Viņa paņēma trauciņus un devās atpakaļ uz virtuvi, kur izgāza saldējumu izlietnē.

Likās, ka šī ir īstā diena sāpīgu jūtu remdēšanai un vainas izjūtas mazināšanai. Takers brīnījās par to, ka lielāko daļu savas dzīves viņam allaž izdevies izvairīties no dziļiem emociju ūdeņiem, bet nu piepeši viņš attapies, līdz kaklam ievilkts pašā mutulī.

Kerolainas emocijas joprojām virmojas gaisā. Tās līdzinājās ūdenī iemestam elektrības vadam, kas tur dzirksteļo un sprakšķ.

Takers ilgojās pēc cigaretes, taču paciņa bija palikusi augšstāvā un, visticamāk, izmirkusi slapjā krekla kabatā. Viņš noraudzījās uz ēnās slīgstošajām kāpnēm – ar ilgām pēc guļamistabas klusuma un nošķirtības – un pēc tam uz virtuvi, kur zibēja lampas gaisma un jautās smagas emocijas.

Kad Takers ienāca virtuvē, Kerolaina stāvēja pie izlietnes un raudzījās pa logu apmēram tāpat kā rītā, kad ieradās Bērnss. Tikai šajā reizē viņai pretī vērās melnas tumsas acis.

Un Takers nevēlējās, lai viņa tajās raudzītos viena pati. Viņš piegāja Kerolainai klāt no aizmugures un sajuta aizkaitinājumu, kad sieviete saspringa, manīdama viņa pieskārienu. – Parasti, kad sastopu sievieti neomā, es pasaku kādu joku un pierunāju viņu atgriezties gultā. Ja tas nepalīdz, tad es meklēju īsāko ceļu uz durvīm. – Par spīti Kerolainas klusajai pretestībai, Takers sāka masēt viņas saspringušos plecus. – Ja runa ir par tevi, tad viss ierastais īsti nedarbojas.

– Es pašlaik nemaz neiebilstu pret kādu joku.

”Sasodīts, vai nav nožēlojami, ka tieši tagad es neko tādu nespēju izdomāt!” viņš sūkstījās un piespieda pieri Kerolainas pakausim. ”Vai vienalga ko, lai tikai Kerolainu nesāpinātu.” – Aprunājies ar mani.

Satrauktām kustībām viņa atgrieza krānu, lai izskalotu izlietni. – Nav nekā sakāma.

Takers pacēla galvu un tumsas glāstītajā loga stiklā ieraudzīja abu rēgainos apveidus. Viņš zināja, ka arī Kerolaina var tos redzēt, un viņam likās interesanti saprast, vai arī viņa apzinās, cik trausli, cik viegli aizbiedējami tie ir.

– Kad tikai pirms dažām minūtēm tu nokāpi lejā, es joprojām varēju sajust tevi tādu, kāda tu biji gultā kopā ar mani. Maiga un bezrūpīga. Taču tagad tu esi saspringta, liekas, tevī savilkušies mezglu mezgli. Man nepatīk redzēt tevi tādu.

– Tas nekādi nav saistīts ar tevi.

Ātrums, kādā Takers pagrieza Kerolainu, un vārgi slēptās dusmas viņa balsī pārsteidza abus. – Ja tu gribi izmantot mani tikai seksam, atstājot visu pārējo neaizskaramu, tad pasaki uzreiz. Ja tas, ko mēs ar tevi darījām augšstāvā, tev bija tikai sekss un kaislīga rotaļāšanās palagos, pasaki man to, un mēs spēlēsim pēc taviem noteikumiem. Tikai… man tas nozīmēja daudz vairāk. – Takers mazliet sapurināja Kerolainu, kā gribēdams nojaukt sienu, ko viņa bija uzcēlusi. – Pie velna! Man nekad agrāk tā nav bijis.

– Neizdari spiedienu uz mani. – Acīm kvēlojot, viņa ar rokām atspiedās pret vīrieša krūtīm. – Visu mūžu es esmu pakļāvusies citu cilvēku spiedienam, bet tagad esmu beidzot tikusi no tā vaļā.

– No manis gan ne. Ja tu iedomājies, ka pietiks ar dažiem vēzieniem, lai izslaucītu mani ārā pa durvīm, tu maldies. Es palieku. – Lai pierādītu sacīto, Takers cieši un pavēloši piekļāva lūpas Kerolainas mutei īpašnieciskā skūpstā. – Un mums abiem būs jāsāk pierast pie tā.

– Man nav jāpierod ne pie kā. Es varu sacīt ”jā” un varu teikt ”nē”. Vai arī… – Viņa aprāvās un aizspieda plakstus. – Kāpēc gan es strīdos ar tevi? Runa taču nav par tevi. – Dziļi ieelpojusi, Kerolaina atvirzījās no Takera. – Runa ir par mani.

Un kliegšana uz tevi neko nevērsīs par labu.

– Es neiebilstu pret tavu kliegšanu. Vismaz tādu nelielu… ja vien tas tev palīdzētu.

Kerolaina pasmaidīja un izklaidīgi paberzēja deniņus.

– Domāju, ka viena no doktora Palamo izrakstītajām brīnumtabletēm būs noderīgāka.

– Pamēģināsim kaut ko citu. – Satvēris Kerolainas rokas, Takers vedināja viņu uz krēslu. – Pasēdi šeit, bet es ieliešu mums pa glāzei tā vīna, ko pirms kāda laika tev atvedu. Un tad tu man pastāstīsi, kālab tas telefona zvans izsita tev pamatu zem kājām.

– Izsita pamatu zem kājām. – Viņa apsēdās un atkal aizvēra acis. – Šajā izteicienā var ietvert ļoti daudz ko. Mana māte sacītu ”uzbudināja”, bet man labāk tīk ”izsita pamatu zem kājām”. – Kad Kerolaina attaisīja plakstus, acīs vīdēja tikko jaušams uzjautrinājums. – To, ka man pamats izsists zem kājām, es esmu jutusi jau vairākus mēnešus. Zvanītāja bija mana māte.

– Tā es sapratu. – Viņš atkorķēja pudeli. – Un viņa bija ”uzbudināta” par vakardien notikušo.

– Jā, nudien. Precīzāk sakot, viņa dusmojās par to, ka notikušais bijis sarunu temats viesībās, kuras viņa apmeklēja. Arī ziemeļu štatu iedzīvotājiem piemīt paradums tenkot. Tiesa, manas mātes aprindās to sauktu par draudzīgām sarunām. Viņa patiešām bija satraukusies, jo par visu šo ieinteresējusies prese, bet man paredzēta ļoti svarīga uzstāšanās. Viņa baidās, ka mūsu Valsts prezidents un krievu premjers nevēlēsies klausīties Mocarta Piekto vijoļkoncertu, ko izpilda māksliniece, kas pavisam nesen sašķaidījusi kādam vīram galvu. – Viņa paņēma Takera piedāvāto glāzi un uzsauca īsu tostu. – Džordžijas Veiverlijas meita nedrīkst raisīt nelāgu publicitāti. Ko gan domās Sieviešu līga?

– Varētu gadīties, ka viņa par tevi baidās.

– Varētu. Taisnības labad jāteic, ka viņa noteikti nevēlētos, lai ar mani kaut kas atgadās. Bet ar viņu nav viegli saprasties. – Kerolaina iemalkoja vīnu. Tas bija auksts, mazliet dzeldīgs un spirdzinošs. – Viņa allaž man ir vēlējusi tikai to labāko. Savā izpratnē labāko. Un es visu savu mūžu esmu centusies viņai sniegt to, ko viņa vēlas. Bet tad man nācās nopietni pārvērtēt visu un secināt, ka vairs tas nav iespējams.

– Cilvēki jūtas ērti, ja viss notiek ierasti. – Viņš apsēdās Kerolainai blakus. Viņiem pa vidu uz galda mirguļoja eļļas lampa. – Varētu aizritēt zināms laiks, kamēr māte pieņems, ka tu esi mainījusies.

– Tikpat labi viņa varētu nekad nepieņemt šādas pārmaiņas. Un arī tas man jāsaprot. – Auklēdama glāzi abās rokās, Kerolaina paraudzījās apkārt. Vecais ledusskapis piepeši iegrabējās. Noteka melodiski pilināja lietus lāses.

”Nodeldēts linolejs un izbalējuši aizkari,” viņa nodomāja. Lampas gaisma pret telpu izturējās ļoti laipni, gluži kā pret nogurušu sievieti. Un Kerolainai tas šķita neiedomājami mierinoši.

– Es mīlu šo vietu, – viņa nočukstēja. – Par spīti visam, kas te atgadījies, es šeit jūtos labi. Un man nepieciešams…

– Kas?

– Man nepieciešams justies piederīgai kādā vietā. Man nepieciešama vienkāršība, secīgums, nepārtrauktība.

– Nešķiet, ka tas būtu kaut kas tāds, par ko vajadzētu atvainoties.

”Tātad viņš ir dzirdējis,” Kerolaina nodomāja un skumji pasmaidīja. ”Tā tas bija allaž un turpinājās arī tagad. Es ierasti atvainojos, ja vien esmu uzdrošinājusies kaut ko paņemt tieši sev.”

– Nē, nav gan. Un es ar to pūlos tikt galā. Zini, viņa taču nekad nav sapratusi to, ko tagad saku tev, to, ko es jūtu. Un pavisam noteikti viņa nevar saprast, kas man ir nepieciešams.

– Tātad ir jāizlemj, kā rīkoties. Darīt pa prātam viņai vai sev.

– Jā, pie tāda secinājuma es esmu nonākusi arī pati. Un ir grūti, ja tas, kas sagādā prieku man, tik pilnīgi atšķiras no tā, ko vēlas viņa. Taker, viņa ir uzaugusi šajā mājā. Un viņai ir kauns par to. Viņa kaunas par to, ka viņas tēvs pelnīja iztiku ar kokvilnas novākšanu, bet mamma gatavoja ievārījumus. Viņai ir kauns par vietu, no kuras nākusi, un par diviem cilvēkiem, kas viņai dāvājuši dzīvību un darījuši visu, lai nodrošinātu iespējami labākus apstākļus.

– Ar to jātiek galā viņai pašai, nevis tev.

– Taču tieši viņas kaunēšanās dēļ es vispār atrodos šeit. Tas mūs saista. Laikam jau ģimenēs tā jābūt, un mums nemaz nav īstas izvēles, ja runa ir par kādu šīs ķēdes posmu.

– Varbūt arī ne, taču katram ir dota iespēja izraudzīties, ko atstāt pēc sevis.