Klusēdams Takers izvilka zivi no ūdens un brīdi to paturēja, vērodams, kā zivs pūlas cīnīties pret nenovēršamo. ”Zēns laikam bija juties tāpat,” Takers iedomājās, uzmanīgi izņēma āķi un ar plīkšķi iemeta zivi atpakaļ ūdenī. Nemaz tik bieži negadījās tā, ka zivij vai zēnam tiek dota otra iespēja. Un bieži negadījās tā, ka vīrietis var kādam piedāvāt otru iespēju.

”Sajs mācīsies koledžā,” Takers nolēma. ”Es par to parūpēšos.”

– Mister Taker? – Sajs atskārta, ka atkal acīs riešas asaras, un nevarēja to paciest. Viņam likās, ka kļūst līdzīgs raudulīgai meitenei.

– Jā?

– Kā jums liekas, vai es viņu nogalināju?

Takers apslāpēja vēlmi asi noraidīt šādu pieņēmumu. Viņš piesardzīgi ievilka elpu un paņēma cigareti. – Kāpēc tu kaut ko tādu iedomājies?

– Es neizpildīju viņa pavēli, un tētis aizbēga. Droši vien viņš bija ārprātīgi pārskaities uz mani un devās pie mis Veiverlijas. Tagad viņš ir pagalam. Es negodāju savu tēvu, un tagad viņš ir miris.

– Varētu tā būt un varētu arī nebūt. – Takers uzšķīla sērkociņu. – Tev pašam ir jāatbild uz vienu jautājumu. Vai tev šķiet, ka tēva godāšana nozīmē palīdzēšanu viņam nonāvēt neapbruņotu cilvēku?

– Nē, kungs, bet…

– Tu vakar izglābi man dzīvību, Saj. – Viņš nogaidīja, līdz zēns paraugās viņam acīs. – Tas ir fakts. Ja tu būtu izpildījis pavēli, varbūt tēvs tagad būtu dzīvs. Bet varbūt viņš vienalga būtu devies pie Kerolainas. Taču es noteikti būtu miris. No tā nevarētu izbēgt, vai ne?

– Nē, kungs. Laikam ne.

– Ostins pats ir vainojams savā nāvē. Arī tas ir nenoliedzams fakts.

Sajs vēlējās tam ticēt, izmisīgi vēlējās. Viņš pūlējās runāt tā, lai neaizlūztu balss. – Man nav žēl, ka viņš ir miris. Man nav žēl. Un es nokļūšu ellē, lai pavadītu tur mūžību, jo… Kad šerifs man pateica par viņa nāvi, es biju priecīgs.

”Jēzus!” Takers nodomāja un ievilka dūmu no cigaretes. Saruna kļuva aizvien delikātāka, un diskusijās par debesīm vai elli viņš nejutās pārliecinoši skolotāja lomā.

– Es neesmu īpaši reliģiozs. Manai mammai tas sagādāja lielu vilšanos. Jā, varbūt, ka elle patiešām pastāv. Dievs zina, ka ir vesels lērums ļaužu, kas būtu pelnījuši tur nokļūt. Bet… Kad es par to prātoju, kad apsēžos un patiešām nopietni sāku par to prātot, tad nesaprotu, kālab cilvēki jāsūta turp par jūtām, kurām neko nespēj padarīt. Kāda ir tava rīcība, kā tu izturies pret citiem cilvēkiem, kādu tu sevi esi izveidojis – tas, manuprāt, nozīmē vairāk.

– Bet grēcīgas domas…

Šajā reizē Takers iesmējās, pabīdīja cepuri augstāk un paraudzījās uz Saju. – Dēls, ja tikai par domām vien cilvēkus sūtītu uz elli, tad debesis būtu visai vientulīga vieta, kur pavadīt bezgalību. – Viņš rima smieties un pabužināja zēna matus. – Es nevaru pateikt, kālab tavs tēvs tā rīkojās. Viņš sāpināja tevi un tavu mammu, un tas nebija pareizi neatkarīgi no tā, cik gari un plaši viņš citēja Svētos rakstus. Tavs prieks nav nekāds grēks.

Raupjais kamols Sajam kaklā pamazām zuda. – Mana mamma gan nebūs priecīga.

– Tu nevari atbildēt par viņas jūtām. Tev ir pašam savas. Es gribu tev kaut ko pateikt, kaut ko tādu, par ko tev vajadzētu padomāt.

– Jā, kungs.

– Dela tev sacīja, lai tu dzīvo Svītvoterā, cik ilgi vien vēlies.

Zēna acis panikā iepletās. – Es nesagādāšu jums nekādas raizes, mister Taker. Es apsolos, ka daudz neēdīšu un kārtīgi strādāšu… Es varu…

– Rāmāk, rāmāk. Neviens jau negrasās tevi padzīt. – Takers saņurcīja cigareti un apcerēja, kā labāk pateikt vēlamo. – Gan jau Vērnons parūpēsies par saimniecību un par tavu mammu. Rūtena ir jau gandrīz pieaugusi.

– Viņa krāj naudu, lai varētu aizbraukt. – Sajs iekoda lūpā.

– Tas ir noslēpums.

– Man ļoti patīk glabāt dāmu noslēpumus. Sākoties mācībām skolā, tu varētu turpināt darbu pie manis uz pusslodzi. Daļa algas aizietu tavai mammai, lai viņu atbalstītu. Es tev papildus varētu piedāvāt istabu un ēdienu.

Sajs manīja kaklā sakustamies kaut ko viņam neizprotamu. Viņš pat nesaprata, ka tā ir cerība. – Jūs gribējāt sacīt, ka es varu pārcelties uz Svītvoteru? Uz visiem laikiem?

– Līdz brīdim, kad tev radīsies interese doties prom. Ja tu to vēlies, es izdarīšu visu, kas atkarīgs no manis, lai tā notiktu. Tavai mammai vajadzēs piekrist, un laikam jau būs jānokārto arī kādi juridiski dokumenti, lai es kļūtu tev par tādu kā aizbildni. Tikai tev pašam tas ir jāgrib.

Baidīdamies sacerēties pārāk daudz, Sajs gluži vienkārši turpināja cieši raudzīties uz Takeru. – Es darīšu visu, ko jūs man liksiet. Un es nebūšu jums par apgrūtinājumu.

– Paskatīsimies. Un tagad es pastāstīšu tev, kādi būs noteikumi. Tev ir jāzina, kam piekrīti. – Lai dotu Sajam brīdi laika aptvert jaunumus, Takers uzzieda uz krekera vairāk pastētes. Ja šajā dienā viņš nebija izdarījis pareizi neko citu, tad vismaz bija novērsis zēna domas no gaužām nožēlojamā stāvokļa, kādā viņš atradās. – Nekāda alkohola, kamēr nebūsi pilngadīgs.

– Nē, kungs.

– Nekādu traku ballīšu, ja vien es netieku uzaicināts piedalīties.

Sajs iesmējās un samirkšķināja plakstus. – Skaidrs, kungs.

– Nekādas flirtēšanas ar manu sievieti. – ”Sievietēm,” viņš prātā palaboja. ”Es taču biju domājis daudzskaitli. Sievietes, vai ne?” Taču gara acu priekšā bija tikai Kerolaina.

Zēna sejā atkal bija atgriezies sārtums. – Nē, kungs.

– Un es neflirtēšu ar tavējām. – Takers piemiedza Sajam ar aci un pasmaidīja. – Vai tev ir meitene, Saj?

– Nē, kungs. Es tikai reizēm paskatos, tas arī viss.

– Tev ir vesela jūra laika. Drīz tu varēsi atļauties arī kaut ko vairāk par skatīšanos. Vai ir kāda konkrēta meitene?

Sajs aplaizīja lūpas. Viņš nespēja melot Takeram un saprata, ka ne jau aiz bailēm, kas mocīja attiecībās ar tēvu. Ar šo cilvēku viņu vienoja mīlestība. – Es… ak… Man patīk Līena Hārdestija. Pagājušajā gadā viņai izauga krūtis. Ļoti manāma atšķirība.

Takers aizrijās ar pastēti. – Dieva dēļ, protams, ka ir atšķirība, – viņš piekrita un uzsāka bīstamāku tematu. – Vai tu tikai skaties?

– Nu… – Vaigiem karsti kvēlojot, Sajs nodūra galvu. – Reiz pusdienu rindā viņa stāvēja aiz manis, un kāds viņu pagrūda. Viņas krūtis piekļāvās manai mugurai. Tās bija tik mīkstas! Uz mirkli viņa aplika rokas man ap vidu, lai atgūtu līdzsvaru. Un es… – Sajs norija kaunu. – Es tur neko nevarēju padarīt. Es nevarēju to apturēt.

Tādu ainu – Sajs nogāž Līenu Hārdestiju uz kafetērijas flīžu grīdas un plēš vaļā viņas apģērbu – Takeram nebija grūti iztēloties.

– Ko īsti tu nevarēji?

– Nu… jūs taču saprotat. Reizēm tas notiek, lai kā es vēlētos to novērst. Tas vienkārši kļūst… jūs saprotat… Sātana rīks.

– Sātana rīks. – Takers lēnām atkārtoja. Būtu gribējies smieties. Patiesībā viņš bija pat ļoti pārliecināts, ka, vārtīdamies pa zemi, smietos pilnā kaklā, ja vien Saja acīs neredzētu šo vainas apziņas iekrāsoto skatienu.

”Atkal jau Ostins Hetingers atstājis pēdas,” Takers nodomāja un gari nopūtās.

– Es nekad nebiju dzirdējis, ka to sauc šādi. – Lai noslēptu smaidu, Takers labu laiku braucīja zodu. – Man savukārt liekas, ka tam ir vairāk saistības ar Dievu, ja reiz Viņš to ir ielicis mums starp kājām.

– Netiklu domu un samaitātu sieviešu dēļ tas kļūst ciets.

– Un paldies Dievam, ka tā. – Takers ielēja vēl limonādi, lai gan patiesībā vēlējās, kaut tas būtu burbons. – Klausies, dēls, nav uz pasaules tāda vīrieša, kura mantība nebūtu kļuvusi cieta kādā nepiemērotā brīdī. Tas ir tikai dabiski. – Viņš iedzēra malku un ātri vaicāja: – Tu taču zini, kā rodas bērni?

– Jā. – Viņam par to bija stāstījis Džims, kurš to uzzināja no sava tēva. – Viņai ir ola, bet viņam sperma. Un labāk ir, ja viens otru mīl, un tamlīdzīgi.

– Pareizi. – Takers juta patīkamu atvieglojuma vilni. – Un labāk ir arī tad, ja pagaida līdz brīdim, kad vari uzņemties atbildību. – Jā, vai tad viņš nebija īstais, kam par to runāt? – Skatīšanās uz Līenu, domāšana par viņas krūtīm un piespiešanās tām ir kaut kas pavisam atšķirīgs.