– Rozes bija tikai tāds laba kaimiņa draudzīgs žests.

– Protams. Bērks man reiz atveda patiešām draudzīgu kaimiņattiecību apliecinājumu – vijolīšu pušķi. Un pēc deviņiem mēnešiem mums piedzima Pārkers. Nevajag taču tik ļoti sarkt un uztraukties, – Sūzija noteica un pamāja ar roku. – Es vienkārši esmu ziņkārīga. Manuprāt, ja tev ir kāda… kaimiņattiecību interese par Takeru, tev vajadzētu zināt, ka aģents Bērnss uzdod ļoti daudz jautājumu par viņu.

– Kādus jautājumus?

– Tādus, kas saistīti ar Edu Lū.

– Bet… – Kerolainas sirds netīkami sažņaudzās. – Man likās, ka viņš netiek turēts aizdomās, jo slepkavības naktī atradās savās mājās.

– Varbūt, ka FIB gribētu atrast veidu, kā to neņemt vērā. Protams, aģents uzdod jautājumus arī par daudziem citiem cilvēkiem. – Sūzija nevilšus paraudzījās uz sētas puses durvīm un lieveni, kur dungodams strādāja Tobijs.

– Sūzij… – Kerolaina gandrīz čukstus bilda. – Tas taču ir absurds.

– Tu tā domā, un es pazīstu Tobiju un viņa Viniju visu savu mūžu, taču aģentam Bērnsam ir citādi uzskati. – Sūzija paliecās tuvāk. – Bērnss bija pie Nensijas Kūnsas un gribēja noskaidrot, vai Edai Lū ar Takeru īres namā bijuši kādi strīdi, vai viņš izrādījis vardarbīgas tieksmes. Un aģents interesējās arī par Tobiju.

– Ko viņa pastāstīja?

– Tikpat kā neko, jo viņai nepatika tas, kā viņš izturējās. – Sūzija ar pirkstu vilka līnijas uz norasojušās glāzes sāna. – Tieši tāpēc jau vajag iesaistīt Bērku. Viņš prot atrast īsto pieeju cilvēkiem. Ar viņu ļaudis runās. Man liekas, ka aģents jau drīz atkal te ieradīsies, jo tu biji tā, kas līķi atrada.

– Es viņam neko jaunu nevarēšu pastāstīt.

– Manuprāt, viņam varētu šķist interesants tas fakts, ka te šad tad apgrozās Takers.

Kerolaina paberzēja pieres vidu. – Viņam nav nekādas daļas gar manu personīgo dzīvi. To es viņam arī pateikšu.

Vēl ilgi pēc tam, kad Sūzija bija devusies projām, Kerolaina nevarēja nomierināties un pārdomāja katru sarunas tematu. Viņa ieklausījās, kā Tobijs un Džims pošas projām, un raizes pieauga. Viena palikusi, viņa staigāja pa māju un pūlējās skaidri saskatīt savu vietu kopainā.

Viņa bija svešiniece, kaut arī viņas ģimene bija nākusi no Inosensas. Edu Lū viņa nebija pazinusi, tomēr atrada šīs sievietes mirstīgās atliekas. Ar Ostinu Hetingeru viņa ne vārda nebija pārmijusi, taču šis vīrietis bija šāvis uz viņu.

Metjū Bērnsu viņa nepazina. Protams, pazina tāda tipa vīriešus, taču ne aģentu personīgi. ”Taču patiesība ir tāda, ka mēs nākam no vienām aprindām, zinām vienas un tās pašas vietas, runājam vienā mēlē. Kā tas varētu palīdzēt atklāt noziegumu? Nav ne jausmas,” Kerolaina prātoja. Bet Sūzija lika viņai sajusties atbildīgai.

”Es esmu saistījusies…” Šo vārdu viņa izraudzījās, jo labāka neatrada. ”Es esmu saistījusies ar vienu no aizdomās turamajiem un otru esmu noalgojusi remontdarbiem.”

Un Kerolaina juta vēl lielāku atbildības slogu.

Par atbildību un pienākumiem viņa zināja visu. Jā gan. Tie piesūcās cilvēkam un turējās cieši kā izbadējušās dēles. Turējās tik ilgi, līdz izsūca cilvēku sausu.

Viņai bija pienākums pret vecākiem, mūziku un skolotājiem, pret maestro, kolēģiem un cienītājiem. Un līdz pēdējam brīdim viņa bija jutusi pienākumu arī pret Luisu.

Dīvaini bija sagadījies, ka uz Inosensu viņa atbrauca, lai kaut tikai uz īsu brīdi aizbēgtu no pienākumiem un atbildības, taču iestiga tajos no jauna.

”Es varētu aizmirst Sūzijas mudinājumu. Man vienmēr ir bijusi izvēle. Un es allaž esmu izvēlējusies pakļaušanos, nevis cīnīšanos pretī. Taču šoreiz… Vai tomēr viss nav citādi? Vai es, ja atteiktos rīkoties, atkal pakļautos? Neko daudz jau es nevaru, taču esmu saistījusies. Un ne tikai ar Takeru, bet arī ar Inosensu. Un tagad Inosensa ir manas mājas.”

– Labi jau, labi. – Viņa piespieda pirkstus pie deniņiem.

– Es braukšu un parunāšu ar aģentu. Uzdošu dažus jautājumus kā ziemeļnieks ziemeļniekam.

Kerolaina paņēma somiņu un devās uz parādes duvju pusi, kad pievedceļā iegriezās Metjū Bērnsa automašīna.

”Tā,” Kerolaina nodomāja. ”Tas laikam ir liktenis.”

– Es notvēru jūs pošamies ceļā, – Metjū Bērnss noteica, izkāpdams no automobiļa.

– Nē… vispār jā. – Kerolaina pasmaidīja un mainīja plānu.

– Bet man vēl ir dažas minūtes laika. Vai jūs vēlētos ienākt?

– Jā. Pat ļoti. – Tiklīdz viņš uzkāpa uz lieveņa, aiz sieta durvīm ieņurdējās Nederīgais.

– Viņš vēl ir tikai kucēns, – Kerolaina mierināja Bērnsu, – un mazliet piesardzīgi izturas pret svešiniekiem. – Viņa atvēra durvis un paņēma suni rokās.

– Jauks, – Bērnss noteica, bet Kerolaina pilnīgi skaidri saprata, ka aģents uz Nederīgo lūkojas kā uz kranci.

– Viņš man ir lieliska sabiedrība. – Kerolaina izlēma neatstāt Nederīgo aiz durvīm, bet paņēma līdzi viesistabā. – Vai varu jums kaut ko piedāvāt? Ledus tēju, kafiju?

– Ledus tēja būtu brīnišķīgi. Diemžēl es laikam nekad nespēšu pierast pie šīs tveices.

– Tveices? – Kerolaina pārvaicāja ar tādu pašu izsmiekla pieskaņu balsī, kādu bija dzirdējusi no daudziem vietējiem. – Līdz augustam jau vēl nemaz tā īsti neiekarst. Lūdzu, sēdieties. Es tūdaļ atgriezīšos. – Viņa devās uz virtuvi un pasauca suni līdzi. Kad Kerolaina atgriezās, Bērnss stāvēja pie viņas dīvāna, rokas aizlicis aiz muguras, un drūmi skatījās uz lodes atstāto caurumu. – Interesants temats sarunām, vai ne? – Viņa nolika paplāti ar dzērieniem. – Es esmu nolēmusi mēbeli nerestaurēt.

– Tas ir nožēlojami. Hetingers raidīja šāvienus uz jūsu māju, absolūti neraizēdamies par to, ka varētu jūs ievainot. Viņš taču jūs pat nepazina.

– Par laimi, Takers ātri izdomāja, kā rīkoties.

– Ja viņš būtu domājis, tad vispār neiepītu jūs tik bīstamā situācijā.

Kerolaina apsēdās, jo atskārta, ka manieres nepieļaus Bērnsam apsēsties pirmajam. – Diezin vai Takers zināja par to, ka ārā ir Ostins Hetigers ar pielādētu šauteni. Tas, kas notika, mums abiem bija liels pārsteigums. Vai jūs vēlētos citronu vai cukuru?

– Mazliet citrona. Pateicos. – Viņš apsēdās uz dīvāna un nedaudz sagrozījās, lai redzētu Kerolainu. – Jūsu mūziku es esmu mīlējis jau gadiem ilgi, un man ir tāda sajūta, ka es jūs pazīstu.

Viņas sejā vēl joprojām kavējās pieklājīgs smaids. – Dīvaini, bet cilvēki ļoti bieži pieļauj kļūdu. Patiesībā mūzika, ko spēlēju, ir daudzu komponistu radīta, un man tā nepavisam nepieder.

Viņš atklepojās. – Es vēlējos pateikt, ka apbrīnoju jūsu talantu un esmu sekojis jūsu talanta un karjeras izaugsmei, tālab jūtu zināmu saikni. Ceru, ka drīkstu runāt atklāti.

Kerolaina iedzēra malku tējas. – Es tāpat.

– Es esmu noraizējies, Kerolaina. Ļoti noraizējies. Pilsētā ir dzirdēts, ka jūs satiekaties ar Takeru Longstrītu.

– Mazas pilsētas ir apbrīnojamas, vai jūs tā nedomājat? – Viņa iegrozījās dīvāna stūrī. – Ja kādā vietā pasēž ilgāk par piecām minūtēm, var dzirdēt visu.

Bērnss saspringa pavisam. – Personīgi es nepievēršu uzmanību ne tenkām, ne baumām, ne slepus dotiem mājieniem.

Aģents saknieba lūpas, izraisot Kerolainas smieklus. – Atvainojiet. Jums izdevās to pateikt tā, ka izklausījās pēc rokdziesmas teksta vai advokātu dokumenta. – Kerolaina apspieda smieklus, jo Bērnss neatbildēja. Smiešanās par viņu noteikti nebija īstais veids, kā panākt, lai viņš atmaigst un ieklausās jebkādos ieteikumos. – Šajā un līdzīgās vietās tenkas ir neizbēgamas, Metjū. Man liekas, ka tās pat varētu dot zināmu labumu.

– Nudien. Lai cik ļoti man riebtos šie paradumi, es tomēr esmu profesionālis. Un jūs rīkotos gudri, ja arī raudzītos uz to šādi. Takers Longstrīts joprojām tiek turēts aizdomās par šo brutālo un nežēlīgo noziegumu izdarīšanu.

Satraukuma vadīta, Kerolaina pārlika glāzi no vienas rokas otrā, tomēr skatiens palika rāms. – Kā noprotu, vairāki cilvēki tika iztaujāti. Ieskaitot arī mani.

– Jūs šajā lietā esat iesaistīta tikai kā nevainīgs cilvēks, kurš nejauši atradis nozieguma upuri.