– Tā nebija tava māte. Zvanīja Bērks. – Viņš piegāja klāt un apskāva sievieti, kā mierinādams arī pats sevi. – Darlīna Tolbota ir pazudusi. – Takers atkal pavērās uz abu kopīgo atspīdumu satumsušajā logā. ”Mēs tagad redzam neskaidri, kā raudzīdamies atspulgā, bet tad vaigu vaigā…” viņš nodomāja un aizvēra acis. – Tiklīdz uzausīs gaisma, mēs sāksim meklēšanu.

– Man būtu gribējies, lai tu pagulētu mazliet vairāk. – Takers neapmierināti sacīja, stāvēdams blakus, kamēr Kerolaina izmantoja sievietēm pieejamos līdzekļus, lai nomaskētu garas, satrauktas nakts atstātās pēdas.

– Nevarēju. – Viņa uzlika vēl mazliet maskējošā līdzekļa zem acīm un to izpludināja. – Es tikai sēdēju un gaidīju, kad iezvanīsies telefons.

– Brauc uz Svītvoteru. – Takers bija nostājies Kerolainai aiz muguras un vēroja viņu nelielajā vannas istabas spogulī. Par spīti apstākļiem, viņš juta dīvaini spēcīgu intimitāti, dalot šo privāto telpu un vērojot mūžam nenovecojošo sievišķo rituālu. – Pasnaud manā guļamtīklā.

– Taker, neraizējies par mani. Tagad mums visiem ir jāraizējas par Darlīnu. Par Fuleriem… un Junioru. Par mazo puisēnu. Mans Dievs! – Pūlēdamās savaldīties, viņa skropstu tušas birstīti nemitīgi slidināja pa tūbiņu. – Kā gan tas varēja atgadīties?

– Vēl jau mēs droši nezinām, ka patiešām kaut kas ir noticis. Var gadīties, ka viņa gluži vienkārši ir kaut kur aizbēgusi. Billijs Tī sacīja, ka nav Darlīnu redzējis, bet viņš jau reiz saņēma kāvienu no Juniora, tātad vajadzības gadījumā melos, aci nepamirkšķinādams.

– Kāpēc tad Darlīna pameta mašīnu ceļmalā?

Viņi par to runāja atkal un atkal. – Varbūt viņa grasījās ar kādu tikties. Tas ceļa posms ir visai vientulīgs. Viņa varēja pamest savu automašīnu un doties kādam līdzi, lai Junioram sagādātu vienu otru trauksmainu naksniņu.

– Ceru, ka tev ir taisnība. – Kerolaina izvilka ķemmi cauri matiem un pagriezās pret Takeru. – Dievs zina, cik ļoti es ceru, ka tev ir taisnība. Ja tā nav, tad acīmredzot ir noticis tas pats, kas ar pārējām… Un tas nozīmētu, ka…

– Nesteidzies ar pareģojumiem. – Viņš maigi apvija pirkstus Kerolainas apakšdelmiem. – Pamazām. Dienu pēc dienas, vai atceries?

– Es jau cenšos. – Viņa uz mirkli piekļāvās Takeram. Mazā telpa joprojām bija pilna ar garaiņiem pēc abu kopīgās mazgāšanās dušā. Pa vienīgo augsto lodziņu varēja redzēt, ka mostas gaisma. – Ja manai mātei ir taisnība, tad diena vēl nebūs galā, kad šeit jau būs pilns ar preses pārstāvjiem. Ar to es varu tikt galā. – Viņa gari nopūtās un atvirzījās. – Es to varu. Taču man ir tāda sajūta, ka jādodas pie Fuleriem un jāmēģina kaut kā atbalstīt Hepiju. Un es neesmu īsti pārliecināta, ka to pratīšu.

– Tur jau būs daudzi citi, lai viņai palīdzētu. Tev nav obligāti turp jādodas.

– Ir gan. Es varu būt svešiniece un varu arī būt savējā. Ir taču no svara tas, kā tu attiecies pret pārējiem, vai ne?

Vai tad viņš pats kaut ko līdzīgu nebija sacījis Sajam tikai iepriekšējā dienā? Bija grūti iebilst pašam sev. – Es iegriezīšos pie tevis, kad varēšu. Ja varēšu.

Kerolaina pamāja ar galvu un raudzījās uz durvīm. Viņa saklausīja automašīnas signāltaures skaņas. – Tas laikam būs Bērks. Ir jau gandrīz rītausma.

– Tad jau man jādodas.

– Taker… – Viņa pieķērās vīrieša krekla piedurknei, kad viņš pagriezās uz iešanu, un noskūpstīja viņu. Maigi, rimti un mierinoši. – Tas bija viss.

Viņš uz brīdi vēl piekļāva seju Kerolainas vaigam. – Ar to pietiek.

Lai gan vēl nebija pat astoņi rītā, Kerolaina aizbrauca uz Fuleru māju. Hepija tur nebija viena. Draugi un ģimene bija vienoti. Tika vārīta kafija un atkal piepildītas jau iztukšotās krūzes. Kaut arī ēdiens nevienam nebija ne prātā, sievietes rosījās virtuvē, šādi razdamas mierinājumu.

Kerolaina minstinājās uz sliekšņa. Bija dzirdamas klusas sarunas, atbalsta un mierinājuma vārdi mijās ar iedrošinājumiem. Viņa nopētīja sievietes. Sūzija auklēja Skūteru, atbalstījusi pret gurnu, Džosija stāvēja pie sētas puses durvīm, nemiera pārņemta, Tobija sieva Vinija izlietnē skaloja krūzes, Bērdija Šeisa nelokāmi stāvēja blakus Hepijai, Mārvela klusi plūkāja papīra kabatlakatiņu.

Bija sajūta, ka viņa ielaužas, kur neklājas. Kerolaina jau gandrīz pagriezās un devās projām. Viņu pamanīja Džosija un veltīja draudzenei noguruma pilnu sapratnes smaidu. – Kerolaina, tu izskaties kā nopērts suns. Nāc vien iekšā, un mēs tev ieliesim kafiju.

– Es tikai… – Kerolaina bezpalīdzīgi skatījās uz pārējām.

– Es iebraucu, lai apvaicātos, vai varu kaut kā būt noderīga.

– Neko jau nevar darīt, atliek vien gaidīt. – Hepija pastiepa roku. Kerolaina sniedzās pretī un iegāja ciešajā aplī.

Tā nu viņas gaidīja, gaisā vēdīja dažādu parfīmu dvesmas, skanēja klusinātas balsis. Viņas runāja par bērniem, par vīriešiem, par mazuļa satraukto raudāšanu. Kad rīts bija pusē, viņām pievienojās Dela ar šķindošām rotām un sviestmaižu grozu. Viņa panāca, ka Hepija apēd pusi maizītes, nobāra Džosiju par to, ka viņa pagatavojusi pārāk stipru kafiju, un nomierināja Skūteru, iedodot viņam vienu no savām košajām plastmasas rokassprādzēm, ko zēns tūdaļ ņēmās košļāt.

– Bērnam taču ir pilni autiņi! – viņa pavēstīja. – Es varu to saost jau pa gabalu.

– Es varu nomainīt, – pieteicās Sūzija un pacēla puiku no grīdas, kur viņš ar Delas rokassprādzi klaudzināja pa flīzēm. – Turklāt viņš ir noguris. Tu taču esi noguris, mazo vīriņ, ko?

Es viņu nolikšu pagulēt, Hepij.

– Viņam patīk mazais dzeltenais lācītis, – Hepija sacīja un saknieba trīcošās lūpas. – Vakar Darlīna viņam to šeit atstāja.

– Tu varētu sameklēt to lāci, Hepij, – ierosināja Dela un uzmeta Bērdijai brīdinošu skatienu, lai nesāktos iebildumi. – Viņai ir vajadzīga kāda nodarbošanās, – Dela klusām paskaidroja, kad Hepija izgāja no istabas. – Raizes viņu dzīvu ēd kopā.

Mums visām kaut kas ir vajadzīgs. Bērdij, paskaties, vai vari sameklēt visu nepieciešamo saldējuma pagatavošanai. Līdz pēcpusdienai tas sastings. Mārvela, nu jau pietiks lauzīt rokas, labāk izmanto tās citronu izspiešanai. Dzersim limonādi, nevis to sasodīto kafiju. Vinij, domāju, ka tu varētu Hepijai pagatavot kādu no savām ārstnieciskajām dzirām. Varbūt tad viņa varēs kādu laiku pagulēt.

– Man tas ienāca prātā, mis Dela, tikai nelikās ticami, ka viņa to dzers.

Dela drūmi pasmaidīja. – Dzers, ja es viņai sacīšu, ka jādzer. Džosij, jūs abas ar Kerolainu nomazgājiet šķīvjus!

– Tik valdonīgai sievietei būtu jāizrīko jūrnieku pulks, – Džosija gaudās, taču paklausīgi lika šķīvjus kaudzē.

Tagad bija parādījies darbošanās mērķis un vienlaikus nezuda arī vienotības gars. Kerolaina atskārta, ka uzsmaida Delai. – Kā es varētu kļūt tāda kā jūs, kad pieaugšu?

Augstākajā mērā juzdamās pagodināta, Dela knibinājās ap savas blūzes lielajām, zeltītajām pogām. – Meit, jāiemācās tikai izmantot savu šerpumu. Mums visām tas piemīt, taču ne katra zina, kā to izmantot konstruktīvi.

– Te vajadzēja būt arī Hepijas pārējām meitenēm, – Bērdija aizrādīja, aizcirzdama bufetes durtiņas. – Tas ir viņu pienākums.

– Tu zini, ka viņas ieradīsies, ja tas būs nepieciešams. Mārvela, vai mamma šādi tev mācīja izspiest citronus? Uz leju spied, uz leju, meitēn. – Beidzot apmierināta, Dela savāca neapēstās sviestmaizes. – Tām meitenēm, Bērdij, ir ģimenes un arī darbs. Vai tad nebūtu muļķīgi, ja viņas atbrāztos šurp, bet izrādītos, ka Darlīna tikai izklaidējusies?

– Mis Dela? – Vinija bēra kaltētas zālītes vāroša ūdens katlā uz plīts. Viņas rokas bija mazas un gleznas. Šī klusā sieviete vairāk darīja nekā runāja. Taču, kad viņa runāja, balss bija rāma un gluda. – Es to uzvārīšu kā tēju. Negatavošu stipru, bet nomierinošais efekts būs.

– Paraudzīsim. – Dela pievienojās viņai pie plīts, kur abas klusi kaut ko apspriedās un ostīja virumu. Bērdija neklausījās viņu sarunā. Viņa bija ārsta sieva un uzskatīja, ka nebūtu visai piedienīgi atbalstīt tautas līdzekļu lietošanu.