Kerolaina dzirdēja Takera aizlūzušo elpu, bet viņa rokas kļuva lēnākas, pieskārieni atkal maigāki. Viņš kaut ko klusi čukstēja viņai ausī. Lai gan Kerolaina nesaprata ne vārda, balss liegais tonis mudināja piekļauties viņam un ļauties asarām.

Kerolaina visiem spēkiem pūlējās šo vēlmi apslāpēt.

Viņai bija bail no jūtām, kas piepeši ielavījās dvēselē. Kerolaina tās nevēlējās tur paturēt un ātri un pat nežēlīgi centās aizgainīt. Takera lūpas kaut ko maigi dūdoja pie Kerolainas mutes, bet viņa jau atkal rāva džinsus pār vīrieša gurniem uz leju. No Kerolainas pieskāriena Takera augums saspringa, viņa satvēra vīrieti alkainām rokām. Istaba šķita izliecamies viņiem apkārt. Viņš pūlējās to atkal vērst atpakaļ, bet Kerolaina aizvien ciešāk piekļāvās viņam.

– Pagaidi, mīļā.

Bet viņa jau bija savu panākusi un vilka Takeru dziļāk visaptverošajā, uzvarošajā augumu saplūsmē, mudinot pieskaņoties viņas ritmam.

Kerolaina bija Takeru notvērusi, viņu bija savalgojušas paša vēlmes un kaisle. Un viņš kopā ar Kerolainu atkal traucās pretī piepildījumam, bet nojauta viņam sacīja, ka tas nenesīs gaidīto.

Rītatērps bija saņurcīts kaut kur zem gurniem. Kerolaina gulēja pavisam rāmi un jutās dzīva. Mazliet sūrstošām, pietūkušām lūpām, dreboša, bet ļoti dzīva. Ja vien nebūtu šīs milzīgās tukšuma izjūtas.

Ja vien Takers kaut ko sacītu. Ja paceltu galvu, pasmaidītu, pateiktu kādu muļķīgu joku, lai aizgainītu šo neveiklību, kas bija izpletusies starp viņiem.

Klusums ieilga. Takera sirds vairs neskrēja trakos auļos, viņš gulēja un klusēja.

Takers zināja, ka ir smags, bet apzināti atlika brīdi, kad noslīdēs blakus Kerolainai un ieskatīsies viņai sejā un pats sevī. ”Labs sekss,” viņš nodomāja. Jā, sekss patiešām bija labs, primitīvs, bez visām postošajām, kavējošajām emocijām. ”Gudrs sekss,” viņš secināja ar zināmu netīksmi. Viņam nebija nekādu iemeslu justies… izmantotam. Viņš atskārta, ka šis vārds būtu iederīgs, un vēlējās, kaut varētu par to pasmieties. ”Vai tāpēc Eda Lū beigās bija jutusies tik sarūgtināta?” Takers nopūtās, atvēra acis un palūkojās uz tukšo istabu. ”Nē, Edai Lū es biju vienaldzīgs. Viņai bija mīļa mana nauda, mans uzvārds un stāvoklis sabiedrībā, nevis es pats. Sekss viņai bija tikai līdzeklis, lai sasniegtu iecerēto.”

Un šajā ziņā viņi bija līdzīgi.

Bet, protams, starp reizi, kad viņš kā pusaudzis ieguva savu pirmo pieredzi seksā, un šo pēdējo bezdvēselisko savienošanos ar Kerolainu bija arī sievietes, kurām nebija vienalga, kuras bija vēlējušās vairāk, bet samierinājušās ar mazumu un kuras gulēja sāpīgā klusumā pēc kaisles vētras.

Takers sprieda, ka ir to pelnījis. Pirmo reizi, kad viņš alka pēc kaut kā vairāk, viņam blakus bija sieviete, kura to nevēlējās ne sniegt, ne pieņemt.

Un tomēr Takeram bija savs lepnums. Lai gan tas bija vājš mierinājums.

Viņš uzvilka bikses un apsēdās.

– Tu mani pārsteidzi, saldumiņ. – Smaids ievijās viņa lūpās, bet acis palika neizteiksmīgas. – Man pat nebija iespējas…

īsti sagatavoties ballītei.

Tikai pēc mirkļa Kerolaina atskārta, ka viņš runā par to, ka nav izmantojis prezervatīvu. Viņa paraustīja plecus. – Laikam jau tā bija tāda pārsteiguma ballīte. – Izvairīdamās raudzīties Takeram acīs, viņa uzģērba rītatērpu. – Es iedzeršu tableti.

– Tad jau labi. – Takers gribēja pieskarties Kerolainai, noglāstīt viņas sabužinātos matus, tomēr viņš piecēlās. – Izskatās, ka mēs esam nogarlaikojuši tavu kucēnu un viņš ir aizmidzis. – Viņš norādīja uz Nederīgo, kurš bija palīdis zem krēsla un mierīgi šņākuļoja. Takers sabāza rokas kabatās. – Kerolaina.

– Domāju, ka tagad varētu pagatavot kafiju. – Viņa piecēlās no dīvāna, it kā Takera balss būtu iedarbinājusi kādu sviru.

– Un brokastis. Es esmu tev parādā brokastis.

Takers vēroja Kerolainu. Viņa kodīja apakšlūpu, acīs jautās sasprindzinājums, un tās raudzījās pāri viņa plecam. – Ja vien pati tā gribi. Neiebilsti, ja es ieiešu dušā?

– Nē, nē. Droši uz priekšu. – Kerolaina nejutās pārliecināta, vai viņas skatienā jautās atvieglojums vai vilšanās, tāpēc mēģināja novērst uzmanību ar vārdu plūdiem. – Augšstāvā otrās durvis labajā pusē. Plauktā ir tīri dvieļi. Ūdens uzsils tikai pēc mirkļa.

– Man nekur nav jāsteidzas, – viņš noteica un izgāja no istabas.

Mazgāšanās ar Kerolainas ziepēm uzlaboja Takeram omu. Kerolainas zobu sukas izmantošana – viņš nekādi nespēja atrast kādu nelietotu – atstāja mutē viņas garšu.

Fiziskas lietas. Bija daudz ērtāk koncentrēties uz fiziskām lietām. Viņam nebija nekādas vajadzības ilgstoši gremdēties netīkamās pārdomās par jauka bezpienākumu seksa jēgu.

Nonācis līdz apakšējam pakāpienam, Takers jau bija uzmetis plecos kreklu. Gaisā vēdīja kafijas un cepta šķiņķa smarža. Ikdienišķas smaržas, kurām nevajadzētu likties tik kārdinošām, ka viņš ilgās pēc Kerolainas notrīsētu. Takers pa gaiteni devās uz virtuvi un piepeši saklausīja piebraucošas automašīnas troksni.

Īkšķus sabāzis bikšu kabatās, viņš ar atpogātu kreklu mugurā piegāja pie sieta durvīm un noskatījās, kā īpašais aģents Metjū Bērnss novieto automašīnu. Vīrieši uzlūkoja viens otru. Viens bija tumšā uzvalkā ar zīda kaklasaiti, otrs – neskuvies un pusapģērbies. Abu attiecībās gluži kā liels, nevaldāms suns iejoņoja naidīgums.

– Vai nav par agru šādai vizītei? – Takers jautāja, kad bija atvēris sieta durvis un paliecies ārā.

Bērnss aizslēdza automašīnu un atslēgas ielika žaketes kabatā. – Darba darīšanas. – Viņš nopētīja Takera kailās krūtis un mitros matus. Mājīgās brokastu smaržas sakaitināts, Bērnss saknieba lūpas. – Šāds traucējums bija pilnīgi nepieciešams.

– Lai kaut ko traucētu, jūs esat ieradies par vēlu, – Takers rimti noteica. – Kā varam būt jums noderīgi?

– Jūs, Longstrīt, ārkārtīgi lepojaties ar paveikto, vai ne?

Takers iepleta acis. – Ar ko?

– Ar savu dienvidnieka prasmi pavedināt sievietes.

– Vai tālab esat ieradies? Vēlaties saņemt kādus ieteikumus? – Šajā reizē Takera šarmantais smaids pārvērtās plēsīgā smīnā. – Ja tā, jums vajadzēs ilgu laiku. Jums, Bērns, būs daudz jāstrādā.

Aģenta žoklis saspringa. Tas, ka tāda sieviete kā Kerolaina bija devusi priekšroku Takeram, nevis viņam, dedzināja kā atvērta čūla. – Es pazīstu jūsu… stilu. Un man liekas, ka to varētu dēvēt par nožēlojamu.

– Ja tas bija domāts kā aizvainojums, tad neesat trāpījis mērķī. Es nemēģinu atstāt iespaidu uz jums.

– Nē, jums pa prātam ir bezpalīdzīgas sievietes.

– Vai zināt… – Takers pārbrauca ar plaukstu pār bārdas rugājiem. – Man nekad dzīvē vēl nav nācies sastapt sievieti, kuru varētu saukt par bezpalīdzīgu. Un Kerolaina jau nu pavisam noteikti tāda nav. Pašlaik viņa varbūt ir mazliet nedroša. Viņai vajadzīgs kāds atbalsts, kamēr viņa pati atkal jutīsies stabili. Un patlaban viņai esmu es. Jums nāktu par labu, ja jūs to saprastu.

– Es saprotu to, ka jūs bez sirdsapziņas pārmetumiem izmantojat sieviešu ievainojamību sev par labu. Taker, jūs esat izmantotājs, un brieduma jūsos ir tikpat, cik sēnē. Eda Lū bija tikai pēdējā no tās garās rindas sieviešu, kuras jums kļuva nederīgas. Un, runājot par Kerolainu…

– Kerolaina pati var runāt par sevi. – Viņa paspēra soli uz priekšu un pieskārās Takera rokai. Vai tas bija atbalsta žests vai mēģinājums atturēt, nebija īsti zināms nevienam no viņiem.

– Jūs vēlējāties kaut ko pajautāt, Metjū?

Viņš cīnījās ar melnu, nepamatotu dusmu vilni. Sievietei mugurā bija tikai plāns rītatērps, un tas, kā viņa atbalstījās pret Takeru, liecināja ne tikai par prioritātēm, bet arī par intimitāti. Tas izbojāja un iznīcināja Bērnsa iespaidu par Kerolainu kā par elegances iemiesojumu. Lai cik spožs būtu viņas talants un lai cik trausls būtu viņas skaistums, šī sieviete pēc pašas izvēles bija nolaidusies līdz tādam nevīžam.

– Man ienāca prātā, ka jums būtu ērtāk sniegt liecību šeit, nevis braukt uz pilsētu.

– Jā, patiešām. Es to novērtēju. – Kerolaina būtu gribējusi piedāvāt Bērnsam kafiju viesistabā, taču nevarēja atkal atstāt viņus ar Takeru divatā. – Ja mēs varētu doties uz virtuvi… Es tikko beidzu gatavot brokastis.