Darlīna uz aģentu Bērnsu raudzījās ar pietūkušām, sarkanu loku ieskautām un ar Maybelline kontūrzīmuli pārspīlēti akcentētām acīm. – Jā, kungs, – viņa padevīgi bilda. Pēdējās četrdesmit astoņās stundās viņa bija daudz ko iemācījusies par padevību. – Es būtu pateicīga.

Kā īsts gādības iemiesojums Bērnss piecēlās, devās uz vannas istabu un papīra glāzītē ielēja remdenu ūdeni. Viņš sevi uzskatīja par ekspertu pratināšanā un liecinieku iztaujāšanā un bija pat vadījis kursus, kur citi apguva šīs zinības. Savam kursam FIB akadēmijā viņš būtu sacījis, ka laba speciālista pirmais noteikums ir iepazīt iztaujāšanas subjektu.

Bērnss uzskatīja, ka ar Darlīnu Tolbotu ir ticis skaidrībā – šajā gadījumā atslēgas vārdi bija līdzjūtība, glaimi un pieklājīga autoritātes izrādīšana. Bērnss rēķināja, ka iztaujāšanai būs nepieciešamas trīsdesmit minūtes, ieskaitot četru minūšu garu prologu, lai iegūtu Darlīnas uzticēšanos. Kopā ar glāzīti viņš Darlīnai piedāvāja arī laipnu smaidu. – Es esmu pateicīgs, ka šajā rītā atnācāt šurp, lai ar mani parunātu, misis Tolbota.

Viņa uzmanīgi pielika glāzīti pie nekrāsotajām lūpām. Viņas kaislība pret sarkano lūpukrāsu bija zudusi. – Juniors teica, ka man tas jādara.

– Es zinu, cik grūti jaunajai māmiņai izbrīvēt laiku ļoti noslogotajā dienas režīmā. Kur šobrīd ir jūsu mazais? – Bērnss prātā izsvītroja no saraksta jautājumu par ģimeni.

– Skūteru pieskata mana mamma. Viņai ļoti patīk pavadīt laiku ar mazdēlu.

Darlīnas skatiens klejoja pa telpu un iegaismojās, pamanot jebko, izņemot aģentu Metjū Bērnsu. Viņas pirksti knibināja puķainās blūzes apkaklīti. – Viņš ir mammas vienīgais mazdēls, jūs taču saprotat. Abām manām māsām ir meitas.

– Turklāt viņš ir glīts puika, – Bērnss teica, lai gan nemaz nebija pārliecināts, ka vispār ir redzējis jaunāko Tolbotu.

– Viņš ir jauks. Mati viņam ir tik sprogaini kā jēriņa vilna. – Smaida atblāzma pavīdēja Darlīnas acīs. Viņa atskārta, ka vienīgais iemesls, kas liedza Junioram viņu izmest no mājām, bija mīlestība pret dēlu. – Un ļoti veikls arī. Kā atspole. Es pat nespēju iedomāties, kā tikšu ar viņu galā, kad viņš sāks staigāt.

– Nemaz nešaubos, ka viņš liek jums allaž būt modrai.

Jau mazliet atslābinājusies, Darlīna glāzīti nolika malā. ”Šis FIB aģents nemaz nav tik briesmīgs,” viņa nosprieda. ”Cilvēki vienkārši viņu nepazīst.” – Vai jums ir bērni?

– Nē, nav gan. – Un izlepušais Bērnss tādus nemaz nevēlējās. Nekad. – Diemžēl darbs man bieži liek būt tālu no mājām.

– Meklējot kriminālnoziedzniekus.

– Tieši tā. – Viņš veltīja Darlīnai platu smaidu, itin kā viņa tikko būtu atbildējusi uz ārkārtīgi sarežģītu jautājumu. – Un tādi atbildīgi, ieinteresēti pilsoņi kā jūs padara manu darbu vieglāku. – Joprojām smaidīdams, viņš paņēma savu magnetofoniņu. – Tas man palīdz visu precīzi atcerēties.

Darlīna ar neuzticību vērās uz aparātu un sāka žņaudzīt klēpī saliktās rokas. – Varbūt man vajadzētu advokātu vai kaut ko tādu?

– Jā, noteikti, ja vēlaties. – Bērnss apsēdās aiz Bērka rakstāmgalda, uz kura valdīja pamatīga nekārtība. – Taču es varu jums apliecināt, ka šādai neformālai sarunai tas nebūt nav nepieciešams. Man gluži vienkārši ir svarīgi uzzināt, ko jūs varat pastāstīt par savu draudzeni Edu Lū Hetingeri. – Viņš tēvišķi pieskārās Darlīnai. – Es saprotu, ka tas ir grūti, Darlīna. Es taču drīkstu jūs saukt vārdā, vai ne?

”Ak, viņš ir tikpat pieklājīgs kā viesmīlis smalkā restorānā!” Lai gan šāds salīdzinājums Bērnsam liktu nepatikā novērsties, Darlīnai tas palīdzēja atbildēt labvēlīgi. – Jā, tā būs labi.

– Drauga zaudēšana vienmēr ir smaga, taču tik traģiskā veidā… – Viņš aprāvās, ļaudams klusēšanai kļūt par mierinājumu. – Es mēģināšu jūs lieki nesatraukt.

Tas nemaz nebija grūti, pat nebija īpaši sāpīgi, drīzāk gan aizraujoši, bet viņa sadabūja apskretušu kabatlakatiņu un piespieda to pie acīm. – Kad par to runāju, es nevaru valdīt asaras. Taču es vēlos palīdzēt, – Darlīna braši piebilda. – Viņa bija mana labākā draudzene.

– Es zinu. – Iepriecināts par sarunas gaitu, Bērnss ieslēdza magnetofonu. – Īpašais aģents Metjū Bērnss intervijā ar Darlīnu Tolbotu par Edu Lū Hetingeri. Divdesmit piektais jūnijs. Tātad, Darlīna, vai jūs varētu pastāstīt man kaut ko par Edu Lū?

Degunu Darlīna izšņauca tik skaļi, ka Bērnss saviebās. – Eda Lū bija mana labākā draudzene, – viņa atkārtoja. – Mēs kopā mācījāmies skolā, un viņa bija mana vedējmāte kāzās. Man liekas, viņa man bija kā māsa.

– Un es pieņemu, ka jūs abas, kā jau māsām pieklājas, dalījāties savos noslēpumos.

– Mēs viena no otras neko neslēpām. Ar miesīgajām māsām Bellu un Staritu es nekad nevarēju runāt tik brīvi kā ar Edu Lū. – Uzmirdzēja vēl viena asara, un viņa to notrausa ar pirkstu kauliņiem.

– Un es esmu pārliecināts, ka viņa tādas pašas simpātijas juta pret jums.

Darlīna mazliet sarauca pieri. – Laikam jau.

– Kā redzu, jūs esat saprotoša sieviete ar atvērtu sirdi. Eda Lū noteikti bija no jums atkarīga.

Tas likās glaimojoši. – Jā, viņa sliecās meklēt atbalstu pie manis. Un es neiebildu.

– Tā kā jūs esat precēta sieviete, pieņemu, ka Eda Lū pie jums vērsās arī pēc padoma… jautājumā par vīriešiem viņas dzīvē.

”Pēc padoma. Kā tad,” Darlīna nodomāja. Edai Lū patika lielīties, taču Darlīna nedomāja, ka viņai vajadzētu šo faktu pieminēt. – Mēs daudz runājām. Liekas, mēs sazvanījāmies katru mīļu dienu.

– Vai īsi pirms nāves Edai Lū bija attiecības ar kādu vīrieti?

– Jā, noteikti. Visi zināja, ka Eda Lū ir kā bez prāta Takera Longstrīta dēļ, kaut gan varēja sev dabūt lērumu citu puišu. Eda Lū prata būt patiešām jauka. Viņa žurnālos pētīja attēlus ar matu sakārtojumiem un dažādiem kosmētikas knifiem, un tamlīdzīgi. Viņa ne kāju nespēra pār savas istabas slieksni, ja nebija uzkrāsojusies. Un viņa iemīlējās Takerā. Kad Takers bija uzķēries uz āķa, es posos… Kad viņi būtu norunājuši datumu, es būtu vedējmāte viņu kāzās. Mēs braucām uz Grīnvilu, izvēlējāmies kleitas un visu pārējo. – ”Žēl gan, ka tā arī neradās iespēja uzģērbt to skaisto sārto muslīna tērpu ar kuplajām piedurknēm un milzu lenti aizmugurē.”

Iedrošinoši mādams ar galvu, Bērnss rūpīgi rakstīja piezīmes savā grāmatiņā. – Tātad misters Longstrīts un Eda Lū grasījās precēties?

Darlīna aplaizīja lūpas un cieši raudzījās uz magnetofonu. Viņa nespēja izšķirties, vai saglabāt uzticību draudzenei vai runāt patiesību. Pašsaglabāšanās instinkts mudināja runāt patiesību. Saķeršanās ar Junioru lika būt uzmanīgākai. – Eda Lū tā bija izlēmusi.

– Un misters Longstrīts?

– Redziet… viņi kādu laiku satikās. Un Eda Lū nebija no tām, kas viegli palaiž medījumu, kad ir tajā iekodusies ar zobiem.

– Tātad jūs uzskatāt, ka Edai Lū būtu izdevies pārliecināt misteru Takeru izteikt bildinājumu.

– Laikam jau var sacīt arī šādi.

– Būtu piespiedusi viņu? – Bērnss joprojām labsirdīgi smaidīja. – Vai varēja būt tā, ka Edai Lū bija zināmas kādas vājības vai problēmas, kas piespiestu misteru Takeru, sacīsim, rīkoties pēc vispārpieņemtām normām?

Darlīna mirkli apdomāja atbildi un tad, Bērnsam par lielu vilšanos, papurināja galvu. – Nē, Takers nav no vīriešiem, kam ir tādas problēmas. Viņš no tām vienkārši atbrīvojas. Eda Lū kļuva pārāk uzstājīga, un tāpēc Takers sarāva attiecības ar viņu. Es mēģināju draudzenei to ieskaidrot. Vīriešiem nepatīk, ja viņus piespiež precēties. – To Darlīna zināja pati no savas plašās pieredzes laimīgā laulības dzīvē. – Piemēram, mans Juniors. Es vienkārši gaidīju, izturējos rāmi, kā dāmai pieklājas, kamēr viņš saņēma drosmi un mani bildināja. Ja es būtu uzstājusi uz precēšanos, tad viņš aizbēgtu vēja ātrumā. Vīriešu dabā ir kaut kāda pretestība pret apmešanos uz dzīvi kopā ar vienu sievieti. Un tieši to es viņai sacīju. – Darlīna zinīgi pamāja ar galvu. – Bet… vai viņa klausījās? Šajā ziņā meitene bija ļoti ietiepīga. Un viņa ārkārtīgi vēlējās dzīvot Svītvoterā. Es gribēju teikt – vēlējās būt kopā ar Takeru, – Darlīna palaboja pašas sacīto. – Eda Lū viņa dēļ bija kā bez prāta.