Ostins cieši turēja tālskati rokās, nenolaizdams acu no abiem sēdētājiem. Viņš vēroja, lūpas mēmi kustējās dedzīgās un nāvīgās lūgšanās, viņa apziņu aizvien dziļāk iesūca vājprāta atvars. Aiz svētdienas uzvalka bikšu jostas viņam bija aizbāzti divi policijas šaujamieroči.

Kad nākamajā rītā Sajs ieradās caurtekā, tēvs viņu jau gaidīja. Viņš sagrāba zēnu aiz krekla krūtežas un zagšus pameta skatienu ārā, baltajā rīta gaismā.

– Vai tu nevienam nepateici? Es zināšu, ja tu melosi.

– Nē, tēt. – Katru rītu viens un tas pats jautājums. Viena un tā pati atbilde. – Zvēru, ka nepateicu. Es atnesu tev vistu un desmaizītes.

Ostins pagrāba papīra iepirkumu maisu. – Vai pārējo atnesi?

– Jā, kungs. – Sajs pastiepa uz priekšu plastmasas pudeli ar ūdeni un cerēja, ka tēvs ar to būs apmierināts. Lai gan skaidri bija zināms, ka tā nebūs.

Noskrūvējis vāciņu, Ostins iedzēra trīs garus malkus, tad ar roku noslaucīja muti. – Pārējo.

Sajam trīcēja rokas. Kaklu tik cieši bija aizžņaugušas bailes, ka vārdi nespēja izlauzties. Viņš no jostas noņēma tur pietiprināto ādas maksti ar mednieku dunci.

– Tēti, pie mājas vēl aizvien ir policijas patruļa, taču Pirmais ceļš vairs nav bloķēts. Ja vien tu gribētu, tad noteikti varētu tikt uz Ārkanzasu.

– Tu nespēj ne sagaidīt, kad būšu projām? – Lūpas atiezis netīkamā smaidā, Ostins izņēma no maksts dunci. Asmens uztvēra gaismu un iemirdzējās.

– Nē, kungs, es tikai…

– O, jā. Tu gribētu, lai es aizbēgu, vai ne? – Ostins pagrozīja asmeni, un šausmu pilnajās Saja acīs atmirdzēja tā spožums. – Tu gribētu, lai es dodos projām un atstāju tev brīvas rokas izvirtībai un citiem grēka darbiem. Lai tu varētu biedroties ar melnajiem un bučot mistera Takera sārto pēcpusi.

– Nē, kungs, es vienkārši… es vienkārši… – Sajs cieši skatījās uz dunci. Ar vienu cirtienu – vienu ātru cirtienu – būtu gana, lai viņš būtu miris. – Viņi joprojām tevi meklē. Ne gluži tik rūpīgi, kā tas bija iepriekš. Un tomēr vēl meklē.

– Dievs ir tas gans, kurš mani vada. Viņš visu ir paredzējis. – Joprojām smaidīdams, Ostins pārlaida pirkstu pār dunča asmeni. Uz ādas parādījās sīka sarkana svītriņa. – Un ass ir Viņa zobens. Tagad klausies, kas tev jādara.

Ostins pagrieza dunci pret dēlu. Vienu biedējošu mirkli, kad dvēsele it kā sastinga ledū, zēnam likās, ka asmens tūdaļ iecirtīsies rīklē. Tomēr tas apstājās tikai mata tiesas attālumā.

– Vai tu klausies, puis? Vai klausies?

Sajs pamāja ar galvu. Viņš baidījās pat norīt siekalas. Baidījās, ka duncis pāršķels balseni, ja kaklā kaut kas noguldzēs.

– Un tu izdarīsi tieši tā, kā es likšu.

Pāri asmenim Sajs ieskatījās tēvam acīs. – Jā, kungs.

Sajs strādāja kā apsēsts, lai izsvīstu bailes. Viņš pa dārzu izvadāja ķerras ar mulču, raka bedres jaunajiem peoniju stādiem, ko Takers bija iegādājies sabradāto un nokaltušo vietā, nokasīja veco krāsu un uzklāja jaunu, rāva ārā nezāles, līdz pirkstus savilka krampji, tomēr bailes palika viņā. Karstas un smagas viņš tās juta vēderā gluži kā ēdienu, kas nekādi nav sagremojams.

Maltītei, ko Dela viņam bija pagatavojusi, Sajs nepieskārās – pat ne tai pusei, ko viņš parasti atļāvās apēst. Biezās sviestmaizes ar cūkgaļu un bagātīgo citronu kūkas gabalu viņš noglabāja mugursomā.

Uz to visu viņš nespēja pat paskatīties, taču sprieda, ka vakarā tēvam būs laba apetīte. ”Pēc tam, kad viņš būs nokārtojis rēķinus ar Takeru, viņam būs patiešām lieliska apetīte.”

Viņš notrauca sviedrus no acīm un centās nedomāt par to, kas ir pareizi un kas ne, kas ir labi un kas ir slikti. Viņam bija jārūpējas tikai par to, kā izdzīvot no vienas dienas uz nākamo. Visas tās dienas, kas cita pēc citas sakrāsies četros gados. Skatiens mēģināja aptvert Svītvoteru. ”Zaļi lauki un kupli sazēlusi kokvilna, tumšais, mierīgais ūdens un ziedu košās krāsas. Varbūt tēvam tomēr ir taisnība. Varbūt tikai Longstrītiem līdzīgi ļaudis var atļauties dēstīt puķes acu un sirds priekam, nevis audzēt kaut ko, kas noderētu pārtikā. Varbūt ir taisnība tas, ka viņi nav pelnījuši tik lielu un smalku māju, visu šo zemi un tik vieglu dzīvi. Varbūt patiešām viņi ir vainīgi, ka mēs esam nabagi un mums nākas ar grūtībām izcīnīt katru centu. Un Eda Lū ir mana māsa. Manas asinis. Ģimene rūpējas par savējiem. Tētis teica, ka Takers ir vainojams viņas nāvē. Ja vien es ticētu tam, ja vien es spētu tam noticēt, tad nebūtu tik grūti izdarīt to, kas jāizdara. Nē, nav svarīgi, grūti vai ne,” Sajs sev atgādināja, iedams uz māju, lai ar dārza šļūteni noskalotu seju un rokas. ”Vienkārši tas jāizdara, citādi tēvs ar mani izrēķināsies. Tēvs mani atradīs, lai kur es mēģinātu paslēpties. Un viņš atnāks ne tikai ar dūrēm, ne tikai ar siksnu. Viņš atnāks ar kaut ko briesmīgāku…”

”Ja tava acs tevi pieviļ, izdur to,” tēvs bija sacījis. ”Tu esi mana acs, puis. Tu esi abas manas acis.” Tad tēvs pietuvināja mirdzošo asmeni tik cieši Saja kreisajai acij, ka viņam pat bija bail pamirkšķināt. ”Nepievil mani šajā darbā. Atved viņu šurp, un es gaidīšu.”

– Vai esi beidzis savus dienas darbus, dēls? – Takera balss iztrūcināja Saju, viņš sarāvās un aplēja ar ūdeni sev kurpes. Takers tikko manāmi pasmaidīja un pielika degošu sērkociņu pie puscigaretes. – Dela man teica, ka tu šodien esi tāds tramīgs. Būs labāk, ja tu šļūteni tagad taisīsi ciet, citādi vēl noslīksi.

– Jā, kungs. Es esmu pabeidzis. – Sajs skatījās pats uz savu roku, skatījās, kā viņa pirksti sakļaujas ap metāla uzgali un to pagriež.

– Labi, jo es sasodīti nogurstu, tevi vērojot. Vai gribēsi kokakolu un vēl kādu gabalu tās kūkas?

– Nē, kungs, – Sajs atbildēja, galvu noliecis, un centās noslēgt ūdens padevi šļūtenei. Viņš juta kaut ko bīstami līdzīgu asaru kamolam sprūstam kaklā. ”Varbūt tas nemaz neizdosies,” viņš izmisis iedomājās. ”Varbūt Takers vienkārši aizraidīs mani projām.” Lūpas sakniebis, Sajs kliboja uz divriteņa pusi.

– Kas vainas tavai kājai?

Sajs turējās ar muguru pret māju un skatījās taisni uz priekšu.

”Liec, lai viņš par tevi iežēlojas, puis. Redzēsi, viņš aizvedīs tevi ar vienu no tām savām skaistajām mašīnām. Un tu viņu atgādā pie manis.”

– Nekas sevišķs, mister Taker. Laikam būšu kaut ko sastiepis. – Viņš klibodams paspēra vēl dažus soļus un klusībā lūdza Dievu, kaut Takers gluži vienkārši paraustītu plecus un aizgrieztos.

– Varbūt nāc atpakaļ, lai Dela apskatās, kas atgadījies.

Sajs pieķērās divriteņa stūres rokturiem un pameta skatienu uz māju. – Nē, kungs. Man jātiek mājās.

Takers zēna acīs pamanīja atmirdzam asaras un sadrūma. Pusaudža lepnums bija ļoti jūtīgs temats. – Man pilsētā šis tas jānopērk. – Takers gāja uz lieveņa pusi. – Tā sieviete mani padarīs traku. Nopērc to un nopērc šo… Kā gan sievietes jau uzreiz nespēj izdomāt, kas viņām būs vajadzīgs?

– Nezinu. – Sajs raudzījās uz sudrabainajiem rokturiem, koncentrējies uz rūsas traipiņiem.

– Tā ir viena no visuma mīklām. – Takers draudzīgi uzlika roku Sajam uz pleca un pamanīja, ka zēns saraujas. Sajuties vainīgs, viņš skaudrāk apzinājās, cik tievs ir šis zēns un cik smagi strādā. – Tu varētu šo iekraut automobilī, Saj. Es tevi aizvedīšu teju līdz pašām mājām.

Saja pirkstu kauliņi bija kļuvuši gluži balti no ciešā tvēriena ap divriteņa stūri. – Es nevēlos jums sagādāt liekas raizes, mister Taker.

– Man tāpat jābrauc garām tavam līkumam. Nu, netielējies!

Citādi viņa izdomās vēl kaut ko un liks man to sagādāt.

– Jā, kungs. – Galvu noliecis, Sajs stūma divriteni uz piebraucamo ceļu. Kad Takers bija izņēmis atslēgas no aizdedzes un attaisījis bagāžnieku, Sajam šķita, ka galvā dun lakta.

– Dievs vien zina, kālab viņa brauc ar šo veco grabažu, – Takers norūca. – Šajā bagāžniekā taču var pat trīs līķus paslēpt. – Viņš pastūma malā dažas Delas mantas. Kartona kaste ar pavalkātām drēbēm bija paredzēta vešanai uz baznīcu. Trīs kurpju pāri bija vedami pie kurpnieka nākamajā reizē, kad viņa dosies uz Grīnvilu. Turpat atradās kaste ar tukšām burkām un Vinčestera sistēmas šautene.