– Vai jūs varēsiet pateikt, vai tas bija viņa duncis? – Kerolaina vaicāja.

– Kad būs veiktas konkrētas pārbaudes, mēs varēsim pateikt, vai noziedznieks izmantojis tāda paša tipa nazi. Starp citu, neoficiāli varu pateikt, – Bērnss īgni turpināja, – ka Hetingera psiholoģiskais portrets lielā mērā atbilst meklējamā noziedznieka profilam. Viņam piemita dziļš naids pret sievietēm, ko pierāda viņa nemitīgi vardarbīgā izturēšanās pret sievu. Tāpat viņam piemita reliģiskā apsēstība, ko viņš savā prātā varēja iztulkot kā attaisnojošu faktoru, misijas apziņa. Varam uzskatīt, ka līķu iemešana ūdenī nozīmēja ne tikai vēlmi noskalot pierādījumus, bet arī savdabīgu svētīšanu. Diemžēl mēs viņu vairs nevaram iztaujāt par šādas rīcības motīviem. Tagad es mēģināšu izsekot, kur Ostins Hetingers bijis katra nozieguma izdarīšanas laikā, un turpināšu strādāt arī pārējos izmeklēšanas virzienos.

Bērnsa skatiens pievērsās Takeram, kurš tikko manāmi pasmaidīja.

– Tad jau jūsu darbs, dēliņ, būs galā. Mēs nevēlētos jūs ilgāk aizkavēt.

– Es gribēšu aprunāties ar Saju Hetingeru.

No Takera sejas pazuda smaids. – Viņš atrodas Svītvoterā. – Lieliski. – Aģents Bērnss piecēlās, tomēr nenoturējās, uz atvadām vēl nepateicis kādu netīkamāku vārdu. – Vai nav dīvaini, ka Hetingers no jums pārsviedās uz Kerolainu, Taker? Dažiem cilvēkiem piemīt tāda nelāga īpašība pievilkt nelaimi citiem. – Viņš bija eksperts, kad vajadzēja pazīt vainas izjūtas izpausmes. Un Takera sejā viņš ieraudzīja kāroto, tā sagādājot sev apmierinājumu. – Ja iedomāsieties vēl kaut ko tādu, kas varētu būt noderīgs, Kerolaina, jūs zināt, kur mani meklēt. Paldies par kafiju. Es pats atradīšu izeju.

– Taker, – Kerolaina bilda, kad viņi palika divatā, bet viņš tikai papurināja galvu un piecēlās.

– Man ir šis tas jāpārdomā. – Viņš saglauda matus. Tie jau bija izžuvuši, taču viņš uztvēra Kerolainas šampūna smaržu. Pat tāds nieks lika pakrūtē savilkties smagumam. – Vai tev viss būs labi? Varbūt gribi, lai piezvanu Džosijai, Sūzijai vai vēl kādam?

– Nē, nē, man viss būs labi. – Viņa drīzāk raizējās, vai pašam Takeram viss būs kārtībā. – Bērnss ir tāda tipa cilvēks.

Stīvs burta kalps, kam vienmēr šķiet loģiski vainot kādu.

– Klau, man tagad jādodas atpakaļ. Negribu, lai Sajam vienam pašam jārunā ar aģentu. – Takers atkal salika rokas kabatās. – Sajs ir tikai puika.

– Brauc vien. – ”Tagad labāk būs palikt vienai,” Kerolaina nodomāja. ”Tādējādi atliekot sarunu par to, kas notika no rīta.” – Man viss būs labi, patiešām. – Viņa paņēma abu šķīvjus un sprieda, ka Nederīgajam būs īsti karaliskas brokastis.

Kad Kerolaina pagriezās uz izlietnes pusi, Takers uzlika roku viņai uz pleca. – Es atgriezīšos.

– Zinu. – Viņa nogaidīja, līdz Takers jau bija pie durvīm, un tad ierunājās: – Paldies. Tu pateici Metjū, ka es nebiju bezpalīdzīga. Kad esi pieradis, ka cilvēki tevi redz tādu, tāds atbalsts nozīmē ļoti daudz.

Kerolaina stāvēja ar muguru pret Takeru, viņas pleci bija stalti izriezti.

Viņš saprata, ka viņa skatās ārā, kur zālē žuva asins traipi.

– Mēs vēl parunāsimies. Par daudz ko.

Kad Kerolaina neatbildēja, Takers devās projām, atstādams viņu vienu.

Tētis bija miris. To viņam pateica mis Dela. Tētis bija pagalam. Nebūs vairs sāpīgo siksnas dzēlienu un nežēlīgo dūru sitienu. Nebūs vairs visuredzošā Dieva piesaukšanas un mudinājumu sodīt grēciniekus par viņu nodarījumiem, slinkumu un samaitātajām domām.

Mis Dela bija likusi viņam apsēsties spodrajā virtuvē un visu pastāstījusi, un sievietes acīs bija lasāma patiesa laipnība. Sajs baidījās, ļoti baidījās, ka viņa dzīve beigsies ellē un nekur citur. Tajā liesmojošajā, melnajā elles virumā, ko tēvs allaž ar tādu sajūsmu aprakstīja. ”Kā lai cer uz piedošanu vai vietu pie Tā Kunga galda, ja es savā dvēselē glabāju tik briesmīgu noslēpumu?” Šis noslēpums skanēja viņam prātā, sātana čerkstošajā balsī izrunāts.

Tētis bija miris. Un viņš par to priecājās.

Beidzot Sajs ieraudājās, un mis Dela, kura šīs asaras bija tik pacietīgi gaidījusi, notrauca slapjumu viņam no sejas. Tomēr viņš neraudāja aiz bēdām. Tās bija atvieglojuma asaras.

Tā bija prieka, pateicības un cerību upe.

”Tieši tas bruģēs manu ceļu uz elli, kur nāksies pavadīt mūžību,” laistīdams dārzeņu un zaļumu dobes, Sajs domāja.

Viņš bija atbildīgs par sava tēva nāvi un to nemaz nenožēloja.

Mis Dela pateica, ka viņš drīkst palikt Svītvoterā, cik ilgi vien vēlas, jo tā esot sacījis misters Takers. Sajam nebija jāatgriežas mājās – namā, kur valdīja bailes un bezcerība. Viņam nevajadzēja stāties pretī Vērnonam un redzēt tēvu sava brāļa acīs, just sava tēva naidu brāļa dūrēs.

Ar vienu gļēvuma izpausmi viņš bija nosvītrojis četrus gaidīšanas gadus.

Tēvs bija miris, un viņš ieguva brīvību.

Šļūtene mērcēja zāli, ūdens jau burzguļojot veidoja palielu peļķi. Sajs notupās un, berzēdams pirkstu kauliņus pret acīm, izraudāja prieku par savu dzīvi un šausmas par dvēseli.

– Saj.

Vārds lika zēnam satrūkties un celties kājās. Tikai reflekss un spēja ātri reaģēt palīdzēja Bērnsam izvairīties no dārza šļūtenes ūdens šalts. Kādu brīdi abi stāvēja un raudzījās viens otrā, ūdens plūda pa vidu. Jauns zēns ar pietūkušu seju un izbiedētu skatienu un vīrietis, kurš vēlējās pierādīt, ka Saja tēvs savā brīvajā laikā mēdza uzšķērst sievietes.

Bērnss atplauka vispieglaimīgākajā no saviem smaidiem, bet tas lika Sajam nekavējoties saspringt.

– Es gribētu ar tevi dažas minūtes parunāt.

– Ir jāaplaista šie augi.

Aģents pameta skatienu uz slīkstošajiem zaļumiem. – Kā rādās, tu esi to jau izdarījis.

– Man ir vēl citi darbi.

Pieliecies Bērnss aizgrieza ūdens krānu. Varas izrādīšana viņam bija tikpat ierasta kā smalkas kaklasaites uzsiešana. – Tas neprasīs ilgu laiku. Mēs varbūt varētu ieiet mājā. – Projām no nežēlīgās svelmes.

– Nē, kungs. Es nedrīkstu sapēdot mis Delas spodrās grīdas.

Bērnss paraudzījās lejup. Kādreiz baltās Saja sporta kurpes klāja zāles un dubļu traipi. – Jā, laikam gan. Tad uz terases. – Lai nedotu laiku iebildumiem, viņš paņēma zēnu pie rokas un veda apkārt puķudobēm. – Vai tev patīk strādāt Svītvoterā?

– Jā, kungs. Un es negribētu zaudēt darbu tikai tāpēc, ka esmu pieķerts sēžam un pļāpājam.

Pelēcīgi nokrāsotajā terasē Bērnss ar žestu norādīja uz vienu no polsterētajiem krēsliem zem svītrotā saulessarga. – Vai misters Longstrīts ir tik stingrs saimnieks?

– Nē, nē, kungs. – Sajs negribīgi apsēdās. – Pēc manām domām, viņam nekad nav pietiekami daudz darba, ko man uzticēt. Un viņš vienmēr saka, lai es nesteidzos, lai lieki nesatraucos, viņš ir patiešām taktisks. Reizēm viņš pēcpusdienā iznāk ārā, kad es beidzu darbu, un pats man iznes kokakolu.

– Ļoti liberāls darba devējs. – Bērnss izņēma piezīmju grāmatiņu un magnetofonu. – Tad jau viņš neiebildīs, ja tu paņemsi īsu pārtraukumu, lai atbildētu uz dažiem jautājumiem.

– Jūs varat pavaicāt viņam pašam, – Takers ieteica, iznākdams pa virtuves durvīm ar atdzesētas kokakolas pudeli rokā. – Lūdzu, Saj. – Viņš nolika pudeli zēnam priekšā. – Iedzer kādu malku.

– Misters Bērnss… viņš teica, ka man jānāk šurp, lai parunātos, – Sajs sāka skaidrot. Viņa skatiens bija panikas pilns, gluži kā trusītim, kas nonācis auto starmešu gaismā.

– Viss kārtībā. – Takers viegli pieskārās zēna plecam un tad izvēlējās sev krēslu. – Neviens negaida, lai tu šajā dienā strādātu.

Cieši sakniebis lūpas, Sajs skatījās uz balti krāsoto galda virsmu. – Es nezināju, ko citu varētu pasākt.

– Dažas nākamās dienas dari to, kas pašam ienāk prātā. – Takers paņēma cigaretes. Viņš secināja, ka ar savu metodi izsmēķē puspaciņu dienā, un nežēlīgi noplēsa pusi cigaretes. – Aģentam Bērnsam šis ir visai aizņemts rīts. – Pāri sērkociņa liesmai Takera acis bija pievērstas Metjū Bērnsam. Tajās bija lasāms brīdinājums, tikpat skaidrs kā tas, kuru Hetingers bija uzrakstījis ar asinīm. – Tu varētu pastāstīt viņam visu, kas tev zināms. Un pēc tam mēs abi kādu stundiņu vai divas varētu pamētāt makšķeri.