Bērnss savilka lūpu par iedomu vest zēnu makšķerēt dienu pēc tam, kad nogalināts viņa tēvs. – Es jums pavēstīšu, kad būsim beiguši, bet pagaidām jūs varētu doties paķerstīt mušas.

Takers iedzēra malku kokakolas. – Nē. Tā kā zēns šeit strādā un dzīvos pie mums, es esmu savā ziņā atbildīgs par viņu. Es palikšu, ja vien pats Sajs nevēlēsies, lai eju projām.

Sajs ar panikas pilnu skatienu paraudzījās uz Takeru. – Es būšu ļoti pateicīgs, ja jūs paliksiet tepat, mister Taker. Gadījumam, ja es kaut ko saprastu nepareizi.

– Tev vienkārši jāpastāsta patiesība, tas arī viss. Vai ne, aģent Bērns?

– Precīzi. Tātad… – viņš apklusa, jo bija iznākusi Džosija, kurai mugurā bija tikai sārts rītatērps papīra plānumā.

– O, nemaz tik bieži negadās, ka sieviete iznāk no virtuves, bet viņu jau gaida trīs vīrieši. – Džosija piegāja tuvāk un pabužināja Saja matus, taču nenovērsās no Bērnsa. – Īpašais aģent, es jau sāku domāt, ka jums nepatīku. Jūs ar mani esat runājis tikai vienu reizi. – Viņa atbalstīja gurnu pret Takera krēsla paroceni un pasniedzās pēc Takera cigaretēm, un Bērnsam atklājās labākais skats visā mājā. – Es jau grasījos kaut ko sarīkot, lai jums būtu iemesls mani iztaujāt.

Bērnss bija garlaicīgs, taču nebija miris. Viņam piepeši aizžņaudzās rīkle, kaklasaite šķita pārāk cieši savilkta. – Diemžēl izmeklēšanas laikā man ir visai maz brīvu brīžu, ko veltīt saviesīgām sarunām, mis Longstrīta.

– Nudien žēl, ka tā. – Viņas balss bija piesātināta un vilinoša gluži kā magnolijas ziedu smarža. Samirkšķinājusi skropstas, viņa pasniedza Bērnsam kārbiņu ar sērkociņiem, bet pēc tam pieturēja viņa roku, kad viņš vienu bija aizdedzinājis. – Un es te vadu laiku cerībās, ka jūs atradīsiet kādu brīdi, lai pastāstītu man par saviem piedzīvojumiem, kuru jums noteikti netrūkst.

– Patiesībā ir daži interesanti momenti.

– Man par tiem noteikti jāuzzina, jo pretējā gadījumā es vienkārši pārsprāgšu no ziņkārības. – Džosija paslidināja pirkstu lejup pa kaklu līdz vietai, kur rītatērps viegli piesedza viņas krūtis. Aģenta Bērnsa acis Džosijas pirkstam sekoja tik cieši, it kā būtu piesietas ar virvi. – Tedijs sacīja, ka jūs esat pats labākais.

Bērnsam kaut kā izdevās norīt siekalas. – Tedijs?

– Doktors Rūbenšteins. – Viņa dāvāja Bērnsam svelmainu skatienu, ko apēnoja biezās skropstas. – Viņš apgalvoja, ka jūs esat nepārspējams eksperts sērijveida noziegumu atklāšanā. Es dievinu sarunāties ar gudriem vīriešiem, kas dara bīstamas lietas.

– Džosija. – Takers veltīja māsai izbrīnītu skatienu. – Vai tad tu šajā rītā negrasījies doties pie manikīres?

– Jā, mīļais, jā, posos to darīt. – Viņa pastiepa rokas uz priekšu. Rītatērps pavilkās uz augšu par kādu collu. – Manuprāt, sieviete nevar būt patiesi pievilcīga, ja nerūpējas par savām rokām. – Viņa piecēlās, ļoti apmierināta ar to, ka viņai bija izdevies pilnībā izjaukt Bērnsa koncentrēšanos. – Varbūt mēs vēlāk tiksimies pilsētā, īpašais aģent. Pēc manikīra man patīk iegriezties kafejnīcā ”Ēd un pļāpā”, lai iedzertu kaut ko vēsu.

Viņa aizgāja, atstājot aģentu Bērnsu joprojām iztēlojamies to, kā viņas kairie gurni līgojas zem plānā rītatērpa.

Izsmēķi Takers iemeta vara traukā, kas bija piepildīts ar smiltīm. – Vai jūs grasāties ieslēgt magnetofonu?

Bērnss veltīja viņam tukšu skatienu, bet tad atguvās. – Es uzdošu Sajam jautājumus, – viņš noteica, taču joprojām lūkojās uz virtuves durvju pusi. – Pret jūsu klātbūtni es neiebilstu, tomēr nepacietīšu nekādu iejaukšanos no jūsu puses.

Takers papleta rokas un iekārtojās ērtāk krēslā.

Aģents ieslēdza magnetofonu, nosauca atbilstīgo datumu un tad ar svinīgu sejas izteiksmi pievērsās Sajam. – Es zinu, ka šis tev ir smags laiks, Saj. Un izsaku līdzjūtību par tavu neseno zaudējumu.

Sajs sāka pateikties, bet atskārta, ka aģents runā par tēvu, nevis Edu Lū. Viņš atkal sāka raudzīties uz galda virsmu.

– Kā saprotu, ar tevi vakar runāja šerifs Trūsdeils. Tevis sniegtā informācija ļoti palīdzēja. Mums par to nāksies parunāt atkārtoti, bet sāksim ar kaut ko citu. Vai tēvs kādreiz sarunā ar tevi pieminēja mis Kerolainu Veiverliju?

– Viņš tikpat kā nepazina šo dāmu.

– Tātad viņš ar tevi nekad par Kerolainu Veiverliju nerunāja un vispār nepieminēja viņu tavā klātbūtnē.

Sajs ātri uzmeta skatienu Takeram. – Kādā no dienām, kad nesu viņam brokastis, viņš laikam kaut ko ieminējās. Bija dienas, kad viņš runāja daudz. Atkarībā no garastāvokļa.

– No garastāvokļa? – Bērnss atkārtoja.

– Drūms garastāvoklis tētim bija dienās, kad viņš sacīja, ka ar viņu runājis Dievs.

– Vai šādi garastāvokļi viņam bija bieži?

– Diezgan bieži. – Sajs iedzēra malku kokakolas, jo rīkle bija kļuvusi sausa. – Odžejs mēdza sacīt, ka tētim vienkārši patīk sist cilvēkus, bet Dievu viņš izmanto kā ieganstu.

– Vai viņš bieži izturējās vardarbīgi pret tevi un pārējiem ģimenes piederīgajiem?

– Viņš… – Sajs atcerējās Takera sacīto. – Viņam bija smagas dūres. – Tas savādā kārtā nemaz neizklausījās tik briesmīgi. Apmēram tāpat varētu sacīt, ka viņam bija vēss prāts. – Viņš necieta nekādu pretimrunāšanu. Bībelē ir sacīts, kā ikvienam jāgodā savs tēvs.

Takers neko neteica, bet pamanīja, ka Sajs nebija bildis ”tēvs un māte”. Viņš nespēja iedomāties, ka arī šo Svēto rakstu niansi Ostins būtu iegravējis sava dēla prātā.

– Un savas smagās dūres tētis lika lietā, kad viņam bija tāds garastavoklis. – Sajs paraustīja sīkos plecus. – Viņš iekaustīja mūs gandrīz visu laiku. Bet īpašo garastāvokļu dienās bija daudz ļaunāk.

– Saprotu. – Pat Bērnss nepalika vienaldzīgs pret to, cik ikdienišķi zēns aprakstīja tēva brutalitāti. – Kad tu nesi viņam ēdienu un citas nepieciešamās lietas uz slēptuvi, viņam bija šādi garastāvokļi.

– Man nācās to darīt. – Sajs tik cieši satvēra stikla pudeli, ka pirkstu kauliņi kļuva balti. – Ja es iebilstu, viņš mani nogalinātu. Man tas bija jādara.

– Aģents Bērnss tevi nevaino, Saj. – Takers jau atkal mierinot uzlika plaukstu zēnam uz pleca. – Neviens tevi nevaino.

Tu neizdarīji neko ļaunu.

– Nē, es tevi nevainoju. – Aģenta Bērnsa balss aizlūza, un viņš atklepojās. Viņu satrieca pilnīgās un paralizējošās bailes zēna sejā. – Neviens to nedarītu. Es tikai gribu zināt, vai tavs tēvs runāja par mis Veiverliju.

– Kaut ko viņš teica. – Sajs ātri samirkšķināja plakstus, jo bija tuvu asarām. – Tētis sacīja, ka viņa ir īsts grēka iemiesojums. Kā Lata sieva. Viņa pārvērtās sālsstabā.

– Jā. – Bērss saņēma kopā rokas. – Es zinu. Vai viņš sacīja tev, kāpēc mis Veiverlija ir grēka iemiesojums?

– Viņš teica, ka… – Zēns veltīja Takeram nožēlas pilnu skatienu. – Vai man tas jāsaka?

– Būtu labāk, ja tu pateiktu, – Takers mudināja. – Bet tu nesteidzies.

Sajs iedzēra kokakolu, noslaucīja muti ar plaukstu, pačīkstināja krēslu. – Tētis apgalvoja, ka viņa paplešot kājas mistera Takera priekšā. – Zēns bija kļuvis sarkans kā biete. – Un tālab viņa nav neko labāka par vienkāršu palaistuvi. Ka pienācis laiks mest pirmo akmeni. Piedodiet, mister Taker.

– Tā jau nav tava vaina, Saj.

– Es nezināju, ka viņš nodomājis doties pie viņas, lai nodarītu ļaunu. Viņš līdzīgi runāja itin bieži. Un es tam vairs nepievērsu īpašu uzmanību, kamēr vien viņš nesāka sist. Es nezināju, ka viņš grasās iet pie mis Veiverlijas. Es zvēru, ka nezināju.

– Es ticu, ka tu nezināji. Tēvs sita tavu māti, vai ne?

Košā krāsa pamazām izgaisa no Saja vaigiem. – Mēs tur neko nevarējām padarīt. Viņa nepretojās. Viņa nepieņēma šerifa palīdzību, jo sievietes pienākums ir uzticība vīram. Reizēm šerifs ieradās, bet viņa tikai sacīja, ka esot nokritusi no lieveņa vai tamlīdzīgi. – Viņš nokāra galvu. Kauns bija gandrīz tikpat smags kā bailes. – Rūtena sacīja, ka mammai tas patīk. Patīk, ja viņu sit. Tomēr tas neliekas pareizi.

Bērnss nosprieda, ka nebūs nekādas jēgas skaidrot psiholoģiskos iemeslus un varmācības ciklu. Tas lai paliek uzdevums sociālajiem darbiniekiem un psihoterapeitiem. – Nē, neliekas gan. Vai viņš sita arī Rūtenu?