Vai vismaz mēģināja to darīt.

Torīt viņa pavisam noteikti bija slēpusies no Takera. Viņa bija pieņēmusi seksu, taču atraidījusi intimitāti. Tas bija pierādījums, ka viņa ir dzīva, un vienlaikus arī apstiprinājums bailēm kaut ko just.

Pārsteigta par negaidīto vēsumu, Kerolaina paberzēja rokas. Viņiem ar to bija pieticis. Takers viņu gribēja, un viņa gribēja Takeru. Nebija vērts par kaut ko tādu reizēties.

Kerolaina aizvēra acis un dziļi ieelpoja. Gaisā jautās ozona pēdas, tikko atkal bija novizējusi zibens šautra.

Uzmundrinoši. Kucēns iekaucās, pērkona dārda sabiedēts, un Kerolaina iesmējās.

– Labi, Nederīgais, es tevi tūdaļ izglābšu.

Kucēns bija patvēries viesistabā, purniņš vīdēja ārā no gultai pārklātās segas apakšas. Klusi runādama, Kerolaina paņēma Nederīgo rokās un nēsāja pa istabu gluži kā trīcošu bērnu.

– Tas nebūs ilgi. Negaisi nekad nav ļoti ilgi. Tie ierodas pie mums, satricina mūsu mieru un liek mums labāk novērtēt klusumu. Kā būtu ar mūziku, ko? Man ir noskaņojums mūzikai. – Viņa nolika suņuku krēslā un paņēma vijoli. – Kaut ko kaislīgu, es domāju. – Viņa pārlaida lociņu stīgām, pēc dzirdes uzskaņoja instrumentu. – Kaisles pilna mūzika atbilst noskaņojumam.

Viņa sāka spēlēt. Vispirms Čaikovski, tad Bēthovena Devīto simfoniju, tad izmēģināja vienu no melodijām, ko Džims bija viņai iemācījis, un beigās vēl pašas interpretēto ”Bītlu” dziesmu ”Lēdija Madonna”.

Kad Kerolaina pārtrauca spēlēt, krēsla bija sabiezējusi pilnīgā tumsā. Klauvējiens pie durvīm iztrūcināja Kerolainu, bet Nederīgais izmetās no istabas, uzbrāzās pa kāpnēm un paslēpās zem gultas.

– Varbūt man vajadzētu viņu sūtīt uz mācībām. – Nolikusi vijoli, Kerolaina izgāja priekšnamā. Caur sieta durvīm uz viņu raudzījās Takers.

Viņas prasmīgās rokas piepeši bija sākušas trīcēt, un nācās tās saņemt kopā, lai drebēšana nebūtu manāma.

– Šis nemaz nav piemērots laiks āra pastaigām.

– Es zinu.

– Vai tu negrasies nākt iekšā?

– Pagaidām ne.

Kerolaina piegāja tuvāk. No viņa matiem pilēja ūdens. Tas atsauca atmiņā rītu un to, kāds Takers bija izskatījies pēc dušas. – Cik ilgi tu stāvēji ārā?

– Es piebraucu, kad tu sāki spēlēt to melodiju no ”Sāļā suņa”. Tas taču bija ”Sāļais suns”, vai ne?

Viņas sejā ātri uzzibsnīja smaids un tikpat ātri pazuda. – To man iemācīja Džims. Mēs apmaināmies ar dažādām izpildījuma tehnikām.

– Es esmu par to dzirdējis. Tobijs ir patiešām iepriecināts.

Viņš meklē, kur varētu zēnam iegādāties lietotu vijoli.

– Jauneklis ir talantīgs, – Kerolaina noteica un sajutās muļķīgi. ”Kālab gan mēs runājam par Džimu un starp mums joprojām ir sieta durvis?” – Pārtrūka elektrības padeve.

– Zinu. Iznāc uz minūti ārā, Kerolaina.

Viņa svārstījās. Takers šķita tik ļoti nopietns, tik apdomīgs.

– Vai kaut kas ir atgadījies?

– Vismaz es neko tādu neesmu dzirdējis. – Viņš atvēra sieta durvis. – Iznāc ārā.

– Labi. – Kerolaina paklausīja, lai gan jutās satraukta. – Es te iepriekš iedomājos par to, vai šis lietus dara labu vai sliktu. Kokvilnas stādiem, es gribēju sacīt.

– Piedod, es neierados, lai runātu par stādiem vai mūziku. – Takers sabāza rokas kabatās, un viņi kopā vēroja, kā zibens spožā bulta sašķeļ debesis. – Es gribu uzdot jautājumu par šo rītu.

– Varbūt es varētu piedāvāt tev alu. – Viņa pakāpās atpakaļ un pastiepa roku pret sieta durvīm. – Es iepriekšējā dienā nopirku.

– Paklau. – Takera acis mirdzēja tumsā un lika Kerolainai apstāties. – Kāpēc tu neļāvi, lai es tev pieskaros?

– Nesaprotu, par ko tu runā. – Viņa ar trīcošu roku pieskārās matiem. – Es tev ļāvu. Mēs mīlējāmies tepat, uz tā dīvāna.

– Tu ļāvi, lai es tevi iegūstu, bet neļāvi pieskarties. Un tā ir atšķirība. Ļoti liela atšķirība.

Kerolaina stāvēja kā sastingusi. Takeram gandrīz gribējās pasmaidīt par karalisko skatienu, ko šī sieviete viņam dāvāja.

– Ja tu esi ieradies, lai kritizētu manu priekšnesumu…

– Nē, es nekritizēju. Es vienkārši vaicāju. – Takers pavirzījās tuvāk Kerolainai, tomēr nepieskārās viņai. – Bet laikam jau tu pati tikko atbildēji. Tas bija priekšnesums. Varbūt tev nepieciešams rīkoties tā, lai tu sajustos dzīva. Dievam zināms, ka tev bija iemesls. Es vaicāju vien to, vai tas ir viss, ko tu gribi. Man ir daudz vairāk, un es vēlos tev sniegt daudz vairāk. Ja vien tu būsi gatava to pieņemt.

– Nav runas par to, vai es to gribu. Ir runa par to, vai es to varu.

– Es esmu gatavs tevi atstāt vienu, ja tev nepieciešams par to padomāt. Vai arī tu varētu mani aicināt iekšā. – Viņš pieskārās Kerolainas vaigam. – Aicini mani iekšā!

”Ne jau tikai mājā,” Kerolaina atskārta. ”Manī. Fiziski. Emocionāli.” Viņa uz mirkli aizvēra acis. Kad viņa tās atvēra, Takers joprojā stāvēja turpat un gaidīja. – Es neesmu nekāda labā iespēja.

Smaids Takera lūpas padarīja maigākas. – Pie joda, saldumiņ, es tāpat.

Kerolaina dziļi ieelpoja un pakāpās malā, lai atvērtu sieta durvis. – Es gribētu, lai tu ienāc.

Takers izelpoja kādu brīdi aizturēto dvašu. Mirklī, kad bija pārkāpis slieksni, viņš sievieti pacēla gaisā. – Retam Batleram tas bija gana labi. – Takers skūpstīja Kerolainu, mājā valdošā klusuma ieskauts, un tad nesa augšup pa kāpnēm. ”Varbūt man šajā naktī nav jāraizējas ne par vienu citu, bet, lai Dievs ir liecinieks, es neļaušu Kerolainai domāt par Luisu.”

– Tu esi slapjš, – Kerolaina sacīja un pieglauda galvu viņa plecam.

– Es tev došu iespēju atbrīvot mani no drēbēm.

”Cik gan viegli tas ir,” Kerolaina iesmiedamās nodomāja.

”Ja vien ļaujies.” – Tu esi tik labs pret mani!

– Un es varu būt vēl labāks. – Viņš apstājās durvīs, lai izbaudītu vēl vienu garu, aizraujošu skūpstu.

– Savukārt es nevaru ne sagaidīt, kad to redzēšu.

– Šoreiz tev nāksies pagaidīt.

Uz sienām dejā kustējās sveču liesmiņu mestās ēnas. Dienas tveice, istabā notverta, likās kā sena draudzene, kas pārtrumpojusi vēju, kurš aizrautīgi šūpoja vecos mežģīņu aizkarus. Gaisā vēdīja sveču vaska smarža un lavandu aromāts. Lietus šaustīja logus un uzstājīgi grabināja skārda jumtu.

Turpinādams ar lūpām kairināt Kerolainu, Takers viņu maigi noguldīja gultā. Vīrieša pirkstu gali vieglītēm slīdēja pār viņas seju, un tiem sekoja lūpas, aizgainīdamas saspringumu. Un pēc brīža jau bija dzirdama tikai lietus bungošana, tālīnāki pērkona dārdi, negaisam virzoties uz austrumiem. Kerolaina nopūtās un pastiepa rokas, aicinādama Takeru.

Viņš vēl pakavējās, lūpas piekļāvis lūpām, zobiem saskaroties, mēlēm kairinot vienai otru, līdz Kerolaina bija dziļi iegrimusi viņa dāvātajā baudā un mierpilnajā atmosfērā.

Citas izvēles nebija. Vajadzēja ļauties izjūtām. Vajadzēja sajust.

Takera kustības bija rimtas, lēnas, viņš uzjundīja Kerolainas emocijas. Tās virmoja viņā, lika pulsam iedrebēties, muskuļiem kļūt vārgiem, sirdij mulst un zaudēt īsto ritmu. Piepešs panikas vilnis pāršalca Kerolainu, un viņa atvirzīja galvu. Takers apmierinājās ar piekļuvi Kerolainas kaklam. Un viņa rokas, tikpat prasmīgas kā jebkura mūziķa rokas, sāka modināt melodiju Kerolainas augumā.

Viņš mierināja, pat cenšoties kārdināt. Viņš redzēja iekšējo cīņu, kas norisinājās Kerolainā. Šaubas un alkas… Šo cīņu Takers varēja saskatīt arī viņas sejā. Apvaldīdams iekāri, viņš pacietīgi un pat līdzjūtīgi vedināja Kerolainu baudas valstībā – ar gariem, saviļņojošiem skūpstiem un nesteidzīgiem, trausliem glāstiem. Kad Kerolainas augums bija gatavs vai izkust Takera rokās, kad viņas lūpām pārslīdēja Takera vārds, viņš piepeši atskārta, ka nemaz necenšas aizkavēt savu iekāri. Viss noritēja tieši tā, kā viņam gribējās.

Skatieni sastapās un nenovērsās, kamēr Takers izģērba Kerolainu. Kailu. Trauslu.

Viņi saprata, ka šie divi vārdi var aizstāt viens otru un šis vienkāršais izģērbšanas process rada milzīgu atšķirību no reizes, kad divi aklas kaisles pārņemti pusapģērbti augumi bija savienojušies uz dīvāna.