Viņa klupdama atkāpās, kliedzieni iesprūda kaklā, papēži ievilka vagas zālē.

Duncis nokrita viņai pie kājām, un pēc īsa mirkļa turpat nonāca arī Ostins.

Takers apstājās grantētajā pievedceļā. Likās, ka sirds ir iestrēgusi kaklā. Viņš stāvēja un vēroja, kā Kerolaina steidzas pa zālāju, nesdama rokās kucēnu. Tālāk zemē gulēja Ostins.

– Viņš iespēra manam sunim. – Tas bija viss, ko Kerolaina pateica, paiedama Takeram garām uz māju.

– Jēzus, Bērk.

– Es parūpēšos par līķi. – Bērks ielika ieroci makstī un paņēma rāciju. – Ej viņai līdzi mājā un pieraugi, lai viņa nenāk ārā, kamēr mēs neesam tikuši galā.

Takers sastapa Kerolainu viesistabā. Viņa sēdēja šūpuļkrēslā un klēpī auklēja apdullušo suņuku.

– Mīļā. – Viņš pietupās līdzās Kerolainai un glāstīja viņas seju, matus. – Mīļā, vai viņš tev kaut ko nodarīja?

– Viņš grasījās mani nogalināt. – Kerolaina turpināja šūpoties. Māca bailes, ka viņa sajuks prātā, ja pārtrauks to darīt. – Ar dunci. Viņš varēja mani nošaut, bet gribēja to izdarīt ar nazi, lai būtu līdzīgi kā ar Edu Lū. – Kucēns viņai klēpī sakustējās un iesmilkstējās. Kerolaina pacēla sunīti augstāk un piespieda pie krūtīm gluži kā bērnu. – Nu jau viss ir labi. Tagad viss ir labi.

– Paskaties uz mani. – Takers pagaidīja, kamēr viņa pagriež galvu uz viņa pusi. Kerolainas acu zīlītes bija tik ļoti izpletušās, ka varavīksnene līdzinājās vien zaļganai aurai ap tām. – Es palīdzēšu tev tikt augšstāvā. Nāc. Es tevi uzvedīšu un piezvanīšu ārstam.

– Nē. – Viņa gari nopūtās, un Nederīgais nolaizīja viņai zodu. – Man nebūs nekādas histērijas. Un es negrasos salūzt gabalos. Es jau reiz salūzu Toronto. Sīkos gabaliņos. Tas vairs neatkārtosies. – Viņa norija siekalas un piespieda vaigu kucēna kažokam. – Es cepu kukurūzas maizi. Es vēl nekad nebiju tādu cepusi. Hepija man iedeva savu recepti, un es grasījos aizvest maizi Sūzijai. Ir tik labi apzināties, ka esi piederīga šejienes sabiedrībai! – Nederīgais nolaizīja asaru, kas slīdēja pār viņas vaigu. – Es atbraucu uz šejieni, lai pabūtu viena, taču nemaz nezināju, cik ļoti man nepieciešams iesaistīties.

– Viss būs labi, – Takers bezpalīdzīgi noteica. – Es apsolu, ka viss būs labi.

– Es cepu kukurūzas maizi savas vecmāmiņas krāsnī. Un nošāvu Ostinu Hetingeru ar vectētiņa ieroci. Vai tev tas liekas savādi?

– Kerolaina. – Takers satvēra viņas seju plaukstā. Kerolaina ievēroja Takera acīs gan nežēlību, gan niknumu, ko viņš tik uzmanīgi nelaida savā balsī. – Es tikai apskaušu tevi uz brīdi, labi?

– Labi.

Viņa nolika galvu Takeram uz pleca, un viņš Kerolainu paņēma uz rokām. Nesakot ne vārda, viņš gan Kerolainu, gan kucēnu aiznesa uz dīvānu, tur apsēdās un maigi auklēja abus.

Neviens nelikās zinis par to, ka bija sācis zvanīt telefons.

– Šonakt es palikšu te, – viņš paziņoja. – Uz dīvāna.

– Taker, es nesalūzīšu.

– To es zinu, dārgumiņ.

– Krāsns taimeris joprojām pīkst. – Nopūtusies viņa iekoda lūpā, lai nedrebētu balss. – Es laikam būšu sadedzinājusi to kukurūzas maizi. – Viņa iespieda seju Takeram plecā un ļāvās asarām.

Kerolaina nokāpa pirmajā stāvā. Viņa jutās iztukšota pēc pārdzīvotā šoka un lietotajām miegazālēm. Nebija ne jausmas, cik ir pulkstenis. Saule jau izrādījās labā gabalā, bet mājā valdīja pilnīgs klusums.

Bija sutīgs. Pat plānais kokvilnas rītatērps likās pārāk smags un karsējošs ādai. Viņa nosprieda, ka dzers ledus tēju. Automašīnā ar ieslēgtu gaisa kondicionētāju.

Viņa bija nogalinājusi cilvēku.

Šis vienkāršais fakts lika viņai apstāties uz pēdējā pakāpiena. Viņa piespieda dūres pie krūtīm kā skrējējs, kas pēc nogurdinoša sprinta cenšas atgūt elpu. Līdzīgi kā skrējējiem, viņas kājas šķita kā no gumijas. Viņa apsēdās uz pakāpiena un satvēra galvu rokās.

Raidījusi divus šāvienus, viņa trāpīja un apmainīja viņa dzīvību pret savējo. Jā, Kerolaina zināja, ka tas bija darīts pašaizsardzības nolūkā. Pat bez Bērka delikātajiem jautājumiem un klusā atbalsta viņa to zināja.

”Kaut kas Ostina Hetingera smadzenēs bija noticis greizi, un viņš atnāca pie manis.”

Tomēr apstākļi nespēja mainīt rezultātu. Viņa bija atņēmusi dzīvību. ”Līdz šim vardarbīgākā mana rīcība bijusi šampanieša glāzes mešana pret sienu Hilton viesnīcā Baltimorā, bet tagad es iešāvu divas četrdesmit piektā kalibra lodes cilvēkā, ar kuru pat neesmu īsti runājusi. Tas bija pamatīgs lēciens,” viņa nodomāja un ar plaukstām paberzēja seju. ”Kājas gan mazliet vēl trīc, taču es par sevi esmu uzzinājusi šo to jaunu. Un es spēšu ar to sadzīvot. Es nemeklēšu veidu, kā sevi vainot, nemocīšos pārdomās par to, ka varēju izvairīties, novērst vai mainīt iznākumu.” Agrākās Kerolainas vājums, maldīšanās par savu nozīmīgumu lika viņai ticēt, ka viņai ir tiesības, atbildība un pat tik daudz spēka, lai visu uzveltu saviem pleciem – vai runa bija par uzstāšanos, mātes vajadzībām, mīļotā vīrieša neuzticību vai prātā jukuša nelieša vardarbīgo nāvi.

Nē, Kerolaina Veiverlija vairs negrasījās klausīties tajā sīkajā balstiņā, kas ielavījās viņai smadzenēs un čukstēja kaut ko par vainu, kaunu un kļūdām.

Viņa piecēlās un pagriezās uz virtuves pusi, bet piepeši pie ārdurvīm atskanēja skrāpēšanās. Sirds spēji nodrebēja, un kaklā jau brieda kliedziens, kuru Kerolaina apspieda, jo pazina Nederīgā smilkstus. Viņa spēra soli uz priekšu, lai atvērtu sieta durvis.

Pateicībā un milzu priekā kucēns metās uz priekšu un lēkāja apkārt Kerolainai, nevaldāmi vicinādams asti.

– Ko tu ārā darīji? – Viņa pieliecās, lai pakasītu Nederīgajam aiz ausīm un saņemtu siltās mēles dāvātos uzticības apliecinājumus uz vaiga. Kucēns smilkstēja, trinās Kerolainai gar kājām, nagiem skrapstot uz cietkoksnes grīdas, un beidzot vedināja saimnieci uz viesistabu. – Vai tu tagad sāksi uzvesties kā Lesija? – Kerolaina vaicāja, sekodama suņukam. – Ceru, ka tu mani neved uz vietu, kur Timijs iekrita akā, jo citādi… – Viņa aprāvās, ieraudzījusi Nederīgo, kurš pašapmierināti bija apsēdies blakus dīvānam. Un tur gulēja Takers kailām krūtīm un basām kājām.

”Aizmidzis viņš nemaz neizskatās nevainīgs,” Kerolaina iedomājās. Viņa sejā bija pārāk daudz gudrības un arī nešpetnības, lai tā izskatītos. Taču bija skaidri redzams, ka tā gulēt viņam nav ērti. Kājas bija pārkārušās pāri dīvāna vienai malai, kakls nejauki saliekts, lai iekļautos stūrī starp dīvāna spilvenu un paroceni. Takers bija salicis rokas sev uz vēdera – acīmredzot tādēļ, ka nebija varējis atrast tām citu pienācīgu vietu. Par spīti neērtajai pozai un saules stariem, kas uzbāzīgi kņudināja plakstus, Takera krūtis cilājās rāmi un vienmērīgi.

Kerolaina bija aizmirsusi, ka Takers nakti pavadījis viņas mājā, un piepeši atcerējās, cik laipni Takers bija izturējies, cik maigi viņu apskāvis, kad viņa izraudāja satricinājuma radītās asaras, un cik rimtu spēku izstaroja brīdī, kad satvēra viņas roku, lai viņai būtu vieglāk atbildēt uz Bērka jautājumiem.

Takers bija uznesis Kerolainu augšā un nolicis gultā, neņemdams vērā viņas iebildumus. Gluži kā tēvs, kas noliek gulēt pārgurušu bērnu. Viņš bija sēdējis blakus, kamēr iedarbojās miegazāles. Un lai aizgainītu pēdējās baiļu paliekas, Takers bija turējis viņas roku un stāstījis jokainus atgadījumus par savu brālēnu Hemu, kurš vadīja lietotu automašīnu tirdzniecības vietu Oksfordā.

Pēdējais, ko viņa atcerējās, bija stāsts par septiņdesmit otrā gada Pinto, kuram nokritusi pārnesumkārba tikai piecu pēdu attālumā no veikala stāvlaukuma, un klientu, kas bijis pamatoti neapmierināts.

Viņa aizdarīja emociju radīto spraugu sirdī un smagi nopūtās. – Tu esi pārsteigumu pilns, Taker, vai ne?

Nederīgais saausījās, izdzirdējis Takera vārdu, pielēca kājās un sāka mazgāt viņam seju. Takers novaidējās un sagrozījās. – Labi, labi, mīļā. Tūdaļ.

Kerolaina uzjautrināta pagāja tuvāk. – Ceru, ka būs vērts gaidīt.

Takera lūpas savilkās smaidā, viņš pastiepa rokas un apskāva suni. – Vienmēr ir tā vērts… – Takera roka pārslīdēja suņa augumam līdz pat priekā sparīgi vicinātajai astei. Vīrieša plaksti lēnām notrīsēja un pavērās. Viņš ieskatījās pinkainī, kurš priecīgi vērās viņam sejā. – Tu gluži neesi tas, par kuru es biju iedomājies. – Nezaudējis drosmi, Nederīgais ierāpās dīvānā Takeram uz krūtīm. Takers izklaidīgi pakasīja sunim galvu un tad atkal aizvēra acis. – Vai tad es tevi jau vienreiz neizlaidu ārā? – Plaksti atsprāga vaļā, viņš nostūma suņa galvu no savas sejas un pamanīja Kerolainu. Viņa ievēroja, ka miegainais skatiens uzreiz kļuva modrs un Takers viņu uzmanīgi novērtē. – Sveika.