– Labrīt! – Kad Takers pavirzīja gurnu, Kerolaina pieņēma uzaicinājumu un apsēdās. – Piedod, ka tevi pamodinājām.

– Apmēram šajā laikā es biju nolēmis celties šā vai tā. – Viņš pastiepās uz priekšu un ar pirksta galu noglāstīja Kerolainas vaigu. – Kā jūties?

– Man viss ir labi. Patiešām. Un es vēlos pateikties, ka paliki pie manis.

Viņš iztaisnoja kaklu un mazliet saviebās. – Es varu gulēt jebkur.

– Tā jau man izskatās. – Kerolaina aizkustinājumā atbīdīja matus Takeram no pieres. – Tas bija patiešām mīļi, Taker. Es esmu tev pateicīga.

– Vajadzētu sacīt, ka tā bija krietna kaimiņa rīcība. – Viņš satvēra Kerolainas roku, kad viņa vēlējās to atvirzīt. – Taču patiesība ir tāda, ka es biju ārkārtīgi noraizējies par tevi. Kad tu beidzot iemigi, tavā sejā nebija ne kripatas sārtuma.

– Tagad es jau esmu daudz mierīgāka. – ”Kaut nu es būtu paraudzījusies spogulī, vai patiešām tā arī izskatās.” – Tu varēji izmantot tukšo gultu augšstāvā.

– Man tāda doma ienāca prātā. – Ceturto vai piekto reizi pārbaudījis Kerolainu naktī, Takers bija iedomājies arī par iespēju apgulties viņai blakus, lai būtu viņas tuvumā, apskautu viņu un gūtu mierinājumu apziņā, ka viņa atrodas drošībā. Šais attiecībās jau daudz visa kā bija piedzīvots, un tagad viņam gribējās vienkāršu cilvēcisku tuvumu. – Nāc šurp.

Kerolaina svārstījās, bet tad padevās vēlmei ieritināties viņam blakus. Viņa atbalstīja galvu Takeram uz pleca, un suns izstiepās pāri viņu kājām. Kerolaina nopūtās.

– Priecājos, ka tu esi šeit.

– Man žēl, ka es nerīkojos ātrāk.

– Nē, Taker.

Viņš maigi pārslidināja lūpas viņas galvai. – Man tas ir jāpasaka, Kerolaina. Šī nakts nebija viegla, man nācās par daudz ko domāt. Ostins nebūtu nācis pie tevis, ja nebijis manis. Viņš gribēja dabūt mani, un es tevi ierāvu šais notikumos.

Uzlikusi roku Takeram uz krūtīm, Kerolaina apjauta, ka laikam nekad vēl nav jutusies tik ērti, tik droši. – Es arī nereti domāju līdzīgi, ka esmu visa centrā, un, ja kādreiz kaut kur kaut kas nogāja greizi, tad vainoju sevi par to. Tagad es uzskatu, ka tas ir kaut kāds augstprātības paveids. Un tas izrauj tevī caurumus, ko nākas aizpildīt ar tabletēm un terapiju. Nesāc tagad manis dēļ mainīties, Taker. Es pamazām atskārstu, ka tava attieksme pret dzīvi ir pievilcīga.

– Tas mani nobiedēja. – Takera apskāviens kļuva ciešāks, un Kerolaina piekļāvās viņam, lai sniegtu un saņemtu mierinājumu. – Es vēl nekad nebiju tik ļoti baidījies kā brīdī, kad izdzirdēju tos šāvienus un sapratu, ka atrodos pārāk tālu.

– Lai kāds izbīlis mani būtu nomācis agrāk, šī ir pirmā reize, kad es patiešām kaut kā esmu nostājusies pretī savām bailēm. – Roka savilkās dūrē, un viņa to lēnām, apzināti atkal atslābināja. – Es neesmu priecīga, ka tā notika, Taker. Un laikam jau es allaž atcerēšos, kāda bija sajūta, nospiežot tā ieroča mēlīti. Tomēr es spēju ar to tikt galā.

Takers vēroja, kā saules staros dejā virpuļo sīksīki puteklīši. Bija kaut kas tāds, ko arī viņš nemūžam nespēs aizmirst. Piemēram, to, kā viņš apstulbis skrēja pāri papuvei, šāvieniem atbalsojoties prātā. Un Kerolainas stiklaino skatienu, kad viņa, nesdama saļimušo suni, gāja uz māju.

– Es neesmu nekāds varonis. Dievam zināms, ka es nemaz negribu tāds būt, taču es grasos pieraudzīt, lai ar tevi vairs neatgadītos nekas ļauns.

Kerolaina pasmaidīja. – Tā nu gan ir pārdroša un nopietna apņemšanās, – viņa noteica un atlieca galvu, lai paraudzītos uz Takeru. Viņa acis nesmaidīja. Kad viņš saņēma Kerolainas zodu pirkstos, tie likās saspringuši.

– Tu man esi svarīga. – Šos vārdus viņš izrunāja pavisam lēnām, kā paskaidrojot pats sev. – Tik svarīgs man vēl nekad neviens nav bijis, un tas ir grūti.

Gaiss it kā iestrēga Kerolainai plaušās, kā tas mēdza notikt, kad viņa stāvēja uz skatuves, zālē gaisma pamazām dzisa un pēc brīža viņu ieskāva prožektoru nestais spozmes aplis. – Es zinu. Laikam jau tas ir grūti mums abiem.

Takers pamanīja Kerolainas skatienā pazibam baiļu atblāzmu, lai gan viņa pūlējās to neizrādīt un turpināja rimti raudzīties viņam acīs. Un tieši tālab, ka viņa Takeram bija svarīga, ka piepeši bija kļuvis būtiski svarīgs itin viss, kas saistījās ar viņu, Takers piespieda sevi ierunāties priecīgāk. – Tas noteikti man ir kaut kas jauns. – Takera saspringtie pirksti kļuva brīvāki un noglāstīja Kerolainas zodu. – Te nu es esmu, pilnībā pārņemts ar sievieti, kurai vēl pat neesmu novilcis drēbes. Ja šādas runas izies tautās, mana reputācija smagi cietīs.

– Kāpēc tu nevarētu pamēģināt tagad?

– Hm, kā tas jāsaprot? – Takera pirksts sastinga uz viņas vaiga.

– Es tikai teicu, ka tu varētu pamēģināt tagad. – Kerolainas skatiens joprojām bija baiļu, vajadzību un šaubu pilns, bet viņa sniedza savas lūpas Takeram.

Viņam likās, ka slīkst Kerolainā, un arī tā bija pārmaiņa. Tāda lēna, mīļa grimšana saldmē. Tas nebija pavēlošais kaisles grūdiens, kādu viņš parasti labprāt uzklausīja. Bija tikai maigums, tik liegs un trausls kā gaismas atvadas, dienai aizejot.

Sievietes augums piekļāvās Takeram, viņas dvaša tik intīmi noglāstīja viņa lūpas… Un viņš saprata, ka tagad Kerolaina nepiedāvā viņam tikai kaisli. Tas bija daudz kas vairāk. Viņa dāvāja Takeram uzticēšanos. Tas lika viņam justies pazemīgam un bija ļoti satraucoši. Kerolaina nebija no tām sievietēm, kuras vīrietim tāpat vienkārši kaut ko piedāvā. Un viņš… Viņš vienmēr bija pieradis vieglu roku ņemt visu, ko sieviete izvēlējās viņam dāvāt. Viņš ņēma to ar smaidu un neatskatījās.

– Kerolaina. – Viņš noglāstīja viņai vaigus un saglauda matus. – Es gribu tevi.

Takera sirds dimdēja karsti un spēcīgi, atbalsojoties Kerolainas sirdī. Šie klusi un nopietni sacītie vārdi uzbūra smaidu, kas sagaidīja Takera maigos skūpstus. – Es zinu.

– Nē, es mēģināju pateikt, ka patiešām tevi gribu. – Rītatērps noslīdēja no Kerolainas pleca, un Takera lūpas steidzās izglāstīt šo silto, liego izliekumu. – Man liekas, ka esmu gaidījis tavu atļauju jau tad, kad tikko bija pagājušas trīsdesmit sekundes pēc mūsu iepazīšanās.

Sievietes augums nodrebēja un izliecās viņam pretī. ”Kālab gan visi šie vārdi? Kāpēc mēs joprojām sarunājamies, ja es alku vien izjūtas?” – Es zinu arī to.

– Vienkārši… – Viņas kakls bija tik balts, tik ļoti gluds. Takers noteikti nebija tas, kurš spētu turēties pretī kaut kam tādam. – Es neesmu bijis gluži tas diskrētākais attiecībās ar sievietēm.

Kerolaina pārslidināja plaukstas Takera kailajai mugurai, iepazīstot un noglāstot spēcīgos muskuļu izcilnīšus. – Pasaki man kaut ko tādu, kas man nebūtu zināms.

– Es vēlos, lai tu pēc tam to nenožēlotu. – Viņš Kerolainas vaigam piekļāva savējo un paberzēja. Takera acīs tumsa tik dziļas emocijas, ka viņai pat bija bail tās nosaukt vārdā. – Es nezinu, vai spēšu izturēt, ja tā notiktu.

– Nekad es nebūtu gaidījusi, ka tu būsi tas, kurš visu sarežģīs.

– Tas pārsteidz arī mani pašu. – Takera pirksti ievijās viņai matos. – Ar tevi nekas nav vienkārši, Kerolaina. Man likās, ka tas ir jāpaskaidro.

Takeram nebija jāpaskaidro tas, ko Kerolaina tik skaidri varēja izlasīt viņa skatienā. To redzot, pamodās bailes un sīkiem dzēlieniem brīdināja no došanās tālāk, no lēciena augstāk. – Es negribu nekādus paskaidrojumus. – Viņa izmisīgi pievilka Takera lūpas tuvāk savējām. – Es esmu dzīva un vienkārši vēlos justies dzīva.

Šīs vajadzības ievilka Takeru sevī, nogremdēja viņu, iesūca pašās dzīlēs. Kerolaina no viņa vēlējās tikai to, ko viņš vienmēr bija meklējis pārējās sievietēs, – abpusēju baudu. Ja arī viņš sajuta nelielu nožēlas dzēlienu, tad neņēma to vērā. Atsaucoties Kerolainas dedzībai, viņš atsēja rītatērpa jostu un pieskārās viņas augumam. ”Kerolaina ir slaida, ar bālu un zīdaini maigu ādu. Jā, viņa nav kārtējā sieviete, kārtējais parastais ieguvums…” Viņš atgainīja šīs domas un gluži vienkārši ļāva sev baudīt un ņemt.

Tikām Kerolaina grima kaisles tveicīgajās dzīlēs, baudīja Takera alkas tik nesātīgi, kā ilgstoši badā bijusi sieviete kāri tver maizes garozas. Bija tikai viņas augums, kurš meklē apmierinājumu pie cita cilvēka auguma. ”Nekādu domu,” viņa sev piekodināja. ”Nekādu emociju.” Viņai bija nepieciešamas izjūtas, atbrīvošanās, ko sniedz labs, attīrošs sekss. Kad Takers bija aizvadījis Kerolainu līdz visu pārņemošam, spēcīgam orgasmam, viņa iekliedzās un nodrebēja.