– Mistera Longstrīta liecību es biju domājis pierakstīt vēlāk, – ļoti stīvi atteica Bērnss.

– Tagad jums būs iespēja ietaupīt laiku. – Kad abi vīrieši gāja pa gaiteni, Kerolaina viņus vēroja ar bažām. – Metjū, vai varu jums piedāvāt olas?

– Paldies, es jau esmu paēdis. – Viņš apsēdās pie galda un šajā laucinieciskajā virtuvē izskatījās tikpat neiederīgs kā smokings neformālā āra ballītē. – Bet, ja neiebilstat, es labprāt iedzertu kafiju.

Kerolaina aiznesa trauku līdz galdam un nolika uz dzelzs paliktņa gaiļa formā. Sadalot olas un šķiņķi pa šķīvjiem, viņa piepeši atskārta, ka savādā kārtā vēl nav pat iedomājusies par to, kā skrējusi pa šo telpu, paķērusi ieroci no letes un kliegusi, kad nelieša dūres dauzīja druvis.

Tagad viņa paraudzījās turp. Bija palikušas tikai sieta durvis. Salauztās bija noņēmis vai nu Bērks, vai Takers. Uz grīdas joprojām mētājās dažas koka skaidas.

– Jūs vēlaties liecību par to, kas notika vakar. – Kerolaina lēja kafijā krējumu, lai būtu kāda nodarbošanās. – Es Bērkam jau visu pastāstīju.

– Jā, es to izlasīju.

Takers pamanīja, ka viņas rokas netrīcēja, taču skatiens vairākkārt atgriezās pie durvīm. Viņš uzlika plaukstu viņai uz pleca un maigi paberzēja. – Es neko daudz nezinu par likumiem, – viņš ierunājās, – bet… Vai vakardien notikušais nebūtu uzskatāms par vietēju problēmu?

– Parastos apstākļos, jā. Kerolaina, ja jūs būtu tik laipna, es ļoti novērtētu iespēju noklausīties jūsu stāstu par visu, kas atgadījās. – Viņš ieslēdza magnetofonu. – Man zināšanai.

Un patiesībā tas nelikās grūti. Viss šķita kā ļauns sapnis, turklāt jau ļoti sens. Viņa to atsauca atmiņā, it kā attīdama kinolenti. Bērnss ļāva viņai runāt, nepārtraukdams un brīžiem kaut ko pierakstīdams savā piezīmju grāmatiņā.

– Vai jums nešķiet savādi, ka Hetingers neizmantoja ieročus, kas bija viņa rīcībā? – Viņš itin ikdienišķā tonī vaicāja, ieliedams sev vēl kafiju. – Abi revolveri bija pielādēti, un viņš uzskatīts par izcili labu šāvēju. Kad jūs aprakstījāt savu bēgšanu ārā no mājas, radās iespēja, un viņš varēja nošaut jūs jebkurā mirklī. Bet viņš pat nepacēla ieroci.

– Viņam bija duncis, – Kerolaina atbildēja un nepamanīja, kā aizķeras balss. Takeram tas nepaslīdēja garām.

– Bērns, es nesaskatu šā jautājuma jēgu. Viņš varbūt rīkojās neprāta dusmu iespaidā. Varbūt vispār bija aizmirsis, ka viņam ir šaujamieroči.

– Jā, var gadīties. – Aģents piepilināja kafijai nožēlojami sīku devu krējuma. – Vai jūs varētu sacīt, Kerolaina, ka Hetingers zināja… ka jums ir ierocis? – Viņš pacēla tasi, mazliet iedzēra un turpināja taujāt, nesagaidījis atbildi uz iepriekšējo jautājumu. – Jūs sacījāt, ka skrienot paķērāt ieroci, kamēr Hetingers vēl bija ārpusē.

– Jā, es iepriekš biju trenējusies šaut mērķī. Beidzot treniņus, es allaž izlādēju ieroci. Patronas es ieliku sev kabatās. Atceros, ka prātā nodēvēju to par sliktu ieradumu, un man vajadzētu no tā atteikties. – Viņa nolika dakšiņu, tā atsitās pret šķīvi un nošķindēja. Cepto olu un šķiņķa smarža uzdzina nelabumu. – Laikam jau bija paveicies, ka man piemīt tāds paradums.

– Jums paveicās, jo iedomājāties ieroci atkal pielādēt.

Viņa dāvāja Bērnsam neīstu smaidu. – Varētu teikt, ka es esmu pieradusi darboties stresa apstākļos.

Aģents tikko jaušami pamāja ar galvu. – Ja mēs tagad atsauktu atmiņā tos pēdējos mirkļus, kad abi bijāt ārā, kad pagriezāties un šāvāt… Vai jūs varat apstiprināt pieņēmumu, ka Hetingers apzinājās, ka esat bruņota? Vai viņš izdarīja kaut vienu kustību, kas liecinātu, ka viņš grasās paņemt kādu no saviem ieročiem?

– Viss notika ļoti ātri.

Tobrīd viņai tā nebija licies. Viņai šķita, ka skrien kā pa sīrupu. Bez jebkādas piepūles Kerolaina atsauca atmiņā šos notikumus kā palēninātajos kadros šausmu filmā vai briesmīgās fantāzijās. Tveices siena liek kāri tvert katru gaisa malku. Pārņem baisa sajūta, ka zāļainais pamats kļūst purvains un tūdaļ iesūks sevī. Dunča asmens sudrabainā vizma saules nežēlīgi svelmainajos staros. Un smaids, tas platais, izsalkušais smaids.

– Es… – Viņa saknieba lūpas un norija pēdējās netīkamās baiļu paliekas. – Es mēģināju šaut, taču nekas nenotika. Viņš tuvojās man un smaidīja, bet rokā viņam bija duncis. Viņš gluži vienkārši smaidīja. Man liekas, ka es kliedzu, varbūt arī lūdzos… nezinu. Taču viņš tikai nāca tuvāk un joprojām smaidīja. Ieroci es biju izstiepusi uz priekšu, un viņš teica, ka es esmu Dieva jērs, upurjērs. Ka visam jābūt tāpat kā ar Edu Lū.

Viss notiks tāpat, kā notika ar Edu Lū.

– Par to jūs esat pilnībā pārliecināta. – Bērnss turēja tasīti divas collas virs apakštasītes. – Jūs pilnīgi droši varat apgalvot, ka viņš sacīja: ”Viss notiks tāpat, kā notika ar Edu Lū.”

– Jā. – Kerolaina nodrebēja un pastūma nost brokastu šķīvi.

– Nedomāju, ka spēšu aizmirst jebko no viņa sacītā.

– Mirkli uzgaidiet. – Takers cieši pieskārās Kerolainas rokai. Takers bija ne vien klausījies, bet arī vērojis. Bērnsam, liekas, pēkšņi radusies kāda ideja. – Jūs neesat šeit ieradies, lai pierakstītu liecības par to, kā tika nošauts kāds izbēdzis vājprātīgais. Tādi sīki mēsli, vietējie netīrumi federālajam aģentam nemaz nešķiet intereses vērti. Nelietis!

– Taker, lūdzu.

– Nē. – Takers pavērsās pret Kerolainu, un viņa skatiens bija ass. – Vai tiešām tu nesaproti? Runa ir par Edu Lū un pārējām nogalinātajām. Tam visam nav ne mazākā sakara ar tevi, izņemot tikai to, ka tu nekļuvi par nākamo upuri.

– Nākamo? – Kerolaina bilda un aprāvās. Piepeši viņa kļuva pavisam bāla. – Mans Dievs! Duncis… Viņš mani nenošāva, jo… jo visam vajadzēja būt tāpat kā ar Edu Lū.

– Jā. – Takera plauksta slīdēja pār Kerolainas roku uz leju, un viņa to satvēra. – Daži šai pasaulē ir izmantotāji, vai ne, aģent Bērns? – Takers vairs nerunāja laiskajā, stieptajā manierē, viņa balss bija kļuvusi asa un salta. – Jūs izmantojat Kerolainu, lai savāktu pierādījumus pret Hetingeru. Izmantojat viņu, lai atklātu noziegumu, tikai jūs neapgrūtinājāt sevi un viņai to nepateicāt.

Bērnss pedantiski nolika tasīti uz apakštases. – Es vadu federālo izmeklēšanu par slepkavību sēriju. Man nav publiski jāziņo par savām iztaujāšanām.

– Pie velna! Jūs zināt, ko viņa ir pārcietusi, bet neaizdomājaties atvieglot stāvokli un pateikt, ka varbūt viss ir beidzies.

– Man jāievēro priekšraksti un procedūra, – Bērnss iebilda. Kerolaina paspieda Takera plaukstu, atturot viņu atcirst vēl kaut ko. – Es pati varu runāt savā vārdā. – Viņa lēnām ieelpoja un izelpoja, tad atkārtoja to pašu vēlreiz. – Es pat nepazinu Edu Lū, taču visu atlikušo dzīvi atmiņā redzēšu, kā viņa peldēja manā dīķī. Es nekad mūžā nebija izdarījusi neko vardarbīgu. Ak jā, reiz es kādam metu ar šampanieša glāzi, bet netrāpīju, tāpēc tas diezin vai skaitās. Toties vakar es nogalināju cilvēku. – Viņas plauksta tiecās piekļauties vēderam, sajūtot pazīstamo dedzinošo sāpi. – Jums, Metjū, tas varbūt nemaz nešķiet tik briesmīgi, ņemot vērā jūsu darba specifiku un to, ka es faktiski glābu savu dzīvību. Un tomēr es nonāvēju cilvēku. Tad jūs ierodaties šeit un lūdzat, lai es to visu atsaucu atmiņā. Un jums nav pat tik daudz pieklājības, lai pateiktu man patiesību!

– Tas ir vienkāršs pieņēmums, Kerolaina, un jūsu pašas labā… – Aģents aprāvās, kad sieviete pašāva galvu uz augšu.

– Vai jūs zinājāt, – viņa ļoti lēnām sacīja, – ka savulaik es draudēju nonāvēt kādu vīrieti, ja viņš vēl kaut vienu reizi pateiks man šos vārdus? Toreiz es to nedomāju burtiskā nozīmē. Tā bija viena no tām frāzēm, ko cilvēki mēdz izmest, nemaz neapzinādamies, ko tas nozīmē. Tomēr es brīdinu jūs nelietot šo izteikumu. Tas mani izsit no līdzsvara.

Iepriecināts par šādu pavērsienu, Takers pasmaidīja. – Viņai nu gan veicas! Kāda bauda vērot, ka pārmaiņas pēc mērķis ir kāds cits.

– Es atvainojos, ja esmu jūs satraucis, – Bērnss stīvi sacīja. – Taču es daru savu darbu, kā pats domāju, pēc labākās sirdsapziņas. Nav vēl pilnīgi skaidri noteikts, ka Ostins Hetingers būtu atbildīgs par trijām šeit notikušajām slepkavībām un vienu Našvilā. Taču, ņemot vērā vakardienas incidentu, mēs koncentrēsim uzmanību un vērsīsim izmeklēšanu šajā virzienā.