”Un tās ziemeļnieku asinis jau tāpat būs atšķaidījušās,” sprieda Lulū. ”Turklāt ir pienācis laiks Takeram nokārtot savu dzīvi.”

– Tu atbrauci, lai paluncinātos ap Takeru, ko?

– Nekādā ziņā, – Kerolaina attrauca, tomēr saprata, ka nav iespējams apvainoties par vecās dāmas vārdiem. – Es esmu atbraukusi, lai ar viņu parunātu. Ja vien viņš ir te.

– Ak jā. Tepat jau viņš ir, – Lulū sacīja, pētīdama krāsu paleti, un tad iemērca otu indīgi zaļajā. – Nāc vien augšā, meitēn, nestāvi lejā un netaisi muļķīgas acis uz mani, kad es strādāju.

Dvein, kur ir tavs brālis? Vai tad neredzi, ka meitēns ieradies viņu pavedināt?

– Es neesmu ieradusies… – Kerolaina aprāvās, nepabeigusi teikumu, jo Lulū pieliecās un paostīja viņu. – Visai atturīga, nav lietojusi parfīmu. – Lulū pašūpoja pilošo otu uz viņas pusi. – Vīrietis, kurš ir pieradis, ka sievietes visādi uzskaistinās, lai iepatiktos viņam, nespēs turēties pretī tīra ūdens un ziepju smaržai.

Kerolaina mazliet iepleta acis. – Vai tā ir?

– Tu pati zini, ka ir. Tev nevajag… Pie joda, Dveinij, cik īsti gadu man ir?

– Man liekas, ka astoņdesmit četri, māsīca Lulū.

– Astoņdesmit četri? Astoņdesmit četri? – Krāsa lāsoja uz viņas apaviem. – Tu esi piedzēries sesks, Dveinij. Neviena dienvidu sieviete nekad nesasniedz nožēlojamu astoņdesmit četru gadu vecumu. Tas nešķiet piedienīgi.

Dveins palūkojās uz viskiju glāzē. Daudz vairs netrūka, lai viņš būtu pavisam piedzēries, taču muļķis viņš nebija. – Sešdesmit astoņi. Es taču gribēju teikt, ka sešdesmit astoņi.

– Tas jau izklausās labāk. – Lulū ar krāsu notraipīja vaigu. – Cienījams vecums. Tu, ziemeļu meitēn, ej tik iekšā un ievilini savos tīklos to nabaga nelaimīgo zēnu. Ņem vērā, ka es zinu, kas tev padomā.

– Labi, es paturēšu to prātā. – Nespēdama noturēties, Kerolaina uzmeta skatienu topošajai gleznai. Tajā bija redzams Dveins šūpuļkrēslā ar pamatīgu viskija glāzi rokā. Pēc stila šis darbs bija ierindojams kaut kur starp Pikaso un žurnāla Mad karikatūrām. Dveina seja bija zaļa, bet viņa acis šķērsoja lauztas sarkanas līnijas. Un vēl viņam bija garas, violetas ēzeļa ausis.

– Interesanta koncepcija, – Kerolaina komentēja.

– Mans tētis allaž mēdza teikt, ka tas, kurš alkoholu lieto vairāk nekā ēdienu, pataisa sevi par muļķi.

Kerolaina paraudzījās uz portretu un tad atkal uz mākslinieci. Šajā īsajā mirklī viņa skaidri atskārta, ka māsīca Lulū ne tuvu nav tik jukusi, par kādu izliekas. – Interesanti, kādam gan jābūt iemeslam, lai cilvēks izvēlētos alkoholu par savu dienišķo maizi.

– Dažiem arī pati dzīve ir iemesls kaut kam tādam. Dvein, kur ir tavs brālis? Meitēns taču gaida, bet es nevaru gleznot, kad viņa elpo man pakausī.

– Viņš ir bibliotēkā. – Dveins sev par mierinājumu iedzēra kārtīgu malku viskija. – Ej vien iekšā, Kerolaina. Trešās durvis labajā pusē uz priekšu pa gaiteni.

Māja bija tik ļoti klusa, ka viņai nekavējoties radās vēlēšanās uzsaukt, brīdinot par savu klātbūtni. Zeltainā gaisma likās tāda, kas būtu piemērota muzeja telpām, bet klusums vairāk atbilda dāmas buduāram brīdī, kad saimniece ir aizsnaudusies.

Jau sāka rasties šaubas par to, ka mājā vispār vēl kāds atrodas. Viņa atskārta, ka sākusi iet uz pirkstgaliem.

Bibliotēkas durvis bija cieši aizvērtas. Uzlikusi plaukstu uz durvju roktura, Kerolaina iztēlojās Takeru – viņš izstiepies uz ērtākās horizonālās polsterētās virsmas, aizlicis rokas aiz galvas, kājas sakrustojis pie potītēm un neapšaubāmi bauda agras pievakares snaudu.

Kerolaina klusi pieklaudzināja, bet neviens neatsaucās. Viņa paraustīja plecus, pagrieza rokturi un atvēra durvis. ”Es viņu pamodināšu. Man ir šis tas sakāms, un viņš varētu vismaz palikt brīdi nomodā, lai uzklausītu. Kamēr Takers noguļ savu dzīvi, viss…”

Taču Takers nebija atlaidies uz sēdekļa pie rietumu puses loga vai iepretī kamīnam novietotajā zvilnī. Kerolaina sarauca pieri, apgriezās, pārlaida ziņkārīgu skatienu grāmatu sienai un grezni senatnīgajām mēbelēm un ieraudzīja Takeru pie smagnēja ozolkoka rakstāmgalda. Viņš bija pārliecies pār papīru un grāmatu kaudzi. Viņa pirksti ikdienišķi – ”Nē,” viņa nosprieda, ”prasmīgi” – skraidīja pār neliela, spīdīga datora taustiņiem.

– Taker? – Šajā vienā vārdā bija ietilpināts izbrīns teju visas pasaules lielumā. Viņš atbildēja ar īsu ņurdienu, vēl kaut ko ierakstīja un tad pacēla galvu. No viņa sejas nekavējoties pazuda izklaidīgā izteiksme.

– Ak, sveicināta, Kerolaina! Tu esi mans šīsdienas lielākais prieks.

– Ko tu dari?

– Mazliet padarbojos ar skaitļiem. – Takers atspiedās pret rakstāmgaldu, lai pieceltos. T kreklā un kokvilnas biksēs viņš izskatījās kalsns un dīks. – Neko tādu, kas nebūtu atliekams uz vēlāku laiku. Mēs varētu iziet uz pagalma puses lieveņa un pavērot, kā riet saule.

– Tā nerietēs vēl vismaz divas stundas.

Viņš pasmaidīja. – Man laika pietiek.

Kerolaina pašūpoja galvu un izvairījās no Takera, kurš bija pienācis tuvāk. Izstiepusi roku, viņa turēja Takeru tālāk un piegāja pie rakstāmgalda, lai palūkotos, ko viņš darījis.

Tur bija virsgrāmata, izdrukas ar skaitļu stabiņiem, rēķini un čeki. Piemiegusi acis, Kerolaina pārslidināja pirkstus pār dokumentu mapēm.

Veļas mazgātava. ”Ēd un pļāpā”. Saimniecības preces. Gūsneka vienība. Īres nams. Treileru parks.

Bija kaudze ar dokumentiem, kas attiecās uz kokvilnu: sēklām, pesticīdiem, mēslojumu, tirgus cenām, pārvadājumu komānijām. Citā kaudzē atradās dažādi prospekti un biržas ziņojumi.

Saglaudusi matus, Kerolaina atkāpās. – Tu strādā.

– Var teikt arī tā. Vai tu ļausi, lai noskūpstu tevi?

Viņa atgaiņājās un pūlējās apsvērt redzēto. – Grāmatvedība? Tu nodarbojies ar grāmatvedību.

Takers pasmaidīja. – Tā, saldumiņ, ir pretlikumīga nodarbošanās tikai tādā gadījumā, ja runa ir par dubultu grāmatvedību. Un mans vectēvs to veiksmīgi darīja veselus divdesmit piecus gadus. Tātad laikam precīzāk būs sacīt, ka pretlikumīgi tas kļūst tikai tad, kad tevi pieķer ar tavu dubulto grāmatvedību. Un manu vectēvu ne reizi nepieķēra, viņš līdz pēdējai mūža dienai bija viens no šīs sabiedrības pīlāriem. – Takers apsēdās uz galda stūra. – Ja reiz tu negribi pasēdēt kādu brīdi uz lieveņa, tad stāsti, kā varu būt tev noderīgs.

– Tu izmantoji datoru.

– Jā. Man jāatzīst, ka iesākumā es biju mazliet aizspriedumains pret šo ierīci. Taču tagad es esmu apguvis, kā ar to strādāt, tā man ietaupa kaudzēm laika. Es patiešām to novērtēju.

– Vai tu dari visu?

– Visu?

– Šo! – Kerolaina dusmīgi paņēma vienu papīru kaudzi un pašūpoja Takeram priekšā. – Tu strādā ar papīriem un visām šīm grāmatām? Tu vadi šos darījumus?

Takers domīgi paberzēja zodu, pēc tam viņš nospieda dažas podziņas, un monitors satumsa. – Galvenokārt viss notiek pats no sevis. Es tikai ievadu dažus skaitļus.

– Tu esi krāpnieks! – Viņa nosvieda papīrus uz galda. – Šis laiskā dienvidnieka uzdzīvotāja tēls… apgalvojumi, ka tu labāk guli nekā sēdi… Tā ir tikai izrādīšanās.

– Ko tu redzi, tas arī ir, – Takers precizēja, uzjautrināts par to, kā viņa soļo pa telpu. – Man šķiet, ka jums ziemeļos ir citāds jēdziena ”laisks” skaidrojums. Mūspusē tas nozīmē ”atslābinājies”. – Viņš veltīja Kerolainai sāpju pilnu skatienu. – Saldumiņ, es patiešām vēlētos, lai tu iemācītos atslābināties.

Tas, kā tu tagad šaudies pa telpu, atņem man spēkus.

– Katru reizi, kad man liekas, ka es esmu sākusi tevi izprast, tu sagādā man pārsteigumu. Kā tāds vīruss. – Viņa aizgriezās. – Tu esi biznesmenis.

– Nedomāju, ka šis apzīmējums būtu man piemērots, Kero. Kad es runāju par biznesmeņiem, tad man prātā nāk tādi kā Donalds Tramps vai Lī Jakoka, visi tie skaistie uzvalki, sarežģītās laulību šķiršanas un asiņojošās čūlas. Ir jau vēl arī Džeds Lāšons, bet viņš uzģērbj uzvalku tikai svētdienās, kopš senseniem laikiem ir precējies ar savu Džoleti un cieš no nelāgām grēmām.

– Tu maini sarunas tematu.