– Un tas, kas seko pēc, joprojām ir saistīts ar to, kas bijis iepriekš. Viņa man tā arī neļāva iepazīt vecvecākus. Ko tikai viņi nebija gatavi darīt, lai meita varētu mācīties koledžā Filadelfijā! Taču to man nepateica māte, – Kerolaina piebilda ar rūgtu nožēlu balsī. – Es to dzirdēju no Hepijas Fuleres. Mana vecmāmiņa mazgāja veļu, šuva, strādāja rokdarbus pārdošanai. Un tas bija vajadzīgs tikai tālab, lai liktu peniju pie penija un iegūtu naudu mācībām. Ilgi viņiem nevajadzēja maksāt, un, manuprāt, tā bija īsta svētība. Pirmā semestra laikā viņa iepazinās ar manu tēvu. Viņš man allaž mēdz stāstīt, kā pūlējies izvairīties no aklā randiņa, ko viņam bija sarūpējis istabas biedrs, un kā uzreiz iemīlējies manā mātē, tiklīdz viņu ieraudzījis. Vai kādreiz esi iztēlojies savus vecākus šādā gaismā?

Pirmajā tikšanās reizē, iemīlējušos.

– Mana mamma tēvam iekrita acīs jau tad, kad viņai bija tikko divpadsmit gadu. Viņam vajadzēja gaidīt sešus gadus.

– Manējie rīkojās ātrāk. Viņi paguva apprecēties vēl pirms tam, kad mamma pabeidza pirmo mācību gadu koledžā. Veiverliji bija sena un labi zināma ģimene Filadelfijā. Manam tēvam jau bija lemts iegūt izglītību korporatīvajās tiesībās. Es zinu, ka mammai noteikti bija grūti iekļauties šajā sabiedrības slānī. Tomēr, cik vien spēju atcerēties, viņa allaž bijusi daudz snobiskāka par jebkuru dzimušu Veiverliju. Māja labākajā pilsētas rajonā, drēbes no ekskluzīvākajiem dizaineriem, piedienīgas brīvdienas atbilstīgos kūrortos un vislabākajā sezonā.

– Lielākā daļa cilvēku pārcenšas, kad viņiem nākas kaut ko pierādīt.

– Jā, un mammai bija daudz kas jāpierāda. Īsā laikā viņai jau bija bērns, kas palīdzēja pierādīšanā. Man bija auklīte, kurai vajadzēja tikt galā ar grūtākajiem manas bērnības posmiem, taču māte rūpējās par vides iekārtošanu, uzvedību, attieksmes veidošanu. Viņa mēdza atsūtīt man pakaļ, un tad es devos uz viņas viesistabu. Tajā allaž vēdīja siltumnīcas rožu un Chanel parfīma aromāts. Viņa pacietīgi skaidroja man, kas tiek gaidīts no Veiverlijiem.

Takers pieskārās Kerolainas matiem. – Un kas tika gaidīts no Veiverlijiem?

– Pati pilnība.

– Tas nudien ir smags nosacījums. Mans tētis bija Longstrīts un gluži vienkārši vēlējās, lai es esmu vīrietis. Protams, ar lielo burtu. Pēc kāda laika viņa izpratne un manējā sāka stipri atšķirties. Un viņš neizmantoja viesistabu, – Takers stāstīja.

– Viņa stilam vairāk atbilda malkas šķūnis.

– O, mana māte nekad nepacēla roku pret mani. Viņai tas nemaz nebija vajadzīgs. Un vijoļspēles mācīšanās bija viņas iecere. Viņa domāja, ka tas ir smalki. Man vajadzētu par to būt pateicīgai, – Kerolaina sacīja un nopūtās. – Es spēlēju labi, bet ar to nepietika. Man vajadzēja būt labākajai. Man paveicās, ka es biju talantīga. Viņi dēvēja mani par brīnumu. Kad man bija desmit gadu, šis vārds manī jau izraisīja nepatiku. Māte izraudzījās mūziku spēlēšanai, izraudzījās arī manus pasniedzējus, drēbes solokoncertiem… Un tieši tāpat viņa man izraudzījās arī draugus. Iesākumā turnejās es devos diezgan neregulāri, jo vēl nebiju pietiekami pieaugusi. Man bija privātskolotāji, un koncerttūres kļuva biežākas. Kad man bija sešpadsmit, ceļš jau bija iestaigāts. Un apmēram divpadsmit gadu es pa to gāju.

– Vai tu pati to vēlējies?

Par šādu Takera jautājumu Kerolaina pasmaidīja. Neviens iepriekš viņai tādu nebija uzdevis. – Ik reizi, kad man ienāca prātā doma par izvēles iespējām, māte bija man blakus. Personīgi, pa telefonu vai kaut tikai ar vēstules palīdzību. Gandrīz likās, ka viņa intuitīvi sajūt pat vismazāko dumpības sēklu, kas varētu dzīt asnu. Un viņa to vienkārši nogrieza. Bet es viņai ļāvu to darīt.

– Kāpēc?

– Es gribēju, lai viņa mani mīl. – Kerolainas acīs iemirdzējās asaras, taču viņa tās centīgi aizmirkšķināja prom. – Un man bija bail, ka tā nav. Es biju pārliecināta, ka viņa mani nemīlēs, ja es nebūšu ideāla. – Kerolaina aizslaucīja negribētu asaru un jutās nokaunējusies par savām atklāsmēm. – Tas izklausās nožēlojami.

– Nē. – Takers arī pats notrausa asaru. – Izklausās skumji. Tavas mātes dēļ.

Kerolaina saraustīti elpoja, gandrīz kā peldētājs, kurš noguris tuvojas krastam. – Apmēram pirms trijiem gadiem Londonā es iepazinos ar Luisu. Viņš bija spožākais maestro no visiem, ar kuriem man nācies strādāt. Kad mēs iepazināmies, viņš bija jauns. Trīsdesmit divi gadi. Un Eiropā viņam bija spoža reputācija. Diriģējot orķestri, viņš līdzinājās matadoram, kas izaicina vērsi. Viņš bija izlēmīgs, augstprātīgs, satriecoši pievilcīgs un seksuālās enerģijas pārpilns vīrietis, kuram piemita īpašs magnētisms.

– Es varu to iztēloties.

– Man bija divdesmit pieci gadi un nebija nekādas pieredzes ar vīriešiem. – Kerolaina īsi iesmējās.

Takers bija sācis dzert vīnu, bet nolika glāzi. – Tu nekad nebiji…

– Izbaudījusi vīrieti? – Kerolainas lūpas savilkās smaidā, redzot Takera dziļo izbrīnu. Tikai smaids nebija ilgs. – Nē. Māte allaž turēja mani ļoti īsā pavadiņā. Un man ļoti bieži nepietika apņēmības izrādīt pretestību. Kad man bija nepieciešams pavadonis kādam pasākumam, to izraudzījās māte. Varētu droši sacīt, ka mūsu gaumes nesaskanēja. Man nelikās interesanti vīrieši, kurus viņa uzskatīja par piemērotiem.

– Tieši tāpēc tev patīku es. – Viņš pieliecās pie Kerolainas un noskūpstīja. – Iepazinusies ar mani, viņa droši vien nosirmotu.

– Vispār jau es nekad par to neesmu domājusi. Mana kārtējā pirmā reize. – Šādas domas uzmundrināta, Kerolaina pieskandināja savu glāzi Takera glāzei. – Vēlāk, kad jau koncertturnejās devos viena pati, dienaskārtība bija tik ļoti saspringta un es pati tik… īstais vārds laikam būs ”savaldīga”.

Takers iedomājās par to sievieti, kura vēl pavisam nesen bija dalījusi gultu ar viņu. – Hm…

Kerolaina bija atskārtusi, ka arī sarkasms var būt mierinošs. – Mana seksualitāte bija saistīta ar mūziku, ko spēlēju. Un es no sirds ticēju, ka neesmu no tām sievietēm, kura kritīs gultā ar pirmo pievilcīgo vīrieti, kurš pamās man ar pirkstu. – Kerolaina pasniedzās pēc vīna pudeles. – Trīsdesmit sešu stundu laikā kopš mūsu pirmā kopīgā mēģinājuma Luiss pierādīja, ka kļūdos. – Kerolaina paraustīja plecus un iedzēra vīnu. – Viņš bija pārņēmis manu prātu un jutekļus. Ziedi, emocionāli skatieni, izmisīgi nebeidzamas mīlas solījumi. Luiss nevarēja dzīvot bez manis. Viņa dzīve pirms manas parādīšanās bija tukša un bezjēdzīga. Viņš man deva darbus. Un vēl vajadzētu piebilst, ka mana māte viņu vienkārši dievināja. Šis cilvēks nāca no spāņu aristokrātijas.

– Atbilstīgi, – Takers noteica.

– Augstākajā mērā. Kad man nācās aizbraukt no Londonas uz Parīzi, viņš katru dienu man zvanīja, sūtīja nelielas, apburošas dāvaniņas, brīnišķīgus ziedus. Viņš brauca uz Berlīni, lai nedēļas nogalē būtu kopā ar mani. Šādi viss turpinājās vairāk nekā gadu. Reizēm es dzirdēju baumojam, ka viņš esot uzsācis romantiskas attiecības ar kādu aktrisi vai sabiedrībā pazīstamu sievieti, bet es ignorēju tādas tenkas, jo biju iedomājusies, ka tās ir tikai ļaunas runas. Ak, var jau būt, ka man bija zināmas aizdomas, taču… Ja es tikai uzdrošinājos paust kaut vai mazāko mājienu par dzirdēto, Luisu pārņēma nevaldāms niknums. Viņš klaigāja par manu nepamatoto greizsirdību, manu īpašniecisko attieksmi un pašcieņas trūkumu. Un darba dēļ es vienmēr biju aizņemta, tikko biju parakstījusi līgumu par nežēlīgi smagu sešu mēnešu koncerttūri. – Uz mirkli Kerolaina iegrima klusumā, gremdējoties atmiņās. Lidostas, viesnīcas, mēģinājumi, uzstāšanās… Gripa, kas viņu piemeklēja Sidnejā un nelaida vaļā līdz pat Tokijai. Saspringtās sarunas ar Luisu. Un avīžu izgriezums, ko nezināms labvēlis bija piestiprinājis pie galda ģērbtuvē, – ar fotogrāfiju, kurā Luiss redzams apskaujam brīnišķīgi skaistu franču aktrisi. – Nav nekādas vajadzības iedziļināties katrā nožēlojamajā sīkumā, bet koncertturneja šķita nebeidzama, attiecības ar Luisu pamazām izira un mana pārliecība par sevi ruka acīmredzami. Ar Luisu viss izbeidzās pēc neglītas asaru un apvainojumu pilnas scēnas. Viņš izkliedza pārmetumus, bet es raudāju. Tobrīd es vēl nebiju iemācījusies cīnīties.