Trīcošām rokām Kerolaina novilka Takera saslapušo kreklu, ļaujot pirkstu galiem pārslīdēt pār viņa kailajām krūtīm un lejup pa vēderu. Kerolainu sasildīja triumfa mirklis, kad viņa pamanīja, kā zem viņas nedrošā pieskāriena saspringst vīrieša muskuļi. Kerolaina asi ieelpoja, atdarīja Takera džinsu rāvējslēdzēju un tad paslējās sēdus, lai varētu apģērba gabalu noslidināt pār viņa gurniem uz leju.

Abi uz ceļgaliem atradās gultas vidū, matracis ievaidējās un ieliecās no viņu svara. Atgriezās tveice. Vējš bija aprimis, un lietus noguris pātagot. Kerolainas rokas apvijās Takera viduklim. Viņa pirksti ienira Kerolainas matos.

Pārsteigums un baiļu atēna bija manāma Kerolainas sejā, kad Takers pavilka viņas galvu atpakaļ. Skatiens satumsa no dedzinošās kaisles, kad vīrieša lūpas pakļāva viņas muti. Zem Takera ārienes bija slēpies snaudošs nezvērs, pilns gatavības mosties. Kerolaina juta, kā tas ierēkdamies nomet snaudu, pārrauj važas un izbrāžas caur Takera augumu, draudēdams aprīt viņus abus.

Kerolainas pirksti iecirtās Takera gurnos, bet jau drīz zaudēja spēku, jo vīrietis piekļāva viņu sev cieši klāt. Viņš kaut ko maigi sacīja, taču vārdi pazuda karstajā asiņu dunā, kas šalca viņai ausīs.

Jā, to viņš vēlējās. Tas bija viss, ko viņš vēlējās. Lai Kerolaina, kaisles vadīta, kļūtu piekļāvīga. Viņš vēlējās izgaršot karstās alkas viņas lūpās. Klausīties maigajos, klusajos vaidos, kad viņa aizmirsās, piespiedusies viņam. Apzināties, ka šajā brīdī Kerolaina domā tikai par viņu un alkst vienīgi pēc viņa.

– Man kaut kas ir jāizdara, Kerolaina. – Viņš centās mazliet nomierināties un noklāja skūpstiem viņas plecu, ļaudams zobiem liegi pakodīt maigo izliekumu.

– Jā. – Kerolaina sniedzās pretī, bet Takers satvēra viņas delnas locītavas.

– Nē, ne jau tas. Vēl ne. – Acis nenovērsdams, viņš pavirzīja sievieti atpakaļ tā, ka viņa augums dominēja. Viņš ar lūpām kairināja viņas muti, vairāk gan mokot, nevis sniedzot apmierinājumu. – To, kas man pašlaik darāms… – Viņš maigi ar zobiem satvēra Kerolainas zodu un maigi, tomēr mērķtiecīgi satvēra viņas rokas.

– Taker…

– Ja es patlaban ļaušu, lai šīs rokas man pieskaras, viss beigsies pārāk ātri. – Takers noslīdēja zemē, lēni ar skūpstiem izzīmējot apļus uz viņas auguma. – Ir kāda sena dienvidnieku tradīcija. – Viņš nesteidzīgi ar mēli pakairināja Kerolainas krūtsgalu un ievēroja, ka viņas skatiens kļūst miglains. – Ja kaut kas ir darīšanas vērts, tad vajag tam veltīt daudz laika.

Kerolainas rokas bezpalīdzīgi nodrebēja Takera tvērienā, kad viņš tāpat pievērsās arī otram viņas krūtsgalam. – Es nevaru.

– Saprotams, ka vari, dārgumiņ. – Viņš pasūca Kerolainas krūtsgalu, līdz viņa iekliedzās, un pēc tam maigi palaida sievieti vaļā. – Es tev parādīšu. Pēc tam, ja būsi izlēmusi, ka tev tas nepatīk, mēs pamēģināsim vēlreiz.

Kaisles pali neatkāpās, tie cēlās aizvien augstāk. Takers meistarīgi izmantoja lūpas, zobus un mēli. Gaiss bija kļuvis pārāk biezs, un šķita grūti elpot. Kerolaina ar pūlēm dabūja mazliet gaisa plaušās un pēc tam to izpūta pār drebošajām lūpām. Ja arī viņas prāts iebilda pret pilnīgu pakļaušanos, pašas augums izrādījās nodevīgs. Tas neslēpti atklāja svelmainu, pirmatnēju prieku par to, ka tiek iegūts. Tas drebēja un tiecās pretī nevaldāmam atvieglojumam, ko Takers turēja vien rokas stiepiena attālumā.

No sviedriem mitrs augums slīdēja pār otru tikpat mitru. Takers arī bija tāds pats gūsteknis kā viņa. Pār Kerolainas lūpām izlauzās vaids, kas šajā tveices pārsātinātajā gaisā likās ļoti pavedinošs. Takers paberzēja vaigu pret Kerolainas vēderu, baudas priekšnojautas reibināja viņa prātu gluži kā labs vīns. Reiz Takers būtu gatavs apgalvot, ka zina par baudu itin visu. Reiz viņš būtu noliedzis, ka bauda kopā ar vienu sievieti atšķiras no baudas kopā ar kādu citu sievieti.

Bet Kerolainas smarža kairināja viņa jutekļus, viņas saraustītā elpa lika sirdij mesties aizvien straujākā skrējienā; viņas maigā, baltā āda trīsēja zem viņa lūpu pieskāriena.

Un viss bija pilnīgi citādi.

Kerolaina izliecās, kad Takers ar mēli pieskārās viņas stilbu iekšpusei. Viņš pakavējās tikai dažu collu atstatumā no vietas, kur kvēloja uguns, kas prasījās apdzēšama. Viņš pakļāva saldajām mokām abus, līdz juta, kā augums saspringst un tad aprimst.

Pirmais nevaldāmais orgasms padarīja Kerolainu gluži slābanu. Viņa peldēja izjūtās itin kā bez svara, neapzinādamās telpu sev apkārt un spiedošo tveici. Bija tikai debešķīgs atvieglojums. Viņas lūpās iezagās smaids. Tagad jau atbrīvotās rokas Kerolaina pārslidināja savam apreibušajam, sviedru klātajam augumam un tad nonāca līdz Takera matiem.

– Laikam jau man tas patika, – viņa izdvesa.

– Mēs vēl neesam beiguši. – Viņš satvēra Kerolainas rokas, pabāza tās viņai zem gurniem un ar acīm teju aprija viņas augumu.

Kerolainas piepildītajā mierā viņš pamanījās tik ātri atsaukt negaisu, ka elpa uz mirkli aizķērās viņai kaklā. Plaukstas noslīdēja no Takera miklajiem pleciem, lai izmisīgi ieķertos palagos. Neaptverami milzīgu izjūtu viļņi bangoja cits pēc cita, līdz palika vienīgi alkatīga vēlēšanās. Takera un Kerolainas pašas. Takers vairs nebija maigais kairinātājs un ķircinātājs, un rokas, kas gluži kā zīds bija slīdējušas pār Kerolainas augumu, tagad meklēja un prasīja ar gandrīz negaidītu uzstājību.

Pār viņiem valdīja tumša kaisle, tumšas, noslēpumainas baudas, ko bija radījusi svelmainā nakts. Abi kustējās pa gultu gluži kā dzīvnieki zālē.

Vēl pēdējo reizi viņš attālināja piepildījumu, trīcošām rokām pieturēdams Kerolainu. – Paskaties uz mani. – Takera krūtis smagi cilājās. – Kerolaina, paskaties uz mani!

Viņas plaksti atvērās, acu zīlītes bija tik tumšas kā vistumšākā dienvidu nakts.

– Šis ir vairāk. – Viņš piekļāva lūpas Kerolainas mutei, un vārdi bija tik tikko saprotami, kad Takers izplūda viņā. – Šis ir vairāk.

Patīkama gurduma varā Kerolaina snauduļoja, izbaudīdama Takera svaru. Dažās vietās jau sāka dzelt pa sāpei, taču pat tas neaizdzina smaidu no viņas sejas. Viņa allaž bija sevi uzskatījusi par visai labu mīlnieci – lai gan attiecību beigu posmā Luiss noteikti tam nepiekrita –, taču tik pašapmierināta viņa vēl nekad nebija jutusies.

Viņa īsi nopūtās un izstaipījās. Takers izdvesa vaidu un pavēlās malā. – Vai labāk? – viņš vaicāja, kad Kerolaina uzgūlās viņam virsū un piekļāva galvu viņa krūtīm.

– Jau pirms tam bija labi. – Viņa atkal pasmaidīja. – Vienkārši labi. – Viņa nopūtās vēlreiz un atvēra smagos plakstus. Mirkli izbrīnā raudzījusies, viņa attapa, ka abi atrodas gultas kājgalī. – Kā tad mēs te nonācām?

– Veiklība. Pagaidi dažas minūtes, un mēs varēsim pa to pašu ceļu atgriezties atpakaļ.

– Hmmm. – Viņa piekļāva lūpas Takera krūtīm. – Lietus ir beidzies. Tomēr ir kļuvis vēl karstāks nekā bija.

– Mums vajadzētu kaut ko pasākt šajā ziņā.

Kerolaina mazliet paslējās un pacēla galvu. – Vai zini, ko es gribu?

– Mīļā, kad būšu atguvis enerģiju, es tev sagādāšu itin visu, ko vien tu kārosi.

– To es paturēšu prātā. Bet… – Viņa noskūpstīja Takera lūpas – Tas, ko es vēlos pašlaik, kas man patiešām ir nepieciešams… Es gribu saldējumu. – Viņa uzsmaidīja Takeram. – Vai tu arī gribēsi saldējumu?

– Jā, es varētu kādu drusku apēst, ja reiz tu par to ieminējies. – Takeru iepriecināja kāda jauka fantāzija, kurā viņš no Kerolainas interesantākajām ķermeņa daļām nolaiza zemeņu saldējumu. – Vai tu grasies to atnest uz šejieni?

– Tāds bija mans plāns. – Izbaudījusi vēl vienu skūpstu, viņa izslīdēja no gultas un skapī sameklēja savu rītatērpu. – Vienu bumbiņu vai divas?

Viņš uzzibināja baltu smaidu, kad Kerolaina apsedza krūtis ar rītatērpu. – Es esmu tāds cilvēks, kuram vajag divas bumbiņas. Vai gribēsi, lai tev palīdzu?

– Domāju, ka es pati tikšu galā.

– Labi. – Takers salika rokas aiz galvas un aizvēra acis. Kerolaina izgāja no guļamistabas, būdama pārliecināta, ka viņš izmantos iespēju, lai pasnauduļotu.