– Laikam jau es to zinu. – Sajam likās aizraujoši, ka drīkst skaļi izrunāt aizliegtus vārdus, par kuriem neviens negrasās viņu piekaut. Viņš atļāvās mazliet vairāk. – Bet reizēm, jo īpaši naktīs… Es pūlos prātā nosaukt visus štatus un to galvaspilsētas, taču reizēm pat tas nepalīdz novērst domas. Un tas kļūst… jūs saprotat. Liekas, ja tūdaļ kaut ko neizdarīšu, tad vienkārši eksplodēšu. – Viņš ātri paraudzījās uz Takeru. – Un reizēm es to daru. Tā taču ir pakļaušanās sātana gribai, ja pats ar sevi tā…

Takers pakasīja galvu. – Man šķiet, ka vīri ņem lietas savās rokās, tā sakot… šad un tad. Es nezinu, vai ieteiktu to izkopt par ieradumu, bet… Ja nieze ir pārāk neciešama, tad ir vērts pakasīties.

– Vai tad cilvēkam nenotiek nekas ļauns, ja viņš tā dara?

– Neviens no tā nekļūst akls, un uz plaukstām nesāk augt spalvas, ja tu domāji par to.

– Vai jūs to skaidri zināt?

Tagad nu Takeram nācās pasmaidīt. Viņš pacēla plaukstas un ļoti rūpīgi tās nopētīja. – Pilnīgi skaidri, – viņš atteica un jutās gandarīts, kad pasmaidīja arī Sajs.

Bērnsa istaba Inosensā bija maza, spartiski iekārtota un puslīdz pieņemama. Aģents jutās pateicīgs Nensijai Kūnsai, ka viņa šo telpu uzturēja tīru. Viņš allaž atstāja kādas lietas, kas norādītu, ja kāds būtu istabā viesojies slepus, un jutās apmierināts, ka viss bija kārtībā. Visi ar izmeklēšanu saistītie dokumenti bija droši ieslēgti viņa portfelī, ja vien viņš tobrīd ar tiem nestrādāja.

Viņam bija divguļamā gulta, kumode ar atvilktnēm un drēbju skapis. Bija vajadzīgas trīs dienas, lai pārliecinātu Nensiju, ka viņam nepieciešams rakstāmgalds un stabils krēsls. Griestu ventilators jauca karsto gaisu. Šī nepiemērotā ierīce bija novedusi Bērnsu līdz tam, ka viņš Lāšona veikalā iegādājās elektrisko ventilatoru. Tā kā bija paveicies dabūt vienu no divām istabām, kurai blakus atradās arī vannas istaba, Bērnss uzskatīja, ka viņam ir viss nepieciešamais, lai uzturētos šajā vietā.

Nekādus papildu labumus viņš nebija gaidījis.

Dzelzs gultā zem viņa atradās Džosija Longstrīta. Bērnss joprojām trīsēja no viņu atkārtotās savienošanās un pat nespēja īsti saprast, kā no kopīgas limonādes dzeršanas kafejnīcā viss pārvērties par izklaidēm uz čīkstoša matrača.

Tik mežonīgs, visu paņemošs sekss viņam nebija kopš… Patiesībā viņš atskārta, ka šāda seksa viņam nekad iepriekš nav bijis. Sievietes, ar kurām viņš agrāk saticies, izturējās vēsi un savaldīgi gan gultā, gan ārpus tās.

Bet Džosija… Pirmā uzbrāzusies augšā pa kāpnēm, šī sieviete jau pēc piecām sekundēm rāva viņam nost drēbes.

Pāri Bērnsa galvai Džosija pacēla pirkstus un aplūkoja pavisam nesen krāsotos nagus. ”Sarkanais grēks” – tāds šoreiz bija toņa nosaukums. Viņai tas šķita brīnišķīgi piemērots. Kā izmēģinot viņa pārvilka ar nagiem pār Bērnsa muguru un sprieda, ka sarkanā laka uz bālās ādas līdzinās asinīm.

– Mīļais, – viņa sacīja. – Tu mani gandrīz nogurdināji. Es jau zināju, ka zem šā uzvalka slēpjas īsts tīģeris.

– Tu biji pasakaina. – Bērss zināja, ka sievietes šādos gadījumos gaida komplimentus, bet vārdi viņu gandrīz pievīla.

– Neticama.

– Es biju tevi noskatījusi, aģent Bērns. Vīrieši ar dienesta žetonu mani nezin kāpēc ļoti uzbudina. – Viņa iedomājās par Bērku un, mazliet sadrūmusi, paskatījās uz griestiem. – Vai es esmu seksīga, tavuprāt?

– Man liekas… – Viņš pacēla galvu. – Tu esi seksīgākā sieviete no visām, kas dzīvo uz zemes.

Pēc šādiem vārdiem viņa pasmaidīja un noskūpstīja Bērnsu.

– Un pievilcīga arī?

– Nē, ne jau pievilcīga… – viņš attrauca, pārāk aizņemts ar viņas matu virpināšanu, lai pamanītu zibsni viņas acīs. – Brīnišķīga, kā nevaldāma čigāniete.

Dusmu zibsnis pārtapa tīksmes smaidā. – Tu saki šādus vārdus tikai tālab, ka esmu pilnīgi kaila un tavs aprīkojums atkal ir gatavībā.

Parasti viņš justos aizskarts par šādu izrunāšanos, taču Džosijai bija taisnība par sātana rīka gatavību. – Es to saku tikai tāpēc, ka tā ir taisnība. Tu esi žilbinoša.

– Man pavisam noteikti patīk tava pļāpāšana. – Viņa nopūtās, kad Bērnss aizskāra viņas krūtis. Sviedri un sekss ādu padarīja lipīgu, lai gan ventilators bija pavērsts tieši pret gultu. Džosija jau sen bija atklājusi, ka labākais veids, kā tikt galā ar tveici, ir gulēt kailai. Un, ja reiz sieviete gultā devās kaila, tad tikpat labi šo faktu varēja arī patīkami izmantot.

– Ne jau daudzi vīrieši prot pateikt to, ko sieviete vēlas dzirdēt. Ņemsim kaut vai manu pirmo vīru Frenklinu. Kad bijām precējušies divus vai trīs mēnešus un pirmais kaisles vilnis bija noplacis, viņš pēc seksa novaidējās un tūdaļ sāka krākt. Un tādi ir ļoti daudzi vīrieši. Viņi vienkārši paņem kāroto un pēc tam atslēdzas.

Bērnsa atbilde nebija labi saklausāma, jo viņš lūpas bija piespiedis Džosijas krūtīm. Viņa ļāva, lai vīrietis izbauda šo mirkli. – Sievietēm ir jādzird skaisti vārdi. Protams, ne jau visām sievietēm tas ir svarīgi. Ir sievietes, kuras vēlas to pašu, ko vīrieši. Atzinīgi, jauki vārdi atšķir dāmu no klaidones, tā man šķiet.

– Tu esi vienreizēja dāma.

Viņa koši pasmaidīja. – Un tu esi īsts džentlmenis, turklāt gudrs arī. Man ļoti patīk klausīties, kad tu runā par lietām, ko esi izmeklējis. – Džosija lēnām noglāstīja vīrieša sānus. – Bet laikam jau tu drīz atgriezīsies savos ziemeļos. – Viņa pieliecās, lai piekļautos vīrieša lūpām. – Ir patiešām žēl, ka mēs tā kavējāmies ar saiešanu kopā.

– Vispār jau rodas iespaids, ka lieta patiešām virzās uz noslēgumu.

– Es zināju. Kopš pirmās dienas, kad tevi ieraudzīju, es zināju, ka tu visu atrisināsi. Tu esi tik gudrs! Un es sacīju sev: ”Tagad, kad viņš ir te, mūsu sievietes atkal varēs justies droši.” – Viņas mēle rotaļīgi dejoja ar Bērnsa mēli. – Tu, Metjū, esi varonis.

– Es vienkārši pildu pienākumu, – viņš liekuļoti kautrīgi noteica, bet Džosija uzrausās viņam virsū. – Un šī bija standarta lieta, patiešām.

– Noziedznieka notveršana? – Džosijas lūpas slīdēja pār Bērnsa krūtīm. Viņš bija bāls kā zivs, tomēr Džosijai patika viņa miesasbūve. – Neviens cits bez tevis neprata vainīgo atrast.

– Runa ir par atbilstīgu pieredzi un pienācīgu aprīkojumu. – Man tavs aprīkojums pat ļoti patīk, – viņa nočukstēja un apskāva Bērnsu. – Pastāsti, Metjū, kā tu to izdarīji. Es vai drebu priekšnojautās.

Vīrieša elpa kļuva saraustīta, jo Džosijas prasmīgie pirksti zinīgi glāstīja viņa augumu. – Vispirms ir jāsaprot sērijveida slepkavas psiholoģija, viņu rīcības modeļi, posmi. Jāņem vērā statistikas dati. Lielākā daļa slepkavību tiek pastrādātas impulsīvi un dažu standarta iemeslu dēļ.

– Pastāsti! – Viņa piekļāva lūpas Bērnsa vēderam. – Tas mani ļoti uzbudina.

– Kaisle, – viņš ar grūtībām izdabūja pār lūpām, jo skatienu jau aizklāja sarkana migla. – Alkatība, atriebe… Tie nav sērijveida slepkavas motīvi. Viņam tie ir kontrole, vara un medības. Nogalināšana pati par sevi viņam nav tik svarīga kā gaidas, izsekošana.

– Jā. – Viņa maigi nolaizīja vīrieša augšstilba iekšpusi. Viņa pati nodarbojās ar vajāšanu, un gaidas uzvilnīja kā karsti upes viļņi vasaras plūdu laikā. – Nepārtrauc.

– Viņš plāno, barojas no šiem plāniem. Viņš izraugās mērķi un tad dodas medībās. Un visu laiku, kamēr tas notiek, viņš var vadīt ideāli normālu dzīvi. Viņam ir ģimene, karjera, draugi. Taču viņa virzītājspēks ir nepieciešamība nogalināt. Pēc tam, kad viņš savu upuri ir iznīcinājis, šī nepieciešamība nonāvēt atkal sāk augt. Un kaislīga vajadzība pēc kontroles, protams. – Bērnss satvēra Džosijas matus dūrē, kad viņas lūpas sakļāvās ap viņa locekli. – Viņš var kaitināt varas iestādes, pat izmantot tās. – Bērnsa elpa kļuva sēcoša, kad Džosija iesūca viņa locekli dziļāk. – Slepkava dažkārt var vēlēties, lai viņu notver, var pat ciest no vainas apziņas, taču izsalkums pārmāc visu pārējo.

Viņa kairinot slīdēja augšup pa Bērnsa augumu. – Un viņš nogalina atkal. Kamēr vien tu viņu neesi apturējis.

– Jā.

– Un tu viņu apturēsi arī šoreiz?