– Vai izstāstīsi man, kādu putru jūs ar Billiju Tī esat ievārījuši? – Bērks vaicāja, kad abi uzsāka lielu loku uz Maknēru dīķi.

– Oi, tur jau viss ir pārskrējis pāri malām un uzslaucīts. – Takers satraukti paraudzījās uz Kerolainas māju. – Vai tu patiešām domā, ka Ostins nokļuvis jau tik tālu?

– Īsti nevar spriest. Viņš varēja doties jebkurā virzienā. Ļoti iespējams, ka es pieļāvu kļūdu, neizsaukdams papildspēkus no apgabala.

– Pagājušajā reizē gan no viņiem bija varen liels labums.

– Nuja, – Bērks bilda. – Var jau būt, ka viņš devies uz mājām. – Šerifs kādu mirkli sajuta raizes par Kārlu un viņa grupu. – Īpašumu vēl aizvien uzrauga apgabala puiši. Un Ostins to noteikti zina, taču man nešķiet, ka viņš spēj spriest saprātīgi.

Takers apsvēra attālumu un jutās apmierināts. – Es nudien ceru, ka tieši turp viņš arī devies. Apgabala puiši viņu notvers, un mums par to vairs nebūs jāraizējas. – Takers pagrieza galvu un pamanīja uzmirdzam Kerolainas mājas otrā stāva logus. – Bērk, nav runa tikai par to, ka viņš nedomā sakarīgi. Viņu ir pārņēmis ārprāts vai kaut kas tamlīdzīgs. Todien, kad mēs saķērāmies, viņš taču domāja, ka cīnās nevis ar mani, bet ar manu tēvu, kuru izmisīgi vēlējās nogalināt. – Takers sajuta vēlmi uzsmēķēt, tomēr turējās tai pretī. – Es tev pateikšu, ko domāju. Ne jau mani viņš gribēja satikt caurtekā.

Bērks sarauca pieri. Viņš daudz neorientējās psiholoģijā, tomēr saprata, ka vīrietis ir spējīgs uz izmisuma diktētu rīcību, ja sieviete viņu novedusi līdz galējai robežai. Un tad vīrietis var, piemēram, pakārties šķūnī.

– Vai ir iespējams tik ilgi turēt ļaunu prātu sievietes dēļ?

– Mums Inosensā laiku skaita citādi. Mamma cēlās no galda un izgāja no istabas ik reizi, kad tika pieminēts Ostina vārds. Tā viņa darīja vienmēr līdz pat savai pēdējai stundai. – Takers apklusa, kamēr Bērks pētīja apkārtni ar tālskati. – Man gribējās uzzināt vairāk par to. Viendien es pavaicāju Edai Lū, vai Ostins mēdz pret viņu izturēties dīvaini. Un viņa sāka smieties. – Takers tomēr bija padevies un paņēma cigareti. – Viņa atbildēja, ka Ostins, iekaustot sievu, mēdz viņu saukt manas mammas vārdā. – Pār viņa muguru pārskrēja aukstas tirpas. – Vai tu kaut ko redzi?

– Neko. – Bērks izņēma rāciju, lai apvaicātos pārējām grupām.

Takers atkal sajuta to pašu aukstumu. Viņš nodzēsa cigareti un sacīja pats sev, ka, vajājot kādu cilvēku, ir tikai dabiski justies satrauktam. Tomēr viņš neraudzījās pār plecu vai, piemiedzis acis, un nevērās tālumā, bet atskatījās uz Kerolainas mājas guļamistabas logu.

Kaut kas nebija tā, kā vajag. Viņš to gandrīz spēja saost – līdzīgi kā ozona vēsmu, kas novirmo gaisā pēc zibens spēriena. Kaut kas neapšaubāmi nebija kārtībā.

– Bērk, es gribu iegriezties pie Kerolainas.

– Es jau tev sacīju, ka piezvanīju Sūzijai, lai viņa paaicina Kerolainu uz pilsētu. Viņas droši vien sēž pie virtuves galda, spriezdamas par ziedu rotājumiem un kāzu tortēm.

– Jā. – Takers paapļoja plecus. – Un tomēr es gribu tur iegriezties.

Viņš ātri soļoja, un tad viņi saklausīja šāvienus.

Kerolaina bija ielikusi krāsnī cepties kukurūzas maizi. Viņa to gatavoja pēc Hepijas Fuleres ģimenes receptes. Kad piezvanīja Sūzija, viņa tikko bija beigusi mīcīt mīklu. Aicinājums uz vakariņām Kerolainu neapmuļķoja, tieši tāpat kā mudinājums ierasties, lai palīdzētu pierunāt Mārvelu pārskatīt viņas izvēlētās krāsu kombinācijas.

Kopš sarunas ar Sūziju viņa nemitīgi satrūkās pēc katra mazākā troksnīša vai kustīgas ēnas un bija pat vairāk nekā gatava paklausīt uzaicinājumam. Novērtēdama par viņu izrādītās rūpes, Kerolaina tomēr nedomāja, ka Ostins parādīsies uz viņas mājas sliekšņa, taču saule lēnām tuvojās rietam, un nostiprinājās pārliecība, ka būtu ļoti jauki pavadīt kādu laiku ar Sūziju viņas trokšņainajā virtuvē.

Viņa paostīja gaisu un pasmaidīja. Kukurūzas maize bija tikpat kā gatava. ”Tad es kopā ar Nederīgo došos uz pilsētu.”

Krāsns taimeris apliecināja, ka jāgaida vien mazliet vairāk par piecām minūtēm. Kerolaina atvēra sieta durvis, lai pasauktu suni.

– Nederīgais, nāc nu, puika! – Viņa sasita plaukstas, kā bija darījusi Hepija, un mēģināja pasvilpt. – Nāc, Nederīgais! Mēs tūdaļ brauksim. – Kaut kur zem kājām viņa saklausīja smilkstēšanu, nometās četrrāpus un palūkojās pa lieveņa dēļu spraugām. Tur jau suns bija, pieplacis jaunajam stiprinājumam. – Nāc šurp tūliņ pat, muļķīt. Kas tevi tik ļoti nobiedējis? – Suņuks vēl divas reizes iesmilkstējās un atkal pieplaka stiprinājumam.

Kerolaina netīksmē notupās. – Laikam būs ieraudzījis čūsku, – viņa nomurmināja un nolēma, ka izvilinās kucēnu, iekārdinot ar kādu našķi. Nederīgais jau bija pierādījis, ka viņam pazūd gribasspēks, ja runa ir par Milk Bone suņu kārumiem. Kerolaina cēlās kājās un tad ieraudzīja Ostinu Hetingeru.

Pirmajā mirklī šķita, ka tas ir tikai iztēles radīts māns. Nevarēja taču būt, ka pāri viņas pagalmam iet vīrietis, kuram aiz jostas aizbāzti divi revolveri, bet rokā ir duncis, un kurš sabradā viņas tikko iestādītās atraitnītes un uzsmaida – caur sastingušām lūpām, ar sarkaniem lokiem ieskautām acīm.

Kerolaina vēl nebija paguvusi piecelties, kad viņš ierunājās.

– Dievs mani atveda pie tevis. – Likās, ka smaids sašķeļ viņa seju divās daļās gluži kā plīsums maisaudumu. – Es sapratu Viņa gribu. Tu biji ar to cilvēku. Tu biji kopā ar viņu, un tevi ir jāupurē. – Ostins tuvojās lievenim, un saules gaismā uzmirdzēja dunča asmens. – Kā Edu Lū. Tam jānotiek tāpat kā ar Edu Lū.

Kā skrējējs, kurš atgrūžas no skrejceliņa, Kerolaina spēji pietraucās kājās un iemetās mājā pa sētas puses durvīm. Viņa tās aizdarīja, aizlika priekšā bultu. Krāsns taimeris vēstīja par cepšanas laika beigām, un no šā trokšņa Kerolaina iekliedzās.

Ostins triecās pret koka durvīm, un Kerolainas sastingušās kājas atdzīvojās.

Instinkta dzīta, Kerolaina bez domāšanas skrējienā no virtuves paķēra vectēvam piederējušo Kolta sistēmas revolveri. Vajadzēja tikt pie automašīnas. Traucoties cauri mājai, viņa saklausīja, ka vecās koka durvis sāk padoties.

Un tad Kerolaina atcerējās, ka ierocis, ko viņa turēja sasvīdušajā rokā, nav pielādēts.

Šņukstēdama Kerolaina izbrāzās pa parādes durvīm un rakņājās kabatās. Patronas slīdēja ārā no sasvīdušajiem pirkstiem, un viņa tik tikko redzēja, kur liek kāju. Viņa paklupa, iztaisnojās un tad ieraudzīja, ka automašīnai ir sadurtas visas četras riepas.

Ostins atrāva sieta durvis. – Tu nevari aizbēgt no Dieva gribas. Tu esi Viņa instruments. Aci pret aci. Tā sacījis Dievs.

Kerolaina jau skrēja uz purva pusi. No pirkstiem gluži kā slapjš ziepju gabals izslīdēja vēl viena patrona un pazuda zālē.

Viņas kliedziens vairāk atgādināja asu elpas vilcienu.

– Izbeidziet! – viņa komandēja savas trīcošās rokas, pūlēdamās iedabūt vispirms vienu, tad otru patronu aptverē. – Dievs, lūdzu. – Viņa jau bija nonākusi gandrīz pie kokiem, tie solīja patvērumu, bet tur mājoja arī šausmas. Kerolaina pameta izmisuma pilnu skatienu pāri plecam. Ostins bija divu roku plētumu attālumā. Asaru aizmiglotām acīm Kerolaina pagriezās un izšāva.

Revolveris tikai noklikšķēja. Un Ostins smaidīja.

– Šodien tu esi Dieva jērs. – Duncis, sudrabā mirdzošā nāve, slējās uz augšu. Kerolaina sava vajātāja acīs redzēja vājprātu, taču pamanīja tur arī baisu uzvaras prieku.

Tad no slēptuves kā maza zelta bulta izšāvās Nederīgais un iecirta zobus nelietim stilbā. Ostins iekaucās vairāk aiz dusmām, nevis sāpēm. Viņam pietika ar vienu kājas spērienu, lai suņuks ļengani gulētu zālē.

– Mīļais Dievs, – Kerolaina lūdzās un, abās rokās satvērusi ieroci, izšāva atkal. Šajā reizē viņa sajuta atsitienu un satriekta skatījās uz baiso sarkano traipu, kas pletās uz Ostina netīrā krekla. Derdzīgi neīstais smaids bija atgriezies vīrietim sejā. Viņš atkal spēra soli Kerolainas virzienā, augstu pacēlis dunci. – Lūdzu, lūdzu, lūdzu… – Kerolaina murmināja, kad ierocis atkal ierunājās viņai rokās. Stindzinošu šausmu pārņemta, viņa atskārta, ka Ostina seja ir pazudusi. Milzīgais, muskuļotais ķermenis raustījās, nevilšus rados iespaidu, ka Ostins turpina bezkaislīgi kustēties viņas virzienā.