– Kādam vajadzēja ielikt slimnīcā arī Luisu!

– Ne jau viņš bija vainīgs. Viņš bija tikai viens no simptomiem. Vainojama esmu tikai es pati un mana nožēlojamā nepieciešamība darīt to, ko no manis sagaida. Luiss jau mani nepadarīja slimu. Man diagnosticēja pilnīgu spēku izsīkumu. – Paraustījusi plecus, Kerolaina atgriezās pie galda, ielēja sev vīnu, uzmanīgi izkratīdama pēdējās lāses. – Man tas likās pazemojoši. Kaut kā likās, ka nebūtu tik ļauni, ja man būtu kāds audzējs vai kāda reta, eksotiska saslimšana. Man veica dažādas pārbaudes, durstīja, bakstīja un novēroja mani. Un galu galā mediķi nonāca pie secinājuma, ka vainojams spēku izsīkums, ko pavada nemitīgs stresa stāvoklis. Atlidoja doktors Palamo, lai personiski mani ārstētu. Viņš ne reizi neatgādināja: ”Es taču teicu.” Viņš tikai prasmīgi un iejūtīgi rūpējās par mani. Vienreiz viņš pat izmeta Luisu no palātas.

Takers pacēla glāzi. – Uz doktora Palamo veselību!

– Viņš bija ļoti labs pret mani un darīja man labu. Ja man vajadzēja izraudāties vai izrunāties, viņš to ļāva un uzklausīja. Viņš ir psihiatrs. Lai gan viņš bija ieteicis kādu citu speciālistu, es visērtāk jutos tieši ar viņu pašu. Kad viņam likās, ka ir pienācis laiks, viņš mani pārveda uz slimnīcu Filadelfijā. Tas gan vairāk bija nosaucams par aprūpes namu. Māte visiem stāstīja, ka es atlabstot villā Rivjērā. Jo tas taču izklausījās daudz izsmalcinātāk.

– Kerolaina, es esmu spiests sacīt, ka tava māte man nepatīk.

– Viss kārtībā. Tu viņai arī nemaz nepatiktu. Tomēr viņa izpildīja savu pienākumu un apciemoja mani trīs reizes nedēļā. Tēvs zvanīja katru vakaru, pat dienās, kad bija ieradies mani apraudzīt. Koncertturneja ritēja tālāk jau bez manis, presē bija daudzkārt aprakstīts mans vājums un arī tas, ka Luiss cieši saistījies ar flautisti. Viņš sūtīja ziedus un jaukas, romatiskas zīmītes. Acīmredzot viņam nebija ne jausmas, ka es savām acīm redzēju viņus kopā. Pagāja apmēram trīs mēneši. Es jutos pietiekami atlabusi, lai varētu doties uz mājām. Laikam jau es vēl aizvien biju mazliet nestabila, tomēr daudz stiprāka nekā jebkad iepriekš. Pamazām es atskārtu, ka esmu ļāvusi, lai pret mani izturas kā pret upuri. Es biju pieļāvusi, lai tiek ekspluatēts tas, ko vajadzētu lolot kā dārgu dāvanu. Talants piederēja man, un mana dzīve bija tikai manējā. Manas jūtas bija manas. Dievs, es pat nevaru izstāstīt, kas tā bija par atklāsmi! Kad juristi sazinājās ar mani par vecmāmiņu, es uzreiz sapratu, ko vēlos darīt un ko darīšu. Kad pateicu mātei, viņa kļuva bāla kā līķis. Pirmkārt, es biju nostājusies pret viņu un tieši to arī vēlējos izdarīt. Otrkārt, es tajā viņas sasodītajā manierīgajā viesistabā kliedzu, ārdījos dusmās un pieprasīju manu interešu ievērošanu. Un, pats par sevi saprotams, es atvainojos. Veci paradumi nemaz tik viegli nav izskaužami, tomēr es pastāvēju uz to, kas man bija nepieciešams, un atbraucu uz dienvidiem.

– Uz Inosensu.

– Pa ceļam es iegriezos Baltimorā, jo zināju, ka tur Luiss strādā kā viesdiriģents. Es iepriekš piezvanīju, lai viņš mani gaidītu. Ak, cik viņš bija sajūsmināts un priecīgs! Kad iegāju viņa numurā, tur bija uzklāts galds intīmām vakariņām. Es viņam sviedu ar šampanieša glāzi. Es patiešām biju ļāvusi vaļu savām emocijām un nevaldījos. Un sajūta bija brīnišķīga. Viņš bija gana saniknots, lai sekotu man gaitenī, kad devos projām. Kāds vīrietis no pretējā numura… es tā arī neuzzināju viņa vārdu… ieraudzīja, ka Luiss pūlas ievilkt mani atpakaļ istabā. Viņš nogāza Luisu uz grīdas. – Aizvērusi acis, viņa attēloja sitienu. – Viens precīzs trāpījums pa smalko zodu, un Luiss vairs neskaitījās.

– Vajadzēja tam cilvēkam izmaksāt kādu dzērienu.

– Jā, droši vien tas būtu bijis īsti vietā, bet es tobrīd rīkojos instinktīvi un izdarīju kaut ko tādu, ko nebiju darījusi vēl nekad mūžā. Es satvēru viņu, pilnīgu svešinieku, un noskūpstīju uz lūpām. Pēc tam es vienkārši devos projām.

– Un kā tu juties?

– Brīva. – Kerolaina nopūtās un atkal apsēdās. Viņa atskārta, ka galvassāpes pazudušas bez pēdām. Vēderā vairs nebija netīkamo mezglu, muskuļi bija atslābuši. – Joprojām gadās brīži, kad šī sajūta zūd. Piemēram, kā tas bija ar telefona zvanu. Nevar visu pagātnes bagāžu aizmest vienā mirklī. Tomēr es zinu, ka nekad vairs nebūšu tāda kā iepriekš.

– Labi. – Takers pacēla Kerolainas roku un noskūpstīja viņas pirkstu kauliņus. – Man tu patīc tāda, kāda esi tagad.

– Man pašai arī. Lielākoties. – No viņas glāzes uz galda bija palicis norasojis riņķis. Kerolaina tajā ar pirkstu vilka dažādus rakstus. – Var gadīties, ka man nekad neizdosies aizlāpīt to plaisu, kas atrodas starp mani un māti. Tas ir smagi. Tomēr šeit es esmu kaut ko atradusi.

– Mieru un klusumu, – Takers sacīja, un Kerolaina pasmaidīja.

– Pareizi. Nekas tik ļoti nenomierina nervus kā dažas slepkavības. Saknes, – viņa bilda un paraudzījās augšup. – Es apzinos, ka tas skan muļķīgi, jo bērnībā es šeit esmu pavadījusi tikai dažas dienas. Tomēr arī sekli augošas saknes ir labākas par neko.

– Tās nemaz nav seklas. Deltā viss aug ātri un laiž dziļas saknes. Pat cilvēki, kuri no šejienes aizbrauc, nespēj tās izraut.

– Manai mātei tas izdevās.

– Nē, viņa tās pārdēstīja tevī. Kerolaina, – Takers klusi izrunāja šo vārdu un iekļāva sievietes seju delnās. – Man derdzas domāt par to, kas tev bija jāizcieš. Paraugies uz mani! – viņš uzstāja, kad Kerolaina nolaida skatienu. – Daļa tevis joprojām vēlas par to kaunēties. Un tu negribi, lai tevi žēlo. Taču man nekad nav bijis paraduma apspiest savas jūtas, tālab tev tās būs vien jāpieņem. Man nepatīk doma par to, ka tu juties slima, sāpināta un nelaimīga, bet… Ja visas tās nepatikšanas tevi atveda šurp, tieši te un tagad, es nevaru to pārāk nožēlot.

”Tieši te un tagad,” Kerolaina nodomāja un pasmaidīja.

– Es arī.

Viņa – šie smalkie kauli un bālganā āda – izskatījās trausla. ”Līdz brīdim, kad es ieraudzīju to, kas slēpjas viņas acīs,” Takers atskārta. ”Tajās lasāms dziļums un spēks, kuru viņa īsti vēl nav apzinājusies.” Un viņam ļoti gribējās būt tuvumā, kad Kerolaina turpinās sevis izzināšanu.

– Ir kaut kas tāds, ko es vēlos tev pateikt, tikai īsti nezinu, kā to izdarīt.

Viņa satvēra Takera delnu locītavas. – Varbūt es to vēlēšos dzirdēt, kad jutīšos vēl stabilāk. Pašlaik, manuprāt, būs labāk, ja nekas daudz nemainīsies.

Takers atgādināja sev, ka vienmēr ir bijis pacietīgs. Diemžēl bija ļoti grūti palikt pacietīgam brīdī, kas līdzinājās stāvēšanai uz šauras klintsradzes, kad pamats zem kājām drūp. – Lai notiek. – Viņš paliecās uz priekšu un piekļāva lūpas Kerolainas mutei. – Ļauj, es šonakt palikšu pie tevis.

Kerolainas lūpas savilkās smaidā. – Un man jau likās, ka tu nemaz to nepavaicāsi. – Viņa piecēlās un saņēma Takera rokas. – Vai tu neminēji kaut ko par otro mēģinājumu, ja man neiepatiksies tava pieeja?

– Un tev nepatika?

– Nu… es īsti nezinu. Varbūt… Ja tu nodemonstrētu atkal, man rastos konkrētāks viedoklis.

– Tas šķiet pieņemami. – Viņš paraudzījās uz virtuves galdu un pasmaidīja. – Varbūt mēs varētu sākt jau šeit? – Takers atsēja Kerolainas rītatērpa jostu. – Un mēs varētu… sasodīts! Iezvanījās telefons, un Kerolaina piekļāva galvu Takera plecam. – Es teiktu, ka nevajag celt klausuli, bet viņa nerimsies un turpinās zvanīt.

– Es pieiešu.

– Nē, es…

Viņš satvēra Kerolainas rokas, iekams viņa bija paguvusi atkal aizsiet jostu. – Ļauj, es pacelšu klausuli. Ja man neizdosies viņu apburt, tad varēsi ņemt visu savās rokās.

Kerolaina svārstījās, bet tad nosprieda, ka šis piedāvājums nemaz nav tik slikts. – Kāpēc gan ne?

Takers ātri noskūpstīja Kerolainu. – Novāc galdu, – viņš uzsauca pāri plecam, un viņa iesmējās.

– Vecmāmiņ, – Kerolaina nočukstēja, paņemdama paliktni gaiļa formā. – Es ceru, ka tev tas nebūs pārāk liels satricinājums. – Tukšās glāzes un pudeli viņa aiznesa uz izlietni un nosprieda, ka vecmāmiņai varētu patikt doma par mīlēšanos virtuvē. – Tas nu gan bija ātri, – viņa noteica, kad Takers atgriezās. – Pat nezināju, ka viņa mēdz padoties tik viegli. Ko tu… – Vārdi aprāvās, kad viņa ieraudzīja Takera seju. – Kas ir atgadījies?