Pie lampas gaismas Kerolaina virtuvē salika saldējumu trauciņos. Piepeši viņa atskārta, ka šis būs mirklis, kas paliks atmiņā. Tveices pilna virtuve, lietus smarža un lampas eļļas smārds, spēcīga un veselīga piepildītības sajūta pēc mīlēšanās un saldējuma likšana trauciņos, lai to pēc tam apēstu gultā.

Klusi kaut ko dungodama pie sevis, Kerolaina iznesa trauciņus ar saldējumu gaitenī. Pat tālruņa iezvanīšanās nespēja sabojāt viņas noskaņojumu. Vienu trauciņu Kerolaina nolika uz galda un, piespiedusi klausuli plecam, sāka našķēties no otra.

– Hallo!

– Kerolaina. Paldies Dievam.

Karote apstājās pusceļā uz Kerolainas muti. Viņa iemeta karoti trauciņā, ko nolika uz galda. Acīmredzot tomēr bija kaut kas tāds, kas spēja iedragāt viņas lielisko omu. Mātes balss.

– Sveika, māt.

– Jau vairāk nekā stundu es pūlos tevi sazvanīt. Bija kaut kādas problēmas ar sakariem. Un nav jau nekāds pārsteigums, ņemot vērā servisa līmeni vietā, kurā tu atrodies.

– Mums šeit bija negaiss. Kā tev klājas? Un tētim?

– Viss ir labi. Tavs tēvs ir aizbraucis uz Ņujorku. Man bija vairākas tikšanās šeit, un tālab es nevarēju viņam pievienoties. – Džordžija Veiverlija runāja ātri, un balsī nemanīja ne zīmes no deltas, ko viņa ar visu spēku bija izravējusi gan no valodas, gan no sirds. – Man raizes dari tu, – viņa turpināja, un Kerolaina iztēlojās māti pie rožkoka rakstāmgalda nevainojami gaumīgi iekārtotajā dzīvojamajā istabā pieliekam krustiņu pie meitas vārda vienā no saviem sarakstiem. ”Pasūtīt ziedus.

Apmeklēt labdarības pasākumu. Paraizēties par Kerolainu.”

Šāda iztēles aina uzgrūda netīkamu vainas apziņas smagumu viņas pleciem.

– Nav nekā tāda, par ko vajadzētu uztraukties.

– Nekā? Šovakar es biju vakariņās Fulbraita centrā, un man nācās no Kārtera uzklausīt jaunumus par to, ka manai meitai kāds uzbrucis.

– Es netiku ievainota, – Kerolaina steidzīgi iestarpināja.

– To es zinu, – Džordžija attrauca, neapmierināta par to, ka meita viņu pārtraukusi. – Kārters man visu paskaidroja, tādējādi izdarot daudz vairāk, nekā papūlējies tu. Es vienmēr esmu sacījusi, ka tev tajā vietā nav nekas meklējams, taču tu neklausījies. Un tagad man stāsta… jā, starp citu, nebija patīkami to uzklausīt pie zupas šķīvja! Tu esi iejaukta kaut kādas lietas izmeklēšanā.

– Piedod! – Kerolaina aizvēra acis. Kad runa bija par viņas māti, atvainošanās allaž bija iekļauta programmā. – Viss notika ļoti ātri. Un tagad jau ir beidzies.

Kerolaina pamanīja kustību uz kāpnēm un paraudzījās augšup. Viņa ieraudzīja Takeru un aizgriezās.

– Kārters man to paskaidroja skaidri un gaiši. Viņš teica, ka tā nemaz nav taisnība. Tu taču zini, ka viņš vada NBC filiāli Filadelfijā. Viņš sacīja, ka stāsts piesaista aizvien lielāku uzmanību un vairākas ziņu komandas jau dodas ceļā, lai to visu atspoguļotu. Pats par sevi saprotams, ka šī ziņa kļuva par visai karstu jaunumu, kad izskanēja tavs vārds.

– Ak Dievs… – Kā, lūdzu?

– Nē, neko. – Kerolaina izslidināja pirkstus caur matiem. ”Esi saprātīga,” viņa sev atgādināja. ”Kaut kā vajadzētu saņemties un izturēties saprātīgi.” – Man patiešām žēl, ka tev to nācās dzirdēt no kāda cita. Un es apzinos, ka šāda publicitāte tevi kaitinās. Es presei neko nevaru padarīt, māt, tieši tāpat kā nevaru padarīt notikušo par nebijušu. Man nudien ir žēl, ka tas tevi tik ļoti satraucis.

– Protams, ka tas mani ir satraucis. Vai tad nepietika jau ar to, ka mums nācās noklusināt skandālu, kad tevi ielika slimnīcā un vajadzēja mainīt tavus uzstāšanās plānus vasarai? Un vēl tava publiskā atsvešināšanās no Luisa…

– Jā, – Kerolaina neizteiksmīgi bilda. – Tev noteikti bija ārkārtīgi smagi. Tas, ka atļāvos šādi sabrukt, no manas puses bija briesmīga nevērība.

– Nerunā šādā tonī ar mani! Ja tu nebūtu pārmēru uzbudinājusies par nenozīmīgām domstarpībām ar Luisu, nekas no tā visa nemaz nenotiktu. Un tagad vēl šī aizbraukšana, sevis aprakšana tajā vietā…

– Es neesmu sevi aprakusi.

– Tu iznieko savu talantu, – Džordžija nocirta kā ar zobenu. – Tu pazemo sevi un savu ģimeni. Kā tev liekas, vai es esmu aizvadījusi kaut vienu mierīgu nakti pēc tam, kad uzzināju, ka tu esi tur? Viena pati, neaizsargāta.

Kerolaina berzēja sāpošos deniņus. – Es jau gadiem ilgi esmu bijusi viena.

Džordžija nedzirdēja ne šo paziņojumu, ne arī tajā ieskanējušās skumjas.

– Un nu… tevi taču varēja izvarot vai nogalināt…

– Jā gan, un tā būtu briesmīga publicitāte.

Uz īsu brīdi iestājās klusums. – Tas bija nepiedienīgi, Kerolaina.

– Jā. – Viņa piespieda pierei īkšķi un rādītājpirkstu un atkārtoja sen apnikušas frāzes. – Es atvainojos. Varbūt es joprojām atrodos šokā pēc notikušā.

”Vai tu maz pavaicāsi, kas īsti atgadījās, māt? Vai painteresēsies, kā es jūtos, kas man vajadzīgs? Varbūt tu tikai runāsi par to, kā es uzvedos?”

– Saprotu. Un sagaidu, ka arī tu sapratīsi manas izjūtas. Es uzstāju, lai tu nekavējoties atgriezies mājās.

– Es jau esmu mājās.

– Neesi nu smieklīga. Tu neiederies tur tikpat ļoti, cik neiederējos es. Kerolaina, es tevi audzināju labāk. Mēs ar tavu tēvu dāvājām tev visas iespējamās priekšrocības. Es nespēju iedomāties, ka tu to visu aizsviedīsi projām kaut kāda muļķīga aizvainojuma dēļ.

– Aizvainojuma? Tas nudien ir interesants formulējums, māt! Man atliek vienīgi atvainoties un pavēstīt, ka es nevaru rīkoties pēc tavas gribas un nespēju būt tāda, kādu tu vēlētos mani redzēt.

– Man nav saprotams, kā tevī radusies šāda stūrgalvība, taču tā ir visai nepievilcīga. Nešaubos, ka arī Luiss to pamanīja, taču viņš ir iecietīgāks par mani. Viņš ir ārkārtīgi noraizējies.

– Viņš ir… Vai tas jāsaprot tā, ka tu viņam zvanīji? Ka tu neņēmi vērā manas vēlmes un viņam zvanīji?

– Bērna vēlmes ne vienmēr sakrīt ar to, kas šim bērnam patiešām nāk par labu. Un jebkurā gadījumā es gribēju ar viņu runāt par tavu septembrī plānoto uzstāšanos Baltajā namā.

Kerolaina piespieda plaukstu pie vēdera, jo kuņģī mezgls savilkās aizvien ciešāk. – Es pārstāju būt bērns jau tajā pirmajā reizē, kad tu mani izstūmi uz skatuves. Un man nav nepieciešams viņa viedoklis par manu gaidāmo uzstāšanos.

– Tava attieksme mani nepārsteidz. Es jau gaidīju šādu nepateicību. – Džordžijas balss kļuva saspringta. Kerolaina gara acīm redzēja, kā viņa ar saviem ideāli manikirētajiem nagiem bungo pa rakstāmgalda spožo virsmu. – Es varu vienīgi izteikt cerību, ka tu atcerēsies par labākām manierēm, kad Luiss ar tevi sazināsies. Gan es, gan arī tu – mēs abas zinām, ka viņš ir labākais, kas ar tevi varēja notikt. Viņš saprot tavu mākslinieces temperamentu.

– Viņš saprot manu nožēlojamo naivitāti. Laikam jau tev neliekas nozīmīgi tas, ka es uzskrēju viņam virsū brīdī, kad viņš ģērbtuvē spaidījās ar flautisti.

– Tava valoda ir tikpat rupja kā vide, kurā tu atrodies.

– Un tā noteikti var kļūt vēl rupjāka.

– Es esmu gana klausījusies šīs bezjēdzības un uzstāju, lai tu atgriezies mājās. Mums ir tikai dažas nedēļas laika, lai sagatavotos tavam priekšnesumam Baltajā namā. Un, protams, par kleitu arī tu neesi padomājusi. Man būs jāatrod laiks parunāt ar tavu dizaineru. Un tagad šī jaunā publicitāte… Tā mums ir ļoti neizdevīga.

”Nazis sirdī,” Kerolaina nodomāja un piesardzīgi ieminējās: – Nevajag uzņemties kādus pienākumus. Es jau esmu runājusi ar Frānsisu un konkretizējusi plānus. Es lidošu uz Vašingtonu, lai uzstātos, un jau nākamajā dienā došos projām. Ja runājam par manu tērpu – mana garderobe jau tagad ir pietiekamāka par pietiekamu.

– Vai tu esi prātu zaudējusi? Šis ir viens no visnozīmīgākajiem soļiem tavā karjerā. Es jau esmu sākusi organizēt intervijas, fotosesijas…

– Tad nāksies vien pārorganizēt, – Kerolaina īsi attrauca. – Un vari nešaubīties, māt, es esmu dzīva un vesela. Tas cilvēks, kurš man uzbruka, ir pagalam. Es pati viņu nogalināju, tātad kļūdīšanās nav iespējama.

– Kerolaina…

– Lūdzu, mīļi pasveicini tēti no manis. Arlabunakti. – Kerolaina uzmanīgi nolika atpakaļ klausuli. Viņa pagaidīja minūti, lai būtu droša, ka varēs runāt, nevis sāks kliegt. – Saldējums ir izkusis.