Takers pieskārās Kerolainas rokai. – Tad jau tu ātri mācies. – Kad esmu izlēmusi, es nekavējos apgūt nepieciešamo. Žēl tikai, ka bija vajadzīgi gandrīz divdesmit astoņi gadi, lai izlemtu. Kad mani un Luisa ceļi šķīrās, es vēlējos kādu laiku atpūsties, taču jau bija sarunātas visas tās viesošanās kabeļtelevīzijās raidījumā un tamlīdzīgas lietas. Mana veselība… – Pat tagad nebija viegli to atzīt. Lai cik neloģiski tas arī būtu, Kerolaina joprojām juta kaunu savas slimošanas dēļ. – Tā pasliktinājās. Un es…

– Pagaidi. Kā jāsaprot pasliktināšanās?

Kerolaina neomulīgi sagrozījās un sāka rotaļāties ar glāzes kājiņu. – Pie galvassāpēm es jau biju pieradusi, taču tās kļuva aizvien biežākas un smagākas. Es zaudēju svaru. Apetīte bija pazudusi, jo nekas nelikās tā, kā vajag. Mani mocīja bezmiegs, un tas rezultējās ar spēku izsīkumu.

– Kāpēc tu par sevi neparūpējies?

– Manuprāt, es biju absolūti pacietīga. Tāds raksturs. Turklāt man bija savi pienākumi. Atbildība. Citu cilvēku uzstāšanās bija atkarīga no manis, un uzstāties vajadzēja labi. Es nevarēju tā vienkārši… – Viņa īsi iesmējās. – Atrunas, kā sacītu gudrais doktors Palamo. Patiesība ir tāda, ka es slēpos. Izmantoju savu darbu, lai aizbēgtu. Un tā nebija tikai seksualitātes apspiešana. Es biju mācīta, ka jāuzvedas piedienīgi, jāatbilst konkrētam tēlam un jāizmanto savs potenciāls. Un, kā sacītu mana māte, slikta pašsajūta nav iemesls, lai dāma uzvestos slikti. Vieglāk bija izlikties nemanām simptomus nekā darīt kaut ko lietas labā. Kad Ņujorkā notika īpašs ieraksts televīzijai, ieradās mana māte. Kopā ar Luisu. Es biju tik sadusmota un jutos tik sāpināta, ka aizgāju projām, to nepabeigusi. – Viņa mazliet pasmaidīja un pēc tam sāka smieties. – Neko tādu es vēl savā mūžā nebiju izstrādājusi! Par spīti dusmām un sāpēm, es sajutu sīku triumfa asniņu. Es pati biju uzņēmusies kontroli. Biju rīkojusies, impulsa vadīta, paklausot savām emocijām, un pasaule nepārstāja griezties. Tās bija ļoti reibinošas piecas minūtes. – Kerolaina vairs nespēja nosēdēt. Viņa piecēlās kājās un sāka staigāt pa istabu. – Tieši tik daudz bija nepieciešams, lai mana māte iebrāztos ģērbtuvē un izklāstītu man savu versiju par sacelšanos. Proti, es uzvedoties kā izlutināts bērns, kā neciešama māksliniece, kā primadonna. Es mēģināju viņai paskaidrot, ka jutos nodota, jo viņa ieradās kopā ar Luisu, bet māte tūdaļ metās uzbrukumā, apsaukājot mani par rupju, muļķīgu, nepateicīgu… Luiss esot gatavs man piedot ietiepību, pārjūtību un nesaprātīgo greizsirdību, bet es, lūk, ceļot degunu gaisā. Protams, es atvainojos.

– Par ko?

– Par itin visu, par ko viņa vēlējās dzirdēt manu atvainošanos, – Kerolaina atteica un pamāja ar roku – Māte man vēlēja tikai to labāko. Viņa bija pieraudzījusi, lai man būtu viss labākais. Un viņa bija strādājusi un daudz ziedojusi, lai man būtu spoža karjera.

– Un tavu talantu varēja nemaz nepieskaitīt.

Kerolaina dziļi nopūtās, pūlēdamās šādi dabūt ārā no sirds arī kādu daļu rūgtuma. – Viņa tur neko nespēja padarīt, Taker. Es joprojām pūlos to pieņemt, un gandrīz tas jau ir izdevies. Bija laiks, kad arī es tur neko nevarēju padarīt. Tajā vakarā Luiss ieradās pie manis viesnīcā. Viņš bija apburošs, jauks, nožēlas pilns un gatavs visu paskaidrot. Tik ilga atšķirtība no manis esot bijusi nepanesama, bet tas, protams, neesot attaisnojums tam, ka viņš bijis man neuzticīgs. Tomēr viņš juties tik vientuļš, tik viegli ievainojams, bet manas šaubas un jautājumi vienīgi palielinājuši spriedzi. Tās citas sievietes esot bijušas tikai manas aizstājējas. – Viņa paķēra glāzi no galda. – Vai tu spēj iztēloties, ka ir kāda sieviete ar kaut vai vienu aktīvu smadzeņu šūnu, kas noticētu tādiem apgalvojumiem?

Takers, izmantojot izdevību, uzsmaidīja Kerolainai.

– Mjā.

– Protams, ka vari. – Kerolaina pārtrauca staigāšanu un sāka smieties. – Un, protams, ka es arī noticēju. Viņš joprojām bija vienīgais vīrietis, ar kuru es biju mīlējusies. Varbūt, ja arī man būtu bijušas dažas dēkas, es tik ātri neiekristu atpakaļ tajās lamatās. Ja attiecībās man būtu bijis tikpat daudz pašapziņas kā mūziķei uz skatuves, tad es būtu izmetusi Luisu pa durvīm. Bet es piekritu aizmirst visas pagātnes kļūdas un sākt visu no jauna. Mēs pat runājām par precēšanos. Tiesa gan, tādā ļoti attālinātā un izplūdušā perspektīvā. ”Kad būs pienācis īstais brīdis. Kad viss nostāsies savās vietās,” Luiss teica. Un tādēļ, ka viņš to lūdza, es piekritu doties nākamajā koncertturnejā.

Mazliet pārsteigti Kerolaina paraudzījās uz savu vīna glāzi.

– Es pamazām apreibstu.

– Viss kārtībā. Pie stūres sēdēšu es. Pastāsti man visu pārējo.

Kerolaina atbalstījās pret leti. – Luisam vajadzēja būt diriģentam, bet man vadošajai māksliniecei. Tas, protams, būtu nogurdinoši, tomēr dotu mums iespēju būt kopā. Un tas taču bija svarīgi, vai ne? Doktors Palamo – es tikko biju sākusi iet uz seansiem pie viņa – ieteica šādi nerīkoties. Viņš sacīja, ka man nepieciešams miers un klusums. Man bija tā mazā, nejaukā čūla. Un tad vēl galvassāpes, bezmiegs un spēku izsīkums. Es biju kā viens nervu kamols, un ārsts skaidri lika manīt, ka atgriešanās vecajās sliedēs visu vērsīs tikai ļaunāku. Es viņu nepaklausīju.

– Būtu bijis labāk, ja ārsts ieliktu tevi slimnīcā un pieķēdētu pie gultas.

– Tu viņam patiktu. – Viņa uzjautrināti iemalkoja vēl mazliet vīna. – Nākamajā dienā mums bija paredzēta izbraukšana, un māte vakarā sarīkoja viesības. Viņa bija savā elementā un deva mājienus, ka tā patiesībā ir saderināšanās balle. Luiss uz to atbildēja ar acs piemiegšanu un sirsnīgiem smiekliem. Un tad mēs devāmies ceļā. Kā jau sacīju, Luiss ir spožs diriģents – prasīgs, neaprēķināms, bet apbsolūti spožs. Mēs sākām ar koncertiem Eiropā un piedzīvojām īstu triumfu. Kad pirmā nedēļa bija pagājusi, Luiss pārcēlās uz atsevišķu numuru viesnīcā, jo mans bezmiegs neļāva viņam pienācīgi atpūsties.

– Zemiskais riebeklis.

– Ne jau zemiskais. Glumais, – Kerolaina sīkumaini precizēja. – Profesionālajā ziņā viņš man bija neizsakāmi vērtīgs. Viņš mani bīdīja uz priekšu mūzikas jomā. Sacīja, ka es esmu labākā māksliniece, ar kādu viņš jebkad strādājis, taču es varot būt vēl labāka. Viņš bija gatavs mani veidot un locīt.

– Kāpēc viņš nevarēja sev nopirkt plastilīnu?

Kerolaina ieķiķinājās. – Kaut es būtu viņam to pavaicājusi! Patiesības labad jāteic, ka viņš nekad nežēloja laiku un pūliņus, lai manu uzstāšanos padarītu aizvien labāku. Un līdzīgi viņš sāka izturēties pret mani kā pret sievieti. Es sāku justies kā instruments. Kā lieta, ko viņš nopulē, uzskaņo un tad noliek. Mani smagi nomāca pārgurums, es kļuvu slima un nedroša. Viņš izrādīja aizkaitinājumu, kad es uz mēģinājumu ierados izmocīta un trausla. Tas kaitināja arī mani pašu. Mani kaitināja žēluma pilnie pārējo mūziķu skatieni. Es uzstājos labi. Patiešām labi. Lielākā daļa turneju nozīmē tikai virkni teātru un viesnīcu numuru, taču es zināju, ka uzstājos labāk nekā jebkad; iespējams pat, ka mani priekšnesumi vairs nekad nebūs tik spoži. Pārbraucienu laikā mani piemeklēja kaut kāda infekcija, un es dzīvoju no antibiotikām, augļu sulām un mūzikas. Mēs pilnībā pārtraucām gulēt kopā. Luiss teica, ka es vienkārši nedodot viņam to, ko varot dot. Un viņam bija taisnība. Pēc tam viņš mani pārliecināja, ka pēc turnejas beigām mēs kopā kaut kur aizbrauksim. Šī apziņa palīdzēja turēties. Turneja beigsies, un mēs abi gozēsimies kādā siltā pludmalē. Diemžēl man neizdevās sagaidīt turnejas beigas. Man bija ļoti slikti, un es bažījos, ka neizturēšu vakara koncertu. Es biju noģībusi savā ģērbtuvē. Kad attapos guļam uz grīdas, es patiešām pārbijos.

– Jēziņ, Kerolaina! – Takers posās celties kājās, taču viņa papurināja galvu.

– Izklausās ļaunāk, nekā izrādījās patiesībā. Tā bija nevis slimība, bet totāls nogurums. Un man tik ļoti sāpēja galva, ka gribējās vien saritināties kamoliņā un raudāt. Es apgalvoju sev, ka tas taču ir tikai viens priekšnesums, tikai viens vienīgais; ja es aizietu pie Luisa un visu paskaidrotu, viņš saprastu. Tā nu es aizgāju. Un arī viņš atradās uz savas ģērbtuves grīdas. Tikai atšķirība bija tāda, ka zem viņa gulēja flautiste. Viņi pat neredzēja mani, – Kerolaina sacīja pa daļai pati sev un paraustīja plecus. – Tā un ne citādi. Man nebija tik daudz spēka, lai stātos viņiem pretī. Lai nu kā, bet tajā vakarā es kāpu uz skatuves. Un tas bija mans zvaigžņu priekšnesums. Mani trīs reizes aicināja atpakaļ uz skatuvi, cilvēki cēlās kājās un aplaudēja, tās bija īstas ovācijas, sešas reizes atkārtoti pacēla priekškaru. Iespējams, ka būtu vēl vairāk, taču, kad priekškars nolaidās pēdējo reizi, arī es noslīgu līdz ar to. Pēc tam es atceros tikai to, ka pamodos jau slimnīcā.