– Es nešaubos, ka viņas jūtas bija ļoti dziļas, – Bērnss norūca, un Darlīna pasmaidīja par šo sarkasmu. – Abi sastrīdējās dienā, kad nomira Eda Lū. Uzreiz pēc šā strīda viņa atnāca pie manis. – Darlīna iegrozījās ērtāk krēslā. ”Gluži kā televīzijas seriālā,” viņa nodomāja. – Viņa bija pārskaitusies. Redziet, Takers sarāva attiecības ar Edu Lū, bet viņa nolēma ļaut, lai Takers dažas nedēļas nomierinās un pats saprot, ka nevar bez viņas iztikt. Nu, tā viņa sacīja. Eda Lū domāja, ka Takers jau drīz atgriezīsies, jo viņiem bija labs sekss un tamlīdzīgi. – Darlīna pietvīka un atkal mēģināja precizēt: – Es gribēju teikt… Eda Lū zināja, ka Takers viņu mīl.

Bērnsa sejas izteiksme neko nepauda, viņš tikai pamāja ar galvu. – Es pilnībā saprotu.

– Viņa pamazām kļuva nepacietīga, un tad Takers sāka tikties ar šķirteni Krisiju Fuleri. Eda Lū vis negrasījās ar to samierināties. Ne uz mirkli. Viņa notvēra Takeru kafejnīcā ”Ēd un pļāpā” un pateica visu, ko par to domā.

– Un apgalvoja, ka gaida bērnu.

Darlīna saknieba lūpas un pievērsa skatienu savu kurpju purngaliem. – Pieņemu, ka viņa bija kļūdījusies. Viņa ļoti pārdzīvoja, jo saprata, ka Takers var izslīdēt viņai no rokām.

– Vai tā viņa sacīja, kad tajā pēcpusdienā ieradās pie jums?

– Viņa bija ārkārtīgi satriekta. – Darlīna vija pirkstus kopā. – Kad sievietei ir salauzta sirds, viņa var pateikt daudz ko. Viņa šaudījās pa manu istabu. Teica, ka Takeram neizdosies aizsviest viņu projām kā nolietotu mantu. Ka Takers neizrīkosies ar viņu tāpat, kā Takera tēvs bija izrīkojies ar viņas tēvu.

– Kā, lūdzu?

Darlīna sasparojās. Iespēja palaist kādu baumu tālāk katrreiz bija kā īsta balva, pat tādā gadījumā, ja šai baumai jau bija vairāk nekā trīsdesmit gadu.

– Pirms daudziem gadiem Edas Lū tēvs aplidoja mis Medelinu. Takera mammu. Tie, kuri to laiku atceras, apgalvo, ka tā īsti nebija nosaucama par aplidošanu. Viņš bija ļoti apņēmies apprecēt mis Medelinu, lai gan viņas tētis bija pavalsts senators, bet Ostins Hetingers tikai netīrs fermeris. Eda Lū mēdza sacīt, ka tas bijis kā apvērstā pasakā par Pelnrušķīti. Jāpiebilst, ka mis Medelina bezprātīgi mīlēja Bo Longstrītu. Jo vairāk viņa mīlēja misteru Bo, jo vairāk Ostins Hetingers pēc viņas alka. Viņai Ostins Hetingers nekad nebija īpaši vajadzīgs.

– Tātad, – Bērnss viņu pārtrauca, lai garo stāstu padarītu īsāku, – šīs ģimenes jau kādu laiku naidojas?

– Turklāt nopietni. Dažādos baznīcas pasākumos viņus parasti nācās izšķirt. Un mans tētis bija viens no tiem šķīrējiem un nereti mēdza šo stāstu atkārtot mums.

Bērnss atklepojās. – Darlīna, tas ir ļoti interesanti, tomēr…

– Es jums mēģinu pateikt… Ostins Hetingers uzskatīja, ka Bo ir paņēmis to, kas pieder viņam, tāpēc Eda Lū iedomājās, ka ir pelnījusi Svītvoteru. Un viņa medīja Takeru, jo… Nu, viņš ir patiešām izskatīgs un skopulīgi neskaita katru peniju, kā to darīja viņa tēvs. Tomēr, manuprāt, galvenais bija tas, ka viņa vēlējās pakaitināt savu tēvu. Eda Lū bija pamatīgi noskaitusies uz Takeru par viņa publisko paziņojumu, ka vēlas pārtraukt abu attiecības. Un man viņa sacīja: ”Takers vēl ņems savus vārdus atpakaļ, Darlīna. Pagaidi vien, gan tu redzēsi!”

– Vai viņa pateica arī to, kā grasās panākt, lai viņš ņem savus vārdus atpakaļ?

– Viņa grasījās sastapties ar Takeru kaut kur nomaļā vietā un ļaut, lai runā daba. – Darlīna veltīja Bērnsam mānīgi kautru smaidu. – Eda Lū par sevi rūpējās patiešām labi. Prata izturēties un apģērbties tā, lai vīrieši uz viņu atskatītos ne reizi vien.

– Vai jūs runājat par kādiem konkrētiem vīriešiem?

– Pirms Takera? Nu, viņa satikās ar diezgan daudziem. Pagājušajā ziemā ar Džonu Tomasu Boniju, un pirms tam bija Džadsons O’Hāra un Vills Šivers. Un Bens Kūnss arī. Viņš gan bija precējies, un Eda Lū neuztvēra viņu nopietni.

Bērnss pedantiski pierakstīja nosauktos vārdus. – Eda Lū bija pievilcīga sieviete, tātad noteikti bija kāds vīrietis, kurš joprojām nespēja viņu aizmirst arī tad, kad viņa sāka tikties ar misteru Longstrītu.

– Eda Lū mēdza plātīties, ka vīrieši viņu neaizmirst vienā mirklī un ka viņa varot dabūt jebkuru.

– Saprotu. Un Tobijs Mārčs?

– Ak… – Darlīna paņēma papīra glāzīti un izdzēra atlikušo ūdeni. – Jā.

– Tātad?

– Tur nav nekā sakāma, mister Bērns. Patiešām. Edai Lū patika ķircināties. Tāda bija viņas daba.

– Vai viņa ķircināja misteru Mārču?

– Tikai sava tēva dēļ. Pirms gadiem Ostins bija Tobiju Mārču piekāvis un atstājis viņam to rētu. Edas Lū brālis Sajs draudzējas ar Tobija dēlu. Ostins par to bija nikns kā velns. Un Edai Lū patika flirtēt ar Tobiju. Viņš ļoti satraucās par to, kļuva gluži stīvs.

– Vai viņai bija dēka ar misteru Mārču?

– To es nevaru pateikt. – Darlīna kodīja nagu. – Tur nudien nebija nekā tāda. Viņa tikai ķircinājās.

”Melnajam vīrietim tas varēja būt nopietni,” iedomājās Bērnss. ”Precētam melnādainajam dienvidu pilsētiņā dažu robežu pārkāpšana varēja izrādīties nāvējoši bīstama.”

– Kad viņa šo vīrieti ķicināja, Darlīna?

– Galvenokārt pēc tam, kad Takers no viņas izšķīrās. Tobrīd Tobijs pildīja pasūtījumu īres namā. Bet viņa neko nopietnāku neuzsāktu, nē, patiesi. Tēvs taču viņu nogalinātu. Viņš pakārtu Tobiju un Edai Lū dzīvai novilktu ādu pār acīm. Ja ne pats Ostins, tad Vērnons to izdarītu viņa vietā. Eda Lū un Vērnons viens otram nemaz tik ļoti nepatika, bet Vērnons varētu sarosīties, ja nāktu zināms, ka Eda Lū saietas ar… tādu kā Tobijs.

Bērnss pasmaidīja. Tagad viņam bija vēl trīs aizdomās turamie. Vēl trīs motīvi. – Paldies, Darlīna. Jūs man ļoti palīdzējāt.

Kamēr Tobijs un Džims nagloja mājas sētas puses lieveņa stiprinājumus, Kerolaina mērķēja uz vistas zupas skārdeni un netrāpīja.

– Skatienu vērs mazliet vairāk pa labi, – Sūzija pamācīja. – Nospiežot gaili, roka tev ik reizi pasitas uz kreiso pusi.

– Nezinu, kāpēc es tā daru.

– Laikam jau ērtības labad. Šajā reizē aizturi elpu. Tieši pirms gaiļa nospiešanas. – Sūzija saknieba lūpas, kad Kerolaina kārtējo reizi nomērķēja un atkal aizšāva garām. – Tev sanāks labāk, kad tu iemācīsies šaujot turēt acis vaļā. Bet es šā gada ceturtā jūlija sacensībās varēšu neuztraukties.

– Es neizkustēšos no šīs vietas, kamēr nebūšu trāpījusi kaut vai vienai.

– Varbūt palīdzētu tas, ja tu atkal iedomātos par to Luisu.

– Nē, viņš ir izdzēsts no manas sistēmas.

– Ak, žēl gan. Biju cerējusi, ka tu kādā vājuma brīdī man izstāstīsi visus asiņainos sīkumus.

– Drīzāk klišejiskos, nevis asiņainos. Es pieķēru viņu kopā ar citu sievieti.

– Ak… – Sūzija saknieba lūpas un padomāja. – Pieķēri ar… Kerolaina iztaisnoja roku un mērķēja. – Es uzskrēju viņam virsū brīdī, kad flautiste ar milzu krūtīm palīdzēja viņam atslābināties.

– Vai, vai. Un tu viņam nenošņāpi to nelietīgo orgānu?

– Nē. – Kerolaina iesmējās, un ierocis sašūpojās. – Laikam jau tas bija iegadījies manā vājuma periodā.

– Kā liekas, tagad tu esi tikusi tam pāri.

– Vājuma periodam vai Luisam? Jā, esmu gan. Diezgan veiksmīgi. – Viņa kārtējo reizi aizšāva garām, nolamājās un noliecās. – Sasodīts! Es vienai trāpīšu. Runa ir tikai par vingrināšanos. Un par vingrināšanos neviens nezina vairāk kā mūziķi. – Viņa pacēla ieroci. – Es likšu tai nolāpītajai skārdenei iedziedāties.

Viņai izdevās aizķert skārdenes malu. Lai gan to varēja nosaukt nevis par iedziedāšanos, bet drīzāk par īsu būkšķi, viņa jutās apmierināta.

– Labs gājiens, Snaiperi. – Sūzija apsveicot paplikšķināja Kerolainai pa plecu. – Vai nebūtu laiks paņemt pārtraukumu?

– Un kāpēc gan ne? – Kerolaina pedantiski izlādēja ieroci. Atšķirībā no Sūzijas viņa nepavisam nejutās omulīgi, ja vajadzēja nest pielādētu. – Šodien jau izdevās labāk nekā vakar, kad bija vajadzīgas vairāk nekā divas stundas, lai trāpītu vienai sasodītai skārdenei. Bet šodien tas prasīja… – Viņa ielūkojās rokaspulkstenī. – Tikai stundu un četrdesmit piecas minūtes. – Neatradusi labāku vietu glabāšanai, viņa lieko munīciju ielika sev kabatā. – Vai gribēsi kaut ko iedzert?