Pamanot ieroci, Saja acis iegaismojās, tad zēns nodūra galvu. Liekot divriteni bagāžniekā, Takers bija ievērojis Saja skatienu. – Viņa jau mēnešiem vadā to līdzi un teic, ka tas vajadzīgs, ja nāktos nošaut kādu traku izvarotāju vietā, kur mašīna būtu negaitot salūzusi. – Takers paņēma virves rituli un pavirši aizsēja auto bagāžnieku. – Īsti gan es nespēju iztēloties, kā Dela sēž uz mašīnas pārsega un ar pielādētu ieroci gaida traku izvarotāju.

Sajs klusēdams iekāpa automašīnā. Takers no cimdu nodalījuma izņēma kādu no savām kasetēm. – Es tās slēpju šeit, – viņš teica Sajam. – Sievietes nekad neieskatās cimdu nodalījumā. Ko tu teiktu par Elvisu Presliju?

– Lai notiek. – Sajs nolika stīvos pirkstus sev uz ceļgaliem. – Būs labs.

– Puis, Preslijs nav nekāds labais, viņš ir Karalis. – Takers ievietoja kaseti atskaņotājā un, skanot dziesmai ”Salauzto siržu viesnīca”, uzsāka braukšanu. – Vai tev mājās viss ir kārtībā?

– Mājās?

– Vai mammai kļuvis labāk?

– Viņa… kaut kā tiek galā.

– Ja vajag kaut ko… naudu vai ko citu… tu drīksti man palūgt. Tev nav jāsaka, no kurienes tā nauda nākusi.

Sajs raudzījās ārā pa logu. Viņš nespēja izturēt šīs raizes, šo vienkāršo līdzjūtību un laipnību. – Mēs iztiekam. – Kerolainas mājas pievedceļa galā viņš pamanīja Tobija automašīnu. Gribējās raudāt. ”Kā gan es jebkad spēšu atkal svilpot kopā ar Džimu? Pēc šīs dienas es būšu tikpat kā slepkava.”

– Vai vēlies man izstāstīt, kas tevi nomāc?

– Kungs? – Sajs pašāva galvu atpakaļ. Sirds pukstēja kaut kur kaklā. – Nekas, mister Taker, nekas mani nenomāc.

– Kāds laiciņš ir pagājis kopš maniem četrpadsmit, – Takers noteica. – Tomēr es atceros, kā tas bija. Es labi atceros, kā ir tad, ja tēvam ir smaga dūre un ātra daba. – Takers pagrieza galvu, un viņa acīs bija tik daudz patiesas sapratnes, ka Sajs atkal novērsās. – Iekāpjot mašīnā, tu vairs nekliboji.

Bailes izpletās kā bumba zēnam vēderā. – Laikam jau. Laikam jau mana kāja vairs tik ļoti nesāp.

Kādu mirkli Takers klusēja, tad paraustīja plecus. – Ja tu tā vēlies…

Nu jau viņi brauca gar Litlhoupkrīkas strautu. Sajs zināja, ka pēc nepilnas jūdzes būs liktenīgā vieta. – Es… es divriteni glabāju caurtekā.

– Ja gribi, es tevi tur izlaidīšu.

– Varbūt jūs varētu… – ”Palīdzēt divriteni dabūt lejā, kur jūs gaida mans tētis. Jūs man palīdzētu, jo jūs parasti palīdzat, kad jums to lūdz.”

– Ko es varētu?

”Jau gandrīz atbraukuši. Jau gandrīz.” Sajs ar plaukstas virspusi noslaucīja sausās lūpas. Tagad žņaudzošās bailes bija kļuvušas ledaini stindzinošas, tā bija kā zaļa šausmu dūre. ”Man tikai jāpalūdz, un viņš to izdarīs.” Sajs pamanīja gaismas atspīdumu. Varbūt tas bija tālskatis, bet varbūt arī duncis.

– Apturiet! Apturiet mašīnu! – Panikas pārņemts, Sajs satvēra stūri un gandrīz panāca to, ka automašīna iegāžas strautā.

– Kas, pie velna, te notiek? – Takers cīnījās par stūri un apturēja transportlīdzekli diagonāli pāri ceļam. – Prātu esi zaudējis?

– Prom, mister Taker! Grieziet apkārt! Dieva dēļ, brauciet atpakaļ! – Sajs raudādams pūlējās pats pagriezt stūri. – Lūdzu, Dievs! Pagriez to, kamēr viņš nav atnācis un mūs nogalinājis! Tagad jau viņš nogalinās mūs abus.

– Pag, pag, lēnāk.

Oldsmobile sazvārojās kā milzīgs kuģis, kas izbrauc no ostas, un tad aizšāvās uz priekšu pa ceļu. Sajs tupēja uz ceļgaliem un raudāja, pirkstus sažņaudzis dūrēs. Viņš raudzījās pa aizmugures logu, bet mirušais Karalis dziedāja par ugunīgu mīlu.

– Viņš ieradīsies. Es zinu, viņš nāks. Manas acis… Viņš izdurs man acis. – Zēns saliecās un piespieda dūres vēderam.

Takers nostūrēja ceļmalā. Noteikt, vai tā ir histērija, viņš nemācēja, taču izvilka Saju no automašīnas un pieturēja viņa galvu, kad sākās vemšana.

Tiklīdz šķita, ka ļaunākais jau pāri, Takers izņēma kabatlakatu un noslaucīja zēna seju. – Pamēģini elpot lēnām. Kā tev liekas, viss garām?

Sajs pamāja un tad sāka raudāt. Tās bija nevis mežonīgas elsas, bet klusas asaras, kas plosīja sirdi. Takers apsēdās atvērtajās automašīnas durvīs un noglāstīja zēnam galvu. – Dabū ārā arī tās. Domāju, ka pēc tam tu jutīsies labāk.

– Es nespēju to izdarīt. Vienkārši nespēju. Un tagad viņš mani nogalinās.

– Kurš grasās tevi nogalināt?

Pievēršot saraudāto, nožēlas pilno seju Takeram, zēns līdzinājās sunim, kurš ir piekauts teju līdz nāvei un nu gaida pēdējo nāvējošo sitienu.

– Mans tētis. Viņš pavēlēja aizvest jūs turp. Man tas esot jādara Edas Lū dēļ, un… “Ja acis tevi pieviļ, tad tās ir jāizdur.” Es viņam katru dienu gādāju ēdienu, pirmajā reizē aiznesu viņam siksnu, tīru kreklu un tālskati. Man tas bija jādara. Un šodien man vajadzēja atnest dunci.

Takers pacēla Saju aiz krekla krūtežas un papurināja, mazliet aizgainot histēriju. – Tavs tēvs slēpjas caurtekā?

– Viņš grasījās gaidīt jūs. Man vajadzēja jūs turp aizvilināt, tikai es to nespēju. – Acis šaudījās apkārt. – Viņš varētu ierasties jau tagad. Varbūt viņš jau nāk. Un viņam ir ieroči.

– Kāp mašīnā.

Sajs sprieda, ka noteikti nonāks cietumā, jo bija palīdzējis izbēgušam noziedzniekam. Taču cietums bija labāka izvēle par dunča dūrienu. – Ko jūs darīsiet, mister Taker?

– Vedīšu tevi atpakaļ uz Svītvoteru.

– Atpakaļ? Bet… bet…

– Tu ieiesi mājā, piezvanīsi šerifam Trūsdeilam un visu izstāstīsi. – Viņš nopietni uzlūkoja Saju. – Tu taču to izdarīsi, ja?

– Jā, kungs. – Sajs noslaucīja asaras no vaigiem. – Es zvēru, ka izstāstīšu. Pateikšu viņam, kur ir mans tētis. Un visu citu arī pateikšu.

– Un sacīsi, ka būs labāk, ja viņi pasteigsies un uz turieni dosies ļoti ātri. – Takers iestūrēja automašīnu pa Svītvoteras vārtiem.

– Es runāšu ar šerifu. Piedodiet, mister Taker, man bija ļoti bail.

– Mēs par to parunāsim vēlāk. – Grantij nošķīstot, automašīna apstājās. – Ej tagad mājā. Ja nevari sazvanīt viņu birojā, mēģini zvanīt uz mājām. Ja nevari sadabūt Bērku, zvani Kārlam.

– Jā, kungs. Ko jūs tagad darīsiet? – Zēns platām acīm noraudzījās, kā Takers atver bagāžnieku, izņem no tā divriteni un pēc tam arī šauteni. – Vai jūs dosieties pie viņa?

Takers pārbaudīja, vai ierocis ir pielādēts. Viņš pacēla skatienu un pavērās uz Saju. – Tieši to es darīšu. Un vēl pasaki Bērkam, ka es tikko sevi esmu iecēlis par šerifa vietnieku.

Sajs pagriezās un aizskrēja uz māju.

Takers negribēja domāt par to, ka būs jāpiedalās apšaudē. Tas gluži vienkārši nelikās pareizi. Traucoties atpakaļ uz Dedposumroudu, Takers atskārta, ka šī ir jau otrā reize, kad Ostins nostādījis viņu neērtā situācijā un licis paņemt rokās ieroci.

Tas bija sasodīti kaitinoši.

Tomēr viņš nespēja braukt atpakaļ uz mājām, apsēsties uz lieveņa un gaidīt, kamēr Bērks un Kārls visu nokārto. Acu priekšā joprojām bija pārbiedētā Saja šausmu pilnā seja. Puikas bailes tīri fiziski joprojām bija sajūtamas automašīnas salonā.

”Viņš izdurs man acis!”

Kur gan Sajs dzirdējis kaut ko tādu?

”No sava nenormālā, jukušā tēva,” Takers secināja. Sejas izteiksme bija mierīga, acis likās mirdzošas bronzas krāsā. Viņš apturēja automašīnu ceļa malā un sagrāba ieroci. Izmantojot transportlīdzekli kā aizsegu, viņš no aizmugures sēdekļa paņēma Delas tālskati; tādi bija gandrīz visiem Inosensas iedzīvotājiem.

Kad viņš pielika to pie acīm un noregulēja, bija skaidri saskatāmas betona caurtekas aprises. Viņš uzmanīgi vēroja, taču redzēja tikai ieeju, nebija manāma ne mazākā kustība.

Saulē atspīdēja sudrabainie pārvietojamo namiņu jumti treileru parkā trīs jūdžu attālumā. Nolaidis tālskati zemāk, viņš skaidri ieraudzīja Ērlīnas māsu Loriliju, kas iznāk no treilera, iedzer malku limonādes Mountain Dew un skaļi iesaucas.

”Laikam aicina bērnus vakariņās,” Takers nodomāja un lēnām pavirzīja tālskati uz citu pusi. Stokija fermā cūkas rakņājās aizgaldā, Mārču pagalmā uz auklas žāvējās veļa, un pilsētas pusē sacēlās putekļu mākonis – tur droši vien brauca Bērks.