– Viņš jau ir apturēts.

Džosija pacēla rokas, atglauda matus un paslēja krūtis uz Bērnsa pusi.

– Kā?

– Ja vien netiks atklāti citi pierādījumi, es ziņošu, ka lieta slēgta sakarā ar Ostina Hetingera nāvi.

Nodrebējusi Džosija paslēja mazliet gurnus uz augšu un palīdzēja Bērnsam iekļūt viņā pavisam dziļi. – Tu esi varonis, īpašais aģent. Mans varonis. – Viņa atmeta galvu un uzsāka ceļu uz paradīzi.

Tuvojās vētra. Tās elpā vakars bija kļuvis vēsāks, un daudzu dienu laikā īsts vējš lika koku lapām skaļāk sačukstēties un gaisā uzvēdīt lietus smaržai. Jau agri nolaidās krēsla, jo saule bija paslēpusies aiz biezajiem alvas krāsas mākoņiem. Rietumu pamalē brīžiem uzplaiksnīja pa spožai zibens strēlei.

Lai arī negaiss varētu būt diezgan briesmīgs – izsist no ierindas elektropārvades līnijas un pārpludināt upju krastus –, delta atviegloti uzeploja.

Darlīna Fulere-Tolbota no mātes mājas devās projām nelāgā noskaņojumā. Hepija smaidīdama auklēja mazdēlu, bet vienlaikus kārtīgi norāja meitu Billija Tī dēļ. ”Un tēvs nebija labāks,” Darlīna nodomāja, aizcirzdama savas automašīnas durvis. ”Viņš tikai pašūpoja galvu un izgāja no istabas.” Darlīnai nācās ciest divdesmit minūtes, klausoties mātes lekcijā par to, cik kārtīgs un labs cilvēks ir Juniors, kurš nav pelnījis to, ka viņu krāpj paša mājās.

”Tās ir arī manas mājas, jo arī mans paraksts ir uz mājas hipotekārā kredīta līguma,” Darlīna bozās, aizgainīdama dusmu asaras un iedarbinādama automašīnas dzinēju. ”Par to jau neviens neiedomājas. Nē, ir tikai nabaga Juniors! Nevienam nav daļas par to, ka nabaga Juniors izturas pret mani kā pret putekļiem, ko paslauka zem paklāja. Vai gan jābrīnās, ka es sāku ilgoties pēc Billija Tī un viņa sniegtā mierinājuma? Pašas vīrs vairs neguļ vienā gultā ar mani. Jau tāpat viņš necik daudz nenopūlējās – arī pirms tam, kad visas nedienas sākās. Tagad man vispār nākas aizmigt izmisušai un neapmierinātai kā tādai sakaltušai vecmeitai.”

To Darlīna grasījās labot. Kad pirmās smagās lietus lāses atsitās pret vējstiklu, viņa paslēja zodu augstāk. Hepija būtu šādu skatienu pazinusi un, par lielu izbrīnu Darlīnai, pat atbalstījusi.

Skūters pārnakšņos pie vecmāmiņas. Un Darlīna parūpēsies, lai viņas vīrs pildītu savu vīra pienākumu.

Ja tuvākajā laikā nekas nemainītos uz labu, viņa mierīgi varētu kļūt par vienu no katoļu mūķenēm un dzīvot klosterī.

”Dzīve bez seksa padara mani nervozu,” Darlīna sprieda un ieslēdza stikla tīrītājus, jo lietus bija pastiprinājies un cītīgi bungoja pa automašīnu. Juniors Billiju Tī apturēja brīdī, kad mīlēšanās vēl ritēja pilnā sparā. Pēc Darlīnas aprēķiniem, viņa atturībā bija pavadījusi jau veselu nedēļu.

Un tas nebija veselīgi.

Tieši tālab viņa jutās tik nervoza un viegli aizkaitināma, par to nebija ne mazāko šaubu. Vairākas dienas viņai bija durstīga sajūta, ka viņu kāds novēro. Un tas bija kaut kas vairāk par tiem skatieniem, ko viņai veltīja pilsētā, kad par notikušo paklīda runas. Bija sajūta, ka viņu kāds noskatījis par mērķi. Un bija arī telefona zvani. Kad Darlīna pacēla klausuli, tur valdīja klusums. ”Laikam jau tas būs Juniors, kas mani cieši uzrauga,” Darlīna sprieda. ”Un ļoti iespējams, ka viņš sarunājis ar kādu no saviem puišiem, lai pieskata māju – gadījumam, ja Billijs Tī atkal uzrastos.”

It kā Billijs Tī tagad drīkstētu Darlīnu uzrunāt.

Nešķita godīgi, ka viņai gribējies dzīvē gūt mazliet prieka, bet nācies zaudēt gan mīļāko, gan vīru un vēl paciest mātes lekcijas.

Viņa piebremzēja uz slapjā ceļa un turpināja braukt gliemeža gaitā.

”Nē, es to vairs nepacietīšu.” Raudāšana nelīdzēja, un viņa bija pieraudājusi vai veselu jūru. Mājas uzturēšana kārtībā, gādāšana par omulību un siltas vakariņas galdā katras dienas beigās – tas arī nebija neko daudz devis. Juniors paēda un devās rotaļāties ar Skūteru.

”Šonakt viņš parotaļāsies ar savu sievu.”

Darlīna zināja, kā radīt pienācīgus apstākļus. Viņai bija jauns naktskrekls, ko viņa pasūtījusi pa pastu, lai iepriecinātu Billiju Tī, taču tam nebija lielas nozīmes. Lielāko daļu pēcpusdienas viņa pavadīja pie friziera, kas izmazgāja un skaisti saveidoja viņai matus. Viņa pat pacieta Betiju Prūitu, kas sakopa viņai uzacis un atbrīvoja no nelielās pūciņas uz virslūpas.

Tagad atlika vien sagādāt atbilstīgu atmosfēru. Viņai bija sveces ar purvmiršu aromātu; tās bija palikušas pāri no pagājušajiem Ziemassvētkiem. Bija Rendija Trevisa dziesmu albums un atdzesēts dzirkstošais vīns. ”Pēc pāris glāzēm Juniors noteikti būs noskaņots uz romantiku. Iedabūts gultā, viņš aizmirsīs visu, kas saistījās ar Billiju Tī un paša ievainoto vīrieša lepnumu. Es būšu Juniora uzticamā sieva. Un… Ja man vēl kādreiz būs mīļākais, tad es noteikti izturēšos daudz piesardzīgāk.”

Lietus plīvurs bija tik biezs, ka Darlīna teju vai nepamanīja automašīnu, kas stāvēja šķērsām pāri ceļam, un gandrīz nepaguva nobremzēt. Vēl mirklis, un būtu par vēlu. Riepas slīdēja un kauca. Darlīna iekliedzās, jo automašīna pasitās sānis. Tik tikko izvairījusies no sadursmes ar otru transportlīdzekli, viņa gluži vienkārši sēdēja un turēja plaukstu pie pārāk strauji pukstošās sirds.

– Nolādēts! – Darlīna paraudzījās caur vējstiklu, taču nevienu neredzēja. Bija vienīgi pamestā automašīna, kas novietota šķērsām pāri ceļam. – Nē, nudien! Vienkārši lieliski! – Trīcēdama viņa atvēra durvis un izkāpa negaisa valstībā. Mati nekavējoties pielipa sejai, un nācās tos atglaust. – Divdesmit divi dolāri un septiņdesmit pieci centi kaķim zem astes! – Darlīna uzkliedza lietum. – Dieva dēļ, kā tad es iekārdināšu savu vīru, ja mājās atgriezīšos kā slapja vista?

Darlīna mazliet padomāja un nosprieda, ka šo apstākli varētu izmantot savā labā, spēlēt uz līdzjūtību. Taču vajadzēja ātri steigties uz mājām, ja viņa gribēja, lai Juniors raizējas un pažēlo tādu salijušu nabadzīti. Rokas uz gurniem salikusi, viņa iespēra pa ceļu aizšķērsojušās automašīnas riepu.

– Pie velna, kā lai tiek garām? – Izredzes griezties atpakaļ un doties pie mātes bija tik biedējošas, ka viņa nolēma neņemt vērā lietu un apgāja automašīnai apkārt, lai meklētu kādu risinājumu.

Viņa ieskatījās pa logiem, jo cerēja ieraudzīt atslēgas aizdedzē, un tad saklausīja aiz muguras kādu skaņu. Sirds salēcās tik spēji, ka šķita iestrēgstam kaklā. Tad Darlīna pamanīja no lietus iznākam pazīstama cilvēka stāvu.

– Tad šī ir tava mašīna, – viņa kliedza. – Ceļi ir tik ļoti slapji, ka es gandrīz ietriecos tajā. Juniors man dzīvai noraus ādu, ja es sasitīšu viņa mašīnu.

– Es aiztaupīšu viņam šīs pūles.

Darlīna pat nepaguva ieraudzīt riteņu atslēgu, ar kuru viņai spēji iesita pa galvu.

Gaisma notrīsēja, nodzisa, atkal iedegās un pēc īpaši spēcīga pērkona dārda pazuda pavisam. Kerolaina bija tam sagatavojusies un katrā istabā novietojusi sveces un eļļas lampas. Viņai nebija iebildumu ne pret tumsu, ne pret negaisu. Patiesībā viņa tos pat izbaudīja, taču negribējās akli maldīties pa māju, ja elektrības padeve netiktu atjaunota visu nakti, un sastapt Ostina Hetingera smīnīgo spoku. Vienlaikus Kerolaina cerēja, ka būs traucēti arī telefona sakari, līdz ar to nenāksies vairs atbildēt ziņkārīgiem un līdzjūtīgiem zvanītājiem, kā tas bija visu dienu.

Terases patvērumā stāvēdama, viņa vēroja vēju un lietu, bet Nederīgais bija smilkstēdams iesprucis iekšā. Daba sarīkoja varenu priekšnesumu. Koki nespēja pietiekami aizkavēt vēju, un tas grabināja jumtu segumus, tricināja logus un šaudījās pa zāli.

Kerolaina nezināja, vai šāds mežonīgs lietus nāca par labu augošajai kokvilnai. Tiesa, nevajadzēja šaubīties, ka viņai par to tiks izstāstīts viss, atliks vien aizbraukt uz pilsētu. Pagaidām pietika ar to, ka varēja skatīties, just godbijību un apzināties, ka tepat ir sausa, ar svecēm apgaismota māja, kas labprāt dāvās pajumti. ”Patvērumu,” viņa vēl precizēja un pasmaidīja. ”Interesanti, ko gan labais doktors Palamo sacītu par šādu izvēlēto vārdu?” Viņa sprieda, ka tas tiktu pieskaitīts refleksīvai reakcijai. Viņa vairs nebēga un neslēpās. Pirmo reizi mūžā viņa gluži vienkārši dzīvoja.