Sajs pasmīnēja, kā zēni mēdz smīnēt par savām māsām.

– Viņa visai prasmīgi prot pamukt malā.

– Un Vērnons?

– Reizēm viņi izvicināja dūres. – Sajs īsi paraustīja plecus. – Bet pārsvarā viņiem labi saskanēja. Vērnons bija tēta mīļākais bērns, vislīdzīgākais tētim gan iekšēji, gan ārēji, tā teica mana mamma.

– Un Eda Lū? Vai tēvs sita arī viņu?

– Viņa vienmēr tēvu izsmēja, kaitināja, stājās viņam pretī. Reiz, kad viņš iecirta Edai Lū ar siksnu, viņa pārsita tētim galvu ar pudeli. Pēc tam viņa pārcēlās dzīvot uz pilsētu un mājās vairs nerādījās.

– Vai viņš izteicās arī par Edu Lū? Tāpat kā par mis Veiverliju?

Uz Saja kokakolas pudeles ar slaidu loku nolaidās lapsene, un viņš to aizgainīja. – Mums mājās nebija ļauts pieminēt viņas vārdu. Reizēm, kad bija īstajā noskaņojumā, tētis pateica, ka viņa ir tāda pati kā Bābeles ielasmeitas. Vērnons mēģināja uzkurināt tēti, jo gribēja Edu Lū dabūt projām no pilsētas dzīvokļa un atvest uz mājām, lai varētu viņu sodīt. Vērnons sacīja, ka tas ir kristīgas ģimenes pienākums, taču es nedomāju, ka viņš tam ticēja tikpat ļoti kā tētis. Vērnonam vienkārši patīk cilvēkus sist. – Sajs to pateica ikdienišķi, it kā tikko būtu pavēstījis, ka Vērnonam garšo krējuma saldējums ar augļiem un riekstiem. – Tad tētis uzzināja, ka viņa satiekas ar misteru Takeru, un teica, ka labāk viņa būtu mirusi. Un viņš sita mammu.

Takers piespieda pirkstus pie acīm un domāja par to, vai vispār kādreiz pāries šī vainas izjūta.

– Saj, vai tu atceries, kad tavs tēvs un misters Takers strīdējās?

To dzirdot, Takers nolaida rokas un teju vai iesmējās. Šīs strīdēšanās pēdas joprojām bija manāmas balojošajos zilumos uz viņa sāniem.

– Laikam, jā. Tētis pārnāca mājās, un viņa seja bija pamatīgi sasista.

– Un divas naktis pirms tam? – Bērnss runāja par nakti, kad tika nonāvēta Eda Lū. – Vai viņam bija kāds no īpašajiem garastāvokļiem?

Pirmo reizi Sajam nācās mirkli apdomāties, lai atbildētu uz Bērnsa jautājumu. Viņš apsvēra, ko sacīt, un no acīm uz brīdi pazuda glāžainā baiļu izteiksme. Viņš izklaidīgi atkal padzina uzstājīgo lapseni. – Es precīzi nevaru atcerēties. Padzirdējis tenkas, ka Eda Lū varētu būt stāvoklī, viņš satrakojās ne pa jokam. Tikai es nezinu, kad īsti tas notika.

Bērnss vairākas minūtes mēģināja ar uzvedinošiem jautājumiem palīdzēt Sajam. Galu galā viņš tomēr padevās. Vēl bija iespēja iztaujāt Rūtenu un Meivisu Hetingeres. Viņu atmiņas varēja būt precīzākas.

– Labi, Saj. Vēl tikai daži jautājumi. Vai dunci, ko tu aiznesi tēvam, viņš bieži nēsāja līdzi?

– Tikai tad, kad devās medībās un tamlīdzīgi. Tas duncis ir pārāk liels, lai katru dienu staipītu līdzi.

– Vai tu apmēram varētu atcerēties, cik bieži viņš to ņēma līdzi, sacīsim, pēdējos sešos, septiņos mēnešos?

– Četras vai piecas reizes. Varbūt arī vairāk. Viņam ļoti garšoja vāveru gaļa.

– Vai viņš kādreiz draudēja ar dunci tev vai kādam citam no ģimenes? Vai plātījās, ka izpildīs sodu ar to?

– Viņš grasījās uzšķērst misteru Takeru. – Sajs aizklāja seju ar rokām, un viņa balss kļuva klusāka. – Viņš pavēlēja atvilināt misteru Takeru uz caurteku un teica, ka uzšķērdīs viņu kā trusi. Viņš grasījās misteram Takeram nogriezt privātās vietas, jo tāda esot Dieva griba un taisnā tiesa. Viņaprāt, vajadzēja nodarīt misteram Takeram to, kas bija nodarīts Edai Lū. Tētis teica, ka izdurs man acis, ja es pretošos un negodāšu savu tēvu. Arī tāda esot Dieva griba. Lūdzu, mister Taker… – Sajs neraudāja, bet turēja rokas pie sejas kā bērns šausmu filmas ainā, cenšoties aizgainīt negantu briesmoni.

– Viss kārtībā, Saj. – Takers piecēlās un nostājās aiz Saja krēsla. – Lieciet viņu mierā, Bērns.

Aģents izslēdza magnetofonu un kopā ar piezīmju grāmatiņu ielika to kabatā. – Es neesmu bezsirdis, Longstrīt. – Pieceldamies no galda, viņš noskatījās uz zēnu un vīrieti, kurš bija nostājies sardzē. – Un man ir pamatotas aizdomas, ka upuru ir daudz vairāk nekā tie, kas apglabāti vietējā kapsētā. – Īsu mirkli pat gribējās, lai viņš spētu dāvāt līdzjūtību tikpat viegli kā Takers. Kaut vai ar rokas pieskārienu vien. Taču viņš tikai pamāja zēnam ar galvu. Lai arī balss bija savaldīga, sacītie vārdi nāca no sirds. – Tu visu izdarīji pareizi, Saj. Neviens cits nebūtu varējis izdarīt vairāk. To tu atceries.

Takers uzlika rokas zēnam uz pleciem un noskatījās, kā aģents Bērnss aiziet. Pirmo reizi kopš iepazīšanās ar aģentu Bērnsu viņš izjuta zināmu cieņu pret šo cilvēku.

– Es tagad sadabūšu pāris makšķeru, Saj. Mēs atlikušo dienas daļu pavadīsim ārpus mājas.

– Makšķerēšana, – Takers sacīja, atbalstījis makšķeri starp ceļgaliem un muguru atspiedis pret cipreses celmu, – ir domājošu vīru sports.

– Tādu ēsmu es vēl nekad neesmu izmantojis. – Sajs vēlreiz paošņāja folijā ietīto paciņu. – Pasakiet vēlreiz – kā to sauc?

– Par pastēti. – Takers pasmaidīja un pavilka cepuri vairāk pāri acīm. – Šajā gadījumā tās ir pīļu aknas. – Un Dela sarīkos īstu elli, kad pamanīs, ka tās ir pazudušas.

– Pīļu aknas… – Sajs savieba seju un izskatījās tieši tā, kā četrpadsmitgadīgam zēnam piedien. – Pretīgi.

– Izkoptai gaumei, manu zēn. Kaķi to dēļ jūk vai prātā. – Takers mazliet uzzieda uz krekera un iemeta mutē pats sev, noskalojot kumosu ar limonādi.

Viņi bija iekārtojušies Svītvoteras ezera tālākajā galā, vītola pavēnī. Šo vītolu Takera māte bija iestādījusi vēl toreiz, kad viņš nemaz nebija dzimis.

– Kokvilna izskatās labi, mister Taker.

– Hmmm… – Cepures ēnā Takera skatiens aizslīdēja pāri kokvilnas laukiem. Viņš pamanīja savu priekšstrādnieku kopā ar vairākiem vīriem pārbaudām stādu rindas un meklējam smecerniekus. – Šajā gadā kokvilna aug griezdamās. Šeit viss tiek darīts, lai kokvilnai būtu labāk. – Viņš īsi nopūtās. – Un tas nozīmē, ka ūdens šajā ezerā ir sabojāts. Visas zivis, ko noķersim, būs jālaiž atpakaļ ezerā. Es te domāju, ka vajadzētu ielaist ūdenī dažas no tām vabolēm.

– Vabolēm, mister Taker?

– Esot tādas vaboles… zinātnieki ir to atklājuši. Tās apēd indes, piesārņojumu un visu, kas bojā ūdeni.

– Vaboles, kas ēd indi? – Sajs iesmējās. – Jūs mani izzobojat, mister Taker.

Zēna smiekli, lai cik vārgi būdami, tomēr sasildīja Takera sirdi. – Tā ir balta patiesība. Ielaistas Potomakas upē, vaboles ūdeni iztīrīja. – Viņš sapņaini pavērās pāri tumšajiem, nonāvētajiem ezera ūdeņiem. – Es tev pateikšu, Saj… Man būtu ļoti svarīgi redzēt, ka šie ūdeņi atkal ir tīri. Mana mamma mēdza sacīt, ka gribētu uzcelt tiltu pāri ezeram. Zini, tādu jauku arkveida tiltiņu, kādus taisa Japānā. Mums tā arī neizdevās tam pieķerties. Man žēl, ka tā, jo viņai tas būtu paticis.

Sajs neko daudz nezināja ne par Japānu, ne arkveida tiltiņiem, taču viņam patika klausīties Takera runāšanā. Bija radies priekšstats, ka Takers veiksmīgi varētu runāt par jebko. Kādu brīdi abi miegaini makšķerēja, un Takera balss bija tik mierinoša kā maiga vējpūta. Sajs noķēra zivi, papriecājās par to un palaida vaļā.

– Man vienmēr ir gribējies apskatīt dažādas vietas, – Takers stāstīja, kamēr Sajs lika uz āķa Delas slaveno pīļu aknu pastēti. – Kad biju tavā vecumā, es albumā līmēju attēlus, ko izgriezu no žurnāliem. Roma, Parīze, Maskava. Laikam jau man jānokaunas, ka tā arī neesmu saņēmies šīs vietas apskatīt pats savām acīm. – Viņš mirkli paklusēja. – Vai tev ir kāda vēlēšanās, Saj? Kaut kas tāds, par ko tu esi domājis un ko gribētu izdarīt?

– Es gribētu mācīties koledžā. – Zēns koši pietvīka, jo gaidīja, ka atskanēs smiekli. Tie nesekoja, un viņš uzdrīkstējās pateikt vairāk. – Man patīk skola. Un man tur viss labi padodas. Vēstures skolotājs misters Beikers teic, ka man ir zinātkārs prāts un labas mācīšanās iemaņas.

– Vai tiešām?

– Bija tā kā mazliet kauns, jo viņš to pateica visas klases priekšā. Un tomēr sajūta bija laba. Vēl skolotājs sacīja, ka es varētu dabūt stipendiju mācībām štata universitātē, bet tētis sacīja, ka man mācības jābeidz, tiklīdz likums to ļauj, un jāķeras pie darba uz lauka. Un ka es nevarēšu… – Viņš aprāvās, atcerēdamies, ka tēvs ir miris.