līdzinājās gaisa izplūšanai no ātrvārāmā katla. Joprojām turēdams rokas pie vārīgās vietas, viņš nogāzās ceļmalā. Kad Takers pietupās un cieši satvēra Billija Tī jau tāpat cietušās ģenitālijas, gulošā acis teju izsprāga no pieres.

– Vēl neģībsti, puis. Vismaz ne tik ilgi, kamēr es visu būšu pateicis. Kad būsi atguvies, tu varētu padomāt, lūk, par ko. Vai tu klausies?

– M… ga… – Vairāk neko Billijs Tī nespēja izdvest.

– Labi. Vai tu zini, kam pieder parādzīme par tavas ģimenes zemi? Maksājumi tiek kavēti jau trīs mēnešus. Es nejutīšos labi, ja man nāksies atņemt jums tiesības izpirkt prādzīmi. Un kokvilnas separators, kuru jūs mēdzat izmantot, nejaušības pēc arī pieder man. Ja tu gribi man atriebties, laikam jau es nevarēšu tevi apturēt. Taču tu zaudēsi gan zemi, gan darbu, Dievs ir mans liecinieks. Kamēr man ir tāda iespēja, es likšu tev dziedāt soprāna balsī. – Viņš saspieda pirkstus vēl ciešāk. Billijs Tī spēja vien sarauties čokurā un vaidēt. – Es biju ļoti pieķēries savai mašīnai, – Takers sacīja un nopūtās. – Un ir sagadījies tā, ka es esmu pieķēries arī šai dāmai, kuru tu apvainoji. Nekaitini mani, Billij Tī, es vairs neesmu kaulains desmitgadīgs zēns.

– Liec mani mierā, – Billijs Tī izdvesa, kaut kā izrāvies no tvēriena. – Tu tur kaut ko salauzi. Tās vairs nedarbosies kā pienākas.

– Nebēdā, viss atgriezīsies savās vietās. Ne jau velti tās sauc par olām. – Takers piecēlās un pamanīja, ka tagad Kerolaina ir palaidusi kucēnu vaļā un mazais atvieglojas uz Billija Tī kurpēm. Viņš pasmaidīja, tomēr paņēma suni rokās. – Ievainots un tagad arī apvainots. – Viņš pagriezās uz to pusi, kur ceļmalā stāvēja Kerolaina ar pavērtu muti un plati ieplestām acīm. Takers pasita kucēnu padusē. – Nāc nu, saldumiņ. Tagad gan es tevi aizvedīšu uz mājām.

– Tu viņu tā vienkārši atstāsi tepat? – Kerolaina staipīja kaklu, kad Takers viņu bīdīja uz Oldsmobile pusi.

– Tieši tāds jau bija plāns. Es iedomājos, ka šovakar mēs varētu kopīgi doties uz kino.

– Uz kino, – Kerolaina neizteiksmīgi atkārtoja. – Taker, es tur stāvēju un skatījos, kā tu puisim iespēri pa…

– Pieklājīgā sabiedrībā mēs tās saucam par privātām vietām. Kāp otrā pusē, ja vien pati nevēlies sēsties pie stūres.

Berzēdama deniņus, Kerolaina paklausīja. – Bet tā tomēr nebija īsti godīga cīņa, vai ne?

– Neviena cīņa nav godīga. Un tieši tālab, Kerolaina, es sirsnīgi pūlos no tām izvairīties. – Viņš paliecās, ātri noskūpstīja Kerolainu un pēc tam iedarbināja dzinēju. Gandrīz izklaidīgi viņš pasvieda Billija Tī automašīnas atslēgas pāri ceļam. – Nu, kā tad būs ar kino?

Kerolaina gari izelpoja. – Ko labu rāda?

– Varbūt jūs vēlētos glāzi ūdens, misis Tolbota?