Taču ne laukos, ne ieplakās nebija manāma kustība. Pāri visam smagi gūlās klusums, ko nedaudz iekrāsoja strauta čalojošais gājiens pāri akmeņiem un dubļiem, kā arī daži putni, kas pēcpusdienas dūmakainajā tveicē bez īsta entuziasma nočivināja pa kādam trellim.

Ja Ostins gaidīja, tad to darīja caurtekas netīrajā puskrēslā.

Lai to noskaidrotu, bija tikai viena iespēja.

Takers nesteidzīgi ielika sev kabatā vēl dažas patronas rezervei, lai gan no visas sirds cerēja, ka nenāksies tās izmantot. Zemu pieliecies, skatienu nenovērsis no caurtekas, viņš tuvojās tai. Nokļuvis apmēram piecu pēdu attālumā, Takers nometās uz vēdera un šauteni piespieda pie pleca.

”Dievs, ja vēlies šajā dzīvē man izdarīt kādu pakalpojumu, lūdzu, neliec man izšaut no šā ieroča!”

Viņš dziļi ieelpoja un lēnām izelpoja. – Ostin! Tu noteikti zini, ka es esmu tepat ārpusē. – Takers piepeši pamanīja, ka āda kļuvusi ļoti sausa, bet rokas ir pavisam mierīgas. – Tu pamatīgi nopūlējies, lai dabūtu mani uz šejieni. – Viņš uz vēdera pielīda pie nogāzes, kas veda lejā uz caurteku. – Kāpēc gan tu nevarētu iznākt ārā, lai varam sakarīgi aprunāties? Protams, mēs varam arī pagaidīt, kamēr ieradīsies Bērks. – No caurtekas joprojām nebija dzirdama ne skaņa. Virs galvas saklaigājās kraukļi. – Ostin, tu visu tikai sarežģī. Es grasos ieiet iekšā. Tu nomocīji savu dēlu, un es to vienkārši nespēju izturēt. Mēs sāksim šaut viens uz otru, un viens no mums, visticamāk, mirs. – Īsi nopūties, Takers pastiepās uz priekšu un pacēla akmeni. – Negribētos, lai tas esmu es. – Viņš nosvieda akmeni lejā un gaidīja atskanam šāvienu. Klusums. – Nejēdzība, – Takers norūca un noslīdēja pa nogāzi trūcīgajā Litlhoupkrīkas straumītē. Galvā kā atbalss dunēja kaismīgu dusmu iekrāsoti sirdspuksti. Viņš pavērsa ieroci pret ieeju caurtekā un metās turp, pilnībā sagatavojies, ka tiks sagaidīts ar ložu krusu.

Taču caurteka bija tukša. Takers stāvēja tur un jutās pavisam muļķīgi ar šaušanai gatavu ieroci un nevaldāmi pukstošu sirdi. Viņš varēja saklausīt pats savu steidzīgo elpu, kas atsitās pret betona sienu.

– Labi, – viņš klusu bilda. – Te tuvumā nebija neviena, kurš būtu redzējis, kā tu pataisīji sevi par muļķi. – Jau kāpdamies atpakaļ uz izeju, viņš piepeši apstājās.

”Vai varētu būt tā, ka Ostins tepat kaut kur paslēpies? Atradis kādu pietiekami lielu alu vai iedobi, kur ieritināties? Vai varbūt viņš vienkārši gaida, kamēr es nākšu ārā, un tad nošaus mani? Kādas muļķības!” Takers mierināja pats sevi, paspēra soli, bet atkal apstājās un nolamājās. ”Labāk būt muļķim, nevis mironim,” viņš sprieda un mēģināja izdomāt, ko iesākt.

Prātā uzausa smieklīga aina no filmas ”Bučs Kesidijs un Sandenss Kids”, kurā Ņūmens un Redfords šauj viens uz otru bezcerīgā cīņā un tā arī paliek sastinguši pēdējā kadrā.

Nogludinātas beigas nespēja piemānīt Bo Longstrīta dēlu Takeru. Nepavisam. Viņš zināja, kas bija noticis. Pēc šāvieniem gan Bučam, gan Kesidijam bija jādodas uz debesīm.

Viņš stāvēja šaurajā caurtekā un domāja, ka nepieder ne pie izstumtajiem, ne arī pie varoņiem, tomēr viņa lepnums sāpīgi cieta, šādi stāvot un gaidot.

Nepaguvis kaut ko izlemt, viņš saklausīja, ka piebraukusi automašīna. Pēc tam bija dzirdama ātra durvju aizciršana.

– Taker! Takij, vai tev nekas nekaiš?

– Es esmu lejā, Bērk. – Takers atslēja šauteni pret caurtekas sienu. – Viņa te nav.

Šerifs deva rīkojumu Kārlam pārmeklēt apkārtni, un jau pēc brīža gaismai caurtekā neļāva ieplūst Bērka Trūsdeila platie pleci. – Kas te, pie visiem velniem, notiek?

– Dēls, es tev visu pastāstīšu, – atbildēja Takers un nekavējās solījumu pildīt.

– No tā puikas vārdiem es ne pusi nespēju saprast. – Bērks piedāvāja uguni, lai Takers varētu aizsmēķēt savu puscigareti. – Taču viņš bija pilnīgi pārliecināts, ka jūs viens otru te nogalināsiet.

– Īsti nevaru pateikt, vai es esmu apmierināts vai vīlies, ka mums neradās tāda iespēja. Sajs ir labs puika, Bērk. Ostins bija viņam draudējis ar baisām lietām, taču viņš tomēr rīkojās drošsirdīgi. – Takers ievilka dūmu un tad lēnām to izpūta.

– Manuprāt, būs labāk, ja viņš kādu laiku paliks Svītvoterā. Mājas viņam nav īstā vieta. Vērnons viņam liks samaksāt par tādu nodevību. Zvēru pie Dieva, es nekādi nespēju saprast, kā šis zēns var būt tās ģimenes piederīgais.

– Ja paveiksies, Vērnons par šo notikumu neuzzinās kādu dienu vai divas. Un tagad mums jākoncentrējas, lai atrastu viņa tēvu. – Bērks pamāja uz Takera pusi. – Man šķiet, ka varam tevi uzskatīt par ieceltu šerifa vietniekos.

– Tā ir. – Takers pasniedzās pēc šautenes un tajā brīdī pamanīja uz sienas uzšņāptus vārdus. – Kas tad tas? – Viņš pieliecās tuvāk un piemiedza acis. – Bērk, tu esi nostājies gaismai priekšā. – Pēc tam viņš izlasīja uzrakstīto un nolamājās.

”Aci pret aci.”

– Augstais Dievs! – Bērks norūca un paberzēja pirkstu pār pirmo A. – Izskatās, ka viņš to uzrakstījis ar asinīm. Jāpasauc šurp daži vīri. Pārmeklēsim katru māju. Izstaigāsim katru collu teritorijas, bet jau šovakar dabūsim rokā to jukušo nelieti.

”Viņš izdurs man acis!” Sajs pārbīlī bija aizžņaugti kliedzis. Takers piespieda pirkstus pierei. – Laikam es došos tev līdzi. Vai varu dabūt kādu no tām lētajām skārda zvaigznēm?

Pēc stundas Bērka rīcībā jau bija piecpadsmit veselīgi un darboties alkstoši vīrieši. Nedaudz dīvaini bija redzēt starp viņiem arī Billiju Tī Boniju un Junioru Tolbotu, kas bruņojušies ar šautenēm. Viņš cerēja, ka izbēguša noziedznieka vajāšanas radītā aizrautība aizēnos personiskās nesaskaņas. Tomēr drošības labad viņš Junioru aizsūtīja pie Kārla grupas, bet savējā paturēja Billiju Tī. Savukārt Džedu Lāšonu, kurš bija lēnīgāks, toties apdomīgāks, viņš iecēla par trešās grupas vadītāju.

Viņš paņēma apgabala karti un sadalīja teritorijas.

– Es negribu nekādus priekšnesumus. Ostinam ir divi ieroči. Ja vien viņš nav šāvis trušus, tad, cik zināms, ir izmantojis tikai vienu lodi. Man nudien nebūtu nekāda prieka dienas beigās ierasties pie kāda sievas vai draudzenes, lai paziņotu, ka viņas mīļotais ir nogalināts paša muļķības dēļ.

– Mums ir vairāk saprāta nekā tiem ākstiem no apgabala šerifa biroja. – Billiju Tī bija sajūsminājusi iespēja šaut uz kādu.

Bērks nogaidīja, līdz ļaudis pamazām norima un apsīka arī dažādās replikas.

– Ostins pēdējo reizi redzēts tajā caurtekā. Viņš ir apmēram kādu stundu mums priekšā un turklāt pārvietojas kājām. Taču cilvēks, kurš labi pārzina apkārtni, noteikti spēj atrast paslēptuves. Mēs viņu gribam dabūt visu veselu, nevis pa daļām. Ja pamanāt viņu, dodiet ziņu. Ieroči jums ir tikai pašaizsardzībai. – Vairāki vīri veltīja cits citam viltīgus skatienus. Hetingers nebija no tiem populārākajiem Inosensas iedzīvotājiem. – Ja nu tomēr Ostinam nāktos jau tagad beigt savas šīszemes gaitas, jums vajadzēs atbildēt uz daudziem jautājumiem, arī visai netīkamiem. – Viņš nopētīja sejas, ieskatījās acīs. Tieši tik ilgi, lai būtu pārliecināts, ka visi sapratuši pareizi. – Jūs, puiši, nedodaties medīt briežus. Jūs esat likumīgi iecelti par šerifa vietniekiem, jūs esat likuma kalpi. Tagad dodieties uz priekšu un esiet uzmanīgi. – Viņš pagriezās, lai savāktu pats savu grupu. – Lai Dievs mums palīdz.

Pieci vīri iekāpa policijas automašīnā: Bērks, Takers, Billijs Tī, Singltons Fulers un Bakijs Kūnss. Singltons nekavējoties aizkūpināja cigāru. Mājās viņam Hepija to nekādā ziņā neatļautu.

– Tu neesi paaicinājis apgabala puišus, Bērk, – viņš noteica. Bērks pavingrināja pirkstus uz stūres. – Nē. Šī ir mūsu pilsēta.

Vīri piekrītoši kaut ko nomurdēja, ietīti cigāra netīkamā smārda vilnī.

Oldsaipresroudas un Longstrītu ceļa krustojumā Bērks apturēja automašīnu, jo bija šo vietu izvēlējies par A bāzi. Šī vieta bija nozīmīga Takeram, un viņš paraudzījās atpakaļskata spogulī. Billijs Tī viņam veltīja īgnu mirkli.

Trīs vīri ar piesardzīgo Singltonu vadībā devās uz austrumiem, Bērks un Takers – uz rietumiem.