– Nē. Es tikai apeju to. Var sacīt, ka es reizēm pārraugu dažus pasākumus. Tā kā man ir talants tikt galā ar skaitļiem, lielas pūles tas neprasa.

Viņa iekārtojās uz sēdekļa pie loga un nikni paraudzījās uz Takeru. – Tu neiznieko savu dzīvi.

– Man allaž ir bijusi sajūta, ka es to izbaudu. – Viņš apsēdās Kerolainai blakus. – Taču es varētu arī pamēģināt dzīvi izniekot, ja vien tev tas sagādātu prieku.

– Ak, apklusti taču uz mirklīti! Es mēģinu domāt. – Viņa sakrustoja rokas uz krūtīm. ”Nelaimīgs? Vai tā sacīja Lulū? Tad nu gan labs joks. Šis cilvēks zina, ko dara. Un ir skaidri redzams, ka viņš gadiem strādājis, kā un kad pašam patīk. Vai tad es to neesmu pamanījusi? Vienā brīdī viņš varēja dāvāt laisku smaidu, bet jau nākamajā ar asu skatienu ieurbties prāta dzīlēs.” – Pagājušajā reizē, pirms tā notikuma ar Boniju, tu sacīji, ka jūs ar Dveinu esat strādājuši uz lauka.

– Jā, esam.

– Un tu reiz teici, ka Dveinam ir augstskolas grāds, kuru viņš neizmanto. Taču tu nepateici, vai arī tev pašam tāds ir.

– Nu, es īsti nevarētu sacīt, ka būtu absolvējis augstskolu. Man nekad nav patikušas skolu būšanas kā Dveinam. Es esmu mācījies mazliet no biznesa vadības, mazliet no grāmatvedības. – Takers gaiši pasmaidīja. – Taču nevajadzēja ilgi nopūlēties, lai atskārstu, ka daudz ērtāk es jūtos pie rakstāmgalda, nevis lejot sviedrus kokvilnas laukos. Vai tu gribētu, lai es sameklēju savu koledžas gadagrāmatu?

– Nespēju noticēt! – Kerolaina tikai nošņācās. – Un es vēl atbraucu šurp, vēlēdamās tevi pasargāt.

– Mani pasargāt? – Viņš apskāva Kerolainas plecus un ieelpoja viņas matu smaržu. – Saldumiņ, tas taču ir ārkārtīgi mīļi! Mans Dievs, tu tik labi smaržo. Pat labāk nekā ķiršu pīrāgs, kas nolikts dzesēties uz palodzes.

– Tās ir ziepes, – viņa izgrūda caur sakostiem zobiem.

– Vienkāršas ziepes.

– Tā smarža laupa man prātu. – Viņš pieglaudās Kerolainas kaklam. – Pilnīgi laupa man prātu. Un jo īpaši tā vietiņa, lūk, šeit.

Kerolaina nodrebēja, sajutusi sīku kodienu zem zoda. – Es atbraucu ar tevi parunāt, Taker, nevis… ak… – Vārdi aprāvās, kad Kerolaina aiz auss sajuta Takera pavedinošos, viltīgos pieskārienus.

– Tu runā vien, – viņš mudināja. – Man nav nekādu iebildumu.

– Ja tikai tu pārtrauktu tā darīt.

– Lai notiek. – Viņš pārmetās no vietas aiz auss uz Kerolainas kaklu. – Lūdzu, runā.

Spriestspējas pamazām aizmiglojās, un Kerolaina palieca galvu, ļaudama Takeram brīvāku piekļuvi. – Bija atbraucis Metjū Bērnss. – Viņa juta, kā vīrieša lūpas uz mirkli pārtrauc skūpstus, muskuļi savelkas, bet pēc tam pakāpeniski atkal atslābst.

– Nevaru sacīt, ka mani tas pārsteigtu. To, ka tu viņam patīc, pamanītu pat aklais uz kliba zirga.

– Tas nekādi nav saistīts ar… Tā nebija personiska vizīte. – Kerolaina nolēma neņemt vērā prāta diktētos iebildumus un pavērsa lūpas pret Takeru. Viņa izdvesa klusu vaidu, kad viņš abiem sagādāja baudu ar sīkiem, kairinošiem skūpstiem. – Viņš mani brīdināja uzmanīties no tevis.

– Par lielu nožēlu man tu jau visu laiku to esi darījusi.

– Nē, viņš runāja par izmeklējamo lietu. Par slepkavību. – Prātā Kerolainai uzzibsnīja gaisma, un viņa atrāvās. – Slepkavību, – viņa atkārtoja un tad paraudzījās uz savu atpogāto blūzi. – Ko tu dari?

Viņam nācās ievilkt elpu, lai nomierinātos. – Es tikai darbojos, lai dabūtu nost tavas drēbes, un laikam esmu to darījis jau kādu brītiņu. – Viņš apsēdās taisnāk un vēroja Kerolainu.

– Un izskatās, ka tas bijis velti.

Drebošiem pirkstiem viņa aizpogāja blūzi. – Es tev pateikšu, kad vēlēšos, lai mani izģērbj.

– Tu jau gana skaidri liki to noprast, bet atkal sāki apdomāt savu attieksmi. – Lai apslāpētu liesmas, viņš piecēlās un sāka raudzīties pēc kaut kā dzerama.

– Vai gribēsi? – Viņš norādīja uz karafi.

– Nē.

– Nu labi. Es gan gribēšu. – Viņš ielēja glāzē divu pirkstu tiesu viskija.

Kerolaina paslēja zodu augšup. – Tu vari dusmoties, cik tīk, bet…

– Dusmoties? – Takera acis uzmeta zibeņus Kerolainai un tad pievērsās glāzei. – Saldumiņ, tas ir tāds mežonīgs vārds tam, ko tu ar mani dari. Nekad es vēl neesmu sastapis sievieti, kurai tik viegli izdodas uzkurināt manas jūtas.

– Es ierados, lai tevi brīdinātu, nevis kaut ko uzkurinātu.

– Gluži manas domas. – Viņš iztukšoja glāzi un iedomājās, vai nevajadzētu ieliet vēl otru, tomēr izlēma par labu puscigaretei. – Kas ir Luiss?

Kerolainas mute divreiz pavērās un aizvērās, pirms viņa spēja kaut ko pateikt. – Kā, lūdzu?

– Ak, neizliecies. Tu vienkārši negribi man atbildēt. Sūzija minēja, ka bijis tāds Luiss, uz kuru tu esi noskaitusies. – Viņš pievērsa skatienu cigaretei. – Kaut kāds stulbs vārds.

– Tavējais gan ir daudz cienīgāks.

Viņš bija pietiekami atslābinājies, lai pasmaidītu. – Laikam jau viss atkarīgs no pozīcijas. Kas viņš tāds ir, Kero?

– Kāds, uz kuru es esmu noskaitusies, – viņa attrauca.

– Vai tu beidzot gribēsi dzirdēt, kas man sakāms…

– Vai viņš tev nodarīja pāri?

Kerolainas skatiens bija pievērsts Takeram. Viņa acīs bija redzama pacietība, līdzjūtība un gluži negaidīts kluss spēks.

– Jā.

– Man gribētos apsolīt, ka es tā nekad nedarīšu, taču laikam jau tas nebūs iespējams.

Kaut kas Kerolainas dvēselē sakustējās. Kādas durvis, ko viņa bija uzskatījusi par aizslēgtām, čīkstēdamas pavērās. – Es negribu nekādus solījumus, – viņa gandrīz izmisusi sacīja.

– Es neesmu no vīriešiem, kas tādus dāļā. Solījumi ir bīstami. – Takers sarauca pieri un skatījās uz cigareti, tad to nodzēsa. – Bet tu man esi svarīga. Laikam pat varētu teikt, ka tu man esi ļoti svarīga.

– Piedod, es domāju… ka neesmu gatava. – Kerolaina piecēlās un vēlējās, kaut varētu kaut ko iesākt ar savām rokām. – Tu man tāpat esi svarīgs, Taker. Taču ar to visam arī jābeidzas. Es atbraucu uz šejieni, jo tu man esi svarīgs, un gribēju brīdināt, ka Metjū Bērnss meklē iespēju pierādīt, ka tu esi nonāvējis Edu Lū Hetingeri.

– Tad viņam nāksies ļoti pamatīgi meklēt. – Joprojām vērodams Kerolainu, Takers sabāza rokas kabatās. – Es nenogalināju Edu Lū.

– Zinu. Varbūt es tevi neizprotu, taču zinu, ka tu viņu nenogalināji. Metjū meklē saistību starp Arneti, Frānsiju un Edu Lū. Un tu esi pirmais aizdomās turamais. Vēl viņš deva dažus mājienus par Tobiju, un tas mani uztrauc. Protams, tagad ir deviņdesmitie gadi, tomēr šeit ir Misisipi lauki un rasu naids… – Viņa paraustīja plecus.

– Ļoti daudzi ļaudis šajā apkaimē ciena Tobiju un Viniju. Tādi kā Hetingers vai Boniju puiši te nav nemaz tik bieži sastopami.

– Un tomēr tādi ir. Man negribētos, lai ar Tobiju vai viņa ģimeni atgadās kaut kas slikts. – Kerolaina paspēra soli uz priekšu. – Un vēl vairāk es negribētu, lai kaut kas atgadās ar tevi.

– Tad jau man vajadzēs parūpēties, lai nekas neatgadās. – Takers pacēla uz augšu Kerolainas zodu, viņa skatiens bija ass un mierīgs. – Tev sāp galva. – Viņš maigi paberzēja tikko manāmās rieviņas starp Kerolainas uzacīm. – Man nepatīk domāt, ka arī es daļēji esmu tajā vainojams.

– Ne jau tu. – Kā ierasts, Kerolainu bija pārņēmis vājums un kauna sajūta, ko viņa allaž saistīja ar sāpēm. – Tikai situācija, nevis tu.

– Tādā gadījumā mēs par to situāciju nedomāsim. Mēs tomēr iziesim uz lieveņa, apsēdīsimies un vērosim saulrietu. – Viņš piekļāva lūpas Kerolainas pierei. – Un tev nevajadzēs pat mīlināties ar mani. Ja vien pati negribēsi.

Pēc šiem vārdiem Kerolaina pasmaidīja, un tieši to viņš arī bija vēlējies panākt. – Kā tad tavs darbs?

– Mīļumiņ. – Viņš apvija roku sievietes viduklim un vadīja viņu ārā. – Ir kaut kas tāds, ko par darbu var pateikt pavisam droši. Tas nekur neaizbēgs.

Tā nu abi sēdēja uz lieveņa, rimti pļāpāja par laika apstākļiem, Mārvelas kāzām un Džima panākumiem vijoļspēlē. Saule pamazām laidās zemāk, iekrāsodama padebešus asinssarkanos toņos, draiskulīgais kucēns pūlējās piedabūt večuku Basteru parotaļāties, un Statler Brothers skandēja dziesmu ”Okridžas puiši”. Tālumā uzplaiksnīja gaismas zibsnis tālskata stiklos, tikai ne Takers, ne Kerolaina to nepamanīja.