– Izņēmumu nav, Metjū. Es atradu līķi un esmu šīs sabiedrības piederīgā. Man ir… – Viņas lūpas savilkās smaidā, apzinoties patiesību. – Man šeit ir draugi un, ļoti iespējams, māsīcas un brālēni.

– Takeru Longstrītu jūs uzskatāt par draugu?

– Īsti neesmu pārliecināta, kā es to nosauktu. – Kerolaina neizteiksmīgi paskatījās uz Bērnsu. – Vai tas bija profesionāļa jautājums?

– Es izmeklēju slepkavību sēriju, – viņš tikpat neizteiksmīgi attrauca, – un neesmu izsvītrojis misteru Takeru no sava saraksta. Es uzskatu, ka viņš ir jānovēro, rūpīgi jānovēro. Jūs varbūt nezināt, ka viņam bija attiecības arī ar abiem pārējiem slepkavību upuriem.

– Metjū, es šeit esmu pavadījusi vairāk nekā divas nedēļas. Man tas ir ļoti labi zināms. Tieši tikpat labi, kā es zinu to, ka Vudrova un Šugeras Prūitu laulība ir briesmās un ka Beas Stokijas puikam Lerojam ir izrakstīta soda kvīts par ātruma pārsniegšanu. Un es zinu arī to, ka Takers nav spējīgs uz kaut ko tādu, kas nodarīts tām nabaga sievietēm.

Gari un pacietīgi nopūties, Metjū Bērnss nolika malā ledus tējas glāzi. Viņš nevarēja vien nobrīnīties par to, cik ātri sievietes spēj aizrauties. – Cilvēkus apmuļķoja Teda Bandija šarms un pievilcīgā āriene. Sērijveida slepkavas nav cilvēki, kurus tik viegli var pamanīt. Viņi ir viltīgi, spēj manipulēt un itin bieži ir augsti intelektuāli attīstīti. Un bieži – jā, pat ļoti bieži – šiem maniakiem ir periodi, kad viņi pat neatceras, ko izdarījuši, vai arī slēpj to zem raižu un pieklājības maskas. Taču viņi melo, Kerolaina. Melo, jo viņi dzīvo tikai tāpēc, lai nogalinātu. Viņi to gaida, izbauda prasmi, ar kādu to dara, medī, izseko un nonāvē. – Viņš vēroja, kā Kerolaina nobāl, un pasniedzās pēc viņas rokas. – Es jūs sabiedēju un darīju to ar nolūku. Kāds – ļoti iespējams, ka viņš ir no mazpilsētas sabiedrības – slēpjas aiz maskas un plāno atkal nākamo slepkavību. Es likšu lietā visas savas prasmes un zināšanas, lai viņu apturētu. Taču ar to varētu nepietikt. Un tad viņš slepkavos atkal.

Kerolaina nolika tēju malā. Tagad, kad viņas asinis bija sastingušas ledū, vairs nebija nepieciešams nekas vēss. – Ja tā ir taisnība…

– Tā ir taisnība.

– Vai tādā gadījumā nevajadzētu izmantot visu nepieciešamo palīdzību?

– Kā, lūdzu?

– Metjū, šeit jūs esat svešinieks, un jūsu dienesta žetons to nemaina. Drīzāk jau tas, ka esat federālais aģents, jūs padara par vēl lielāku svešinieku. Ja vēlaties palīdzēt šiem ļaudīm, izmantojiet Bērku Trūsdeilu.

Bērnss iztaisnoja plecus un saspringti pasmaidīja. – Es novērtēju jūsu raizes, Kerolaina. Taču ir kāds pavisam vienkāršs fakts. Jūs nezināt, kurš patiesībā ir iesaistīts.

– Nē, es nezinu. Taču es esmu iepazinusi politikas un varas izpausmju ietekmi. Neviens nevar uzstāties ar daudziem dažādiem orķestriem daudzu dažādu diriģentu vadībā un neizprast barības ķēdes darbību. Es gribēju pateikt vien to, Metjū, ka jūs… un es tāda esmu bijusi lielāko savas dzīves daļu…

esat autsaiders. Bērks šos cilvēkus pazīst. Jūs ne.

– Un tieši tā ir problēma. Viņš pazīst tos cilvēkus, jūt viņiem līdzi. Viņus saista kaut kādas attiecības, varbūt pat sena un sargājama draudzība.

– Jūs atkal runājat par Takeru.

– Būsim precīzi. Ir tāds vārds kā ”savējais”. Viņi kopīgi izdzer alu, nošauj dažus trušus vai kādas citas nelielas radības, sēž uz lieveņa un spriež par kokvilnu un sievietēm. – Bērnss notrauca no biksēm kokvilnas pūciņu. – Jā, Kerolaina, es nepazīstu šejieniešus, taču zinu šo to par viņiem. Un pēdējais, ko vēlos, ir Bērka Trūsdeila nobruģēts ceļš manai izmeklēšanai. Es ticu, ka viņš ir lojāls godavīrs. Un tieši lojalitāte mani satrauc.

– Vai drīkstu runāt atklātu valodu, Metjū?

Viņš iepleta rokas. – Lūdzu.

– Jūs izturaties kā pompozs riebeklis, – viņa pateica un pamanīja, kā sakrītas aģenta seja. – Tas varētu lieliski derēt Vašingtonā vai Baltimorā, nevis šeit, deltā. Ja tiks nogalināts vēl kāds – un jūs acīmredzot ticat, ka tā būs, – tad paraugieties pats uz sevi un padomājiet, ka varbūt varējāt to novērst, ka varbūt varējāt sadarboties ar šiem ļaudīm, nevis izturēties augstprātīgi un ar pārākuma apziņu nolūkoties uz visiem.

Aģents stīvi piecēlās. – Man žēl, Kerolaina, ka šajā ziņā mēs nevaram atrast kopīgu valodu. Lai kādas būtu jūsu izjūtas, es ieteikšu jums līdz izmeklēšanas beigām pārtraukt attiecības ar Takeru Longstrītu.

– Es sevī esmu atklājusi briesmīgu īpašību. Diemžēl es nemēdzu klausīt ieteikumiem.

– Jums ir dota izvēle. – Viņš pielieca galvu. – Lūdzu, rīt ierodieties manā pagaidu birojā. Ap desmitiem, ja tas jums ir pieņemami.

– Kāpēc?

– Ir jāuzdod jums daži jautājumi. Oficiālā kārtā.

– Tad es jums atbildēšu. Oficiālā kārtā.

Viņa pat nepūlējās pavadīt aģentu Bērnsu līdz durvīm.

Domāt par uzticības dāvāšanu Kerolainai nebija nepieciešamības. Bērnsa transportlīdzekļa saceltie putekļi vēl nebija nosēdušies, kad viņa paņēma kucēnu un devās uz savu automašīnu. Atslēgas atradās aizdedzē, kur viņa tās bija atstājusi. Piepeši Kerolaina pagriezās un atskatījās uz māju. Viņa nebija aizslēgusi durvis. Tas viņai pat neienāca prātā. Laikam jau muļķīgi. Jo īpaši, ja ņem vērā visus pēdējā laika briesmīgos notikumus, kas apēnojuši Inosensu. Tomēr durvju aizslēgšana, vispirms neaizverot un neaizslēģojot logus, bija tikpat muļķīga. Un tas savukārt nozīmētu mājā iesprostot karstumu.

Vēl nebija pagājis ne mēnesis, bet viņa jau pilnībā pārņēma vietējās paražas.

– Es nebaidīšos pati savās mājās, – viņa sacīja Nederīgajam, ieceldama to automašīnā. Suns nekavējoties uzlika ķepas uz priekšējā paneļa un izkārtu mēli gaidīja braucienu. – Manas mājas, – viņa atkārtoja, nopētīdama namu, svaigo krāsu, spodros logus un veco šūpuļkrēslu uz lieveņa. Apmierināta un mērķa apziņas vadīta, Kerolaina iekāpa automašīnā. – Nu redzi, Nederīgais, ir pienācis laiks mums aktīvi piedalīties baumu izplatīšanā.

Kerolaina izbrauca pa pievedceļu, nepamanīdama stāvu, kurš slēpās koku ēnā un viņu vēroja.

Grupas Statler Brothers dziesma dārdēja no četras pēdas augstas skandas, kas bija uzlikta uz Svītvoteras lieveņa. Turpat atradās arī Lulū un Dveins. Lulū matos joprojām bija iesprausta spalva, bet kājās armijas parauga zābaki. Sava tēla pabeigtībai viņa bija izraudzījusies notraipītu gleznotāja uzsvārci, Levis džinsus un rubīnu auskarus vistas olas lielumā.

Ieplestām kājām, mazliet pieliekusies, viņa bija nostājusies pie molberta. Kerolaina nosprieda, ka vecā dāma vairāk līdzinās bokserim, nevis māksliniecei. Dveins bija atzvilis šūpuļkrēslā un rokā turēja glāzi ar viskiju Wild Turkey. Viņa sejā rotājās pieklājīgs iereibuša cilvēka smaids.

– Oho, Kerolaina! – Viņš sveicienam pacēla glāzi. – Kas tad tas?

Kerolaina nolika zemē Nederīgo, un suņuks nekavējoties aizsteidzās apostīt zīmes, ko uz krūmiem atstājis Basters. – Mans suns. Labvakar, mis Lulū.

Viņa kaut ko noņurdēja un uzklāja mazliet krāsas uz audekla. – Tūkstoš astoņi simti sešdesmit trešajā gadā manai vecmāmiņai plantācijā bija pāris dezertieru no ziemeļu štatiem.

Kaut kam tādam Kerolaina jau bija sagatavojusies. Viņa pielieca galvu. – Manas vecmāmiņas vecaistēvs zaudēja kāju Entitemas kaujā, kad nodzina ģenerāļa Bērnsaida armiju no akmens tilta.

Lulū saknieba lūpas un apsvēra kaut ko. – Kad tas bija?

– Tūkstoš astoņi simti sešdesmit otrā gada septiņpadsmitajā septembrī. – Kerolaina pasmaidīja un domās pateicās savai vecmāmiņai, kas tik daudz ko pedantiski bija pierakstījusi ģimenes Bībelē. – Viņu sauca Sailass Henrijs Svīnijs.

– Svīnijs. Svīnijs… Liekas, bija kādi radi no mana vīra puses ar šādu uzvārdu. Es runāju par savu otro vīru Maksvelu Brīzportu. – Lulū piemiegtām acīm paraudzījās uz Kerolainu, un viņai patika redzētais. Meitene izkatījās tik svaiga kā rasots rīts. Un viņas skatiens bija ass un stūrgalvīgs, zods nepakļāvīgi izsliets – tas Lulū patika no sirds.