– Man jau likās, ka tu nemaz nepiedāvāsi. – Viņas sāka soļot uz mājas pusi. – Tobijam un Džimam pie tevis ir darba pilnas rokas. Man patīk tā jaunā zilā krāsa. Šī vieta izskatās daudz svaigāk.

– Viņi strādās arī ar lieveņiem. Tie būs balti. Vai varam te tikt iekšā, Tobij?

– Kā tad nu ne, tikai lieciet kājas uzmanīgi. Labs vakars, misis Trūsdeila.

– Sveiks, Tobij. Kad būsi pabeidzis darbu šeit, tu varētu nākt uz mūsu mājām un atstāt Bērku kaunā, salabojot sānu durvis. Tās joprojām ķeras.

Tobijs pasmaidīja un noslaucīja seju ar galvas lakatiņu. Netīrumi no lieveņa apakšas bija pieķērušies viņa ādai un tagad iztriepās švīkās. – Es jau viņam pateicu, kas tur darāms. Nu būs pagājuši kādi seši mēneši.

– Viņš man apgalvo, ka tiks ar to galā. – Sūzija apgāja apkārt darbarīku kastei. – Laikam jau viņam pašlaik prāts aizņemts ar kaut ko citu.

– Jā, kundze. – Tobija smaids izbalēja. – Džim, tagad turi to dēli taisni! – Viņa skatiens bija pievērsts rokām. Kerolaina mudināja Sūziju iet virtuvē.

– Ahā, te nu ir tas mazais suņuks, par kuru esmu jau tik daudz dzirdējusi! – Sūzija notupās pie Nederīgā, kurš bija saritinājies zem viena no virtuves krēsliem. Šo vietu kucēns bija izraudzījies, atskanot jau pirmajam šāvienam.

– Jā, tas ir mans niknais sargsuns. – Kerolaina noskatījās, kā suns trīcēdams un smilkstēdams nolaiza Sūzijai roku. – Es noteikti biju galīgi traka.

– Nē, tikai ar mīkstu sirdi. Paldies. – Viņa piecēlās un paņēma Kerolainas piedāvāto glāzi ar ledus tēju. – Es gribēju mazliet atvilkt elpu. Kopš Mārvela ir saderinājusies, es jūtos kā vāvere ritenī.

– Jā, es esmu par to dzirdējusi. – Pamanījusi Sūzijas skatienu, Kerolaina bufetē sāka meklēt kaut ko ar lielu cukura daudzumu un mazu uzturvērtību. Viņa izvēlējās kūciņas, ko bija iegādājusies, lai palutinātu Džimu pusdienlaikā. – Te būs kaut kas ar šokolādi un konservantiem.

– Paldies. – Sūzija nošņaukājās un sāka plēst vaļā celofāna iesaiņojumu. – Kopš tas notika, es gandrīz nemitīgi raudu. Tikai iedomājos par to, un atkal acīs ir asaras. – Viņa iekodās kūciņā. – Protams, es zināju, ka tas reiz notiks. Viņi jau divus gadus te lipa viens pie otra, te atkal strīdējās. Un tā jau ir droša zīme.

– Bet Mārvela ir tava mazā meitiņa.

– Jā. – Sūzija notrausa asaru. – Mana mazulīte. Mans pirmais bērniņš. Kad es esmu aizņemta ar kāzu plānošanu, viss ir kārtībā, bet momentā sāku raudāt, kad vienkārši sēžu un par to domāju.

Kerolaina nopētīja otru kūciņu un nosprieda, ka ir to pelnījusi. – Vai viņi jau ir noteikuši kāzu datumu?

– Septembrī. Mārvelai vienmēr ir ļoti patikušas krizantēmas. Viņa vēlas, lai ar tām būtu pilna baznīca un visām viņas piecām līgavas māsām tērpi būtu rudens krāsās. Viņai ir savas ieceres – lai nu tā būtu. Rūsganie un zeltainie toņi, viņa saka. – Iekarsusi Sūzija nolaizīja kūkas drusciņas no pirkstiem. – Es uzskatu, ka rūsganais ir tāds kā sarkanā paveids un baznīcas laulībās nav pieņemams, bet viņa tā ir nolēmusi. Mēs pat nerunājam par pasteļtoņiem. – Sūzija uztvēra Kerolainas skatienu un pasmaidīja. – Es zinu, zinu. Krāsas jau nav tik svarīgas kā iemesls, tomēr man vieglāk ir domāt par krāsām, mūziku un to, vai mielastu rīkosim ārā pie mājas vai varbūt kādā īrētā svinību zālē. – Viņa gari nopūtās. – Mūs ar Bērku laulāja miertiesnesis.

– Jums ar Mārvelu viss izdosies ļoti skaisti. Es esmu pilnīgi pārliecināta.

– Es justos labāk, ja varētu pierunāt viņu izvēlēties sārtos, nevis rūsganos toņus. – Viņa apēda kūkas pēdējo gabaliņu. – Mēs šajā nedēļas nogalē brauksim uz Džeksonu iepirkties. Ja tu vēlies, būsi laipni gaidīta kompānijā.

– Pateicos par uzaicinājumu, taču man nav nekā tāda, ko vajadzētu iegādāties.

– Ja sieviete meklē atrunas, lai nedotos iepirkties, viņai kaut kas ir padomā.

Kerolaina nolaizīja no pirkstiem balto, lipīgo kūkas pildījumu. – Laikam jau tā ir. Mums visiem kaut kas ir padomā.

– Kopš Ostina bēgšanas Bērka tikpat kā nekad nav mājās, viņš ierodas tikai uz pāris stundām iekrist gultā. – Sūzija pielieca galvu. – Mīļā, vai tu bažījies par to, ka viņš varētu atgriezties un sagādāt tev nepatīkamus brīžus?

– Es īsti nezinu. – Kļuvusi nemierīga, Kerolaina piecēlās. – Pilnībā es nespēju šādu versiju noraidīt, lai gan viņam patiesībā nebūtu iemesla te rādīties. – Kerolaina paraudzījās pa logu uz rindā augošajiem kokiem. Viņa lieliski atcerējās, kas tika atrasts aiz tiem. – Un ne jau tikai tas, Sūzij. Ir tāda sajūta, ka Ostina Hetingera vajāšana ir aizēnojusi visu pārējo. Es nespēju aizmirst to, ka vēl tikai pirms pāris nedēļām izgāju pastaigāties un dīķī atradu viņa meitu.

– Par Edu Lū neviens nav aizmirsis. Tāpat kā par Frānsiju un Arneti. Diemžēl… Ja par to visu sāktu domāt pārāk daudz, varētu zaudēt prātu. – Sūzija pieklusināja balsi. – Aģents Bērnss runā ar visiem mūsu pilsētā. Šorīt viņš iztaujāja Darlīnu. Man par to pastāstīja Hepija. Skumji, ka viņš nevis strādā ar Bērku, bet it kā apkārt. Man liekas, ka aģents nevēlas, lai vietējie jaucas federāļu darīšanās. Un, manuprāt, tā ir viņa kļūda. Bērks pazīst vietējos, un cilvēki viņam uzticas. Toties neuzticas kaut kādam ziemeļniekam ar mirdzoši nospodrinātām kurpēm.

Nevilšus pasmaidījusi, Kerolaina paraudzījās pati uz savām kurpēm. – Manējās nav spodrinātas jau nedēļām ilgi.

– Ai, ar tevi ir pavisam kaut kas cits. – Sūzija ar rokas mājienu it kā aizgainīja Kerolainas saites ar ziemeļu štatu iedzīvotājiem. – Te bija tavi radi. Protams, varētu teikt, ka jūs ar Bērnsu runājat vienā mēlē.

Kerolaina mazliet iepleta acis. – Laikam jau varētu gan, taču tas nebūtu īsti pareizi.

– Man šķiet, ka viņš tevi augstu vērtē un ciena.

– Jā, mūziķi Kerolainu Veiverliju. Un tā ir liela atšķirība. – Kerolaina nopūtās un atkal apsēdās. – Kāpēc tu, Sūzij, nevarētu beigt to laipošanu un pateikt, kas īsti tev prātā?

– Es tikai tā iedomājos… Jūs ar aģentu Bērnsu esat no vienām aprindām, un viņš varbūt ieklausītos, ja tu viņam kaut ko ieteiktu.

– Ko es viņam varētu ieteikt?

– Viņš nedrīkst izslēgt Bērku no izmeklēšanas, – Sūzija ātri pateica un pievērsa skatienu šokolādes drupačām. – Es to nesaku tikai kā Bērka sieva, kas viņu mīl un zina, cik ļoti viņu grauž tāda attieksme. Es runāju visas mūsu sabiedrības vārdā. Lai kurš būtu nonāvējis tās meitenes, viņš ir jānoķer. Un tas būs daudz grūtāk, ja Bērks nenolīdzinās ceļu pie mūsu ļaudīm un nepanāks, lai viņi atveras.

– Es tev pilnībā piekrītu, Sūzij. Patiešām. Tikai nesaprotu, kā es varētu palīdzēt.

– Varbūt tu atrastu iespēju kaut kā Bērnsam par to ieminēties. It kā starp citu.

– Ja tāda iespēja radīsies, es pamēģināšu.

– Laikam jau viņš nav no tiem, kas varētu tev kaut ko nozīmēt, – Sūzija teica. – Runājot par romantiku.

Kerolaina īsi iesmējās un papurināja galvu. – Nē, nav vis. Un tāds nebūs neviens vīrietis, kurš vispirms domās par manis atskaņoto mūziku un tikai tad par mani pašu.

– Oho. Tas jau izskatās pēc stāsta. – Kā īsts gaidu iemiesojums Sūzija iespieda zodu plaukstās.

– Vienkārši sacīsim tā, ka es biju saistījusies ar vīrieti, kurš manī vairāk saskatīja mūzikas instrumentu, nevis sievieti. Un aģents Bērnss uz mani skatās tieši tāpat.

– Vai tev bija salauzta sirds?

– Nedaudz ieplaisājusi. – Kerolainas lūpas savilkās tikko jaušamā smaidā.

– Labākais veids plaisu aizlāpīšanai ir dēka ar kādu mierīgu vīrieti. – Sūzija ar mēli pieskārās augšlūpai. – Dzirdēju, ka jūs ar Takeru vakar esat bijuši uz kino.

– Kāpēc gan es jūtos pārsteigta?

– Džosija par to ieminējās Ērlīnai. Manuprāt, Takers Longstrīts varētu būt labs, nesāpīgs līdzeklis lauztas sirds ārstēšanai.

– Ieplaisājušas, – Kerolaina precizēja. – Un mēs vienkārši noskatījāmies filmu. Tas vēl nenozīmē dēku.

– Vīrietis, kurš ved sievietei rozes, bruģē ceļu uz kaut ko vairāk. – Sūzija pasmaidīja, jo Kerolaina bija aizvērusi acis. – Viņš bija aizvedis Mārvelu pusdienās, kad Rouzdeilā pirka tās puķes.