– Neko daudz vairāk es laikam te nevaru darīt. – Džosija noslaucīja rokas trauku dvielī. – Došos labāk meklējumos.

– To dara vairāk nekā ducis vīru, – Bērdija atgādināja gana asā tonī, lai Džosija ieplestu acis, taču Bērdijai bija nepieciešams vismaz kaut kā izgāzt neapmierinātību.

– Ne jau vienmēr vīrieši zina īstās vietas, kur meklēt sievieti. – Džosija paņēma somiņu. – Dela, es vispirms aizbraukšu apraudzīt māsīcu Lulū, bet pēc tam došos pie Billija Tī. Ja viņš kaut ko zina, tad drīzāk pastāstīs man, nevis kādam vīrietim.

– Neredzu iemeslu ar to plātīties, – Dela norūca.

Džosija paraustīja plecus. – Fakts paliek fakts. Turklāt Hepijai būs labāk, ja viņa visu uzzinās ātrāk, nevis vēlāk. Viņa taču kļūs slima, ja meklējumi pārāk iestiepsies garumā.

Nevienai nebija nekā iebilstama pret šādiem argumentiem. Džosija izgāja pa sētas puses durvīm. Pēc dažiem mirkļiem bija dzirdams, kā atdzīvojies ierēcas viņas automašīnas dzinējs.

– Ja Billijs Tī zina, kur palikusi Darlīna… – ierunājās Bērdija.

– Tad Džosija to noskaidros. Tas ir tikpat droši kā tas, ka dienu nomaina nakts. – Dela pasniedza Vinijai krūzi, kur ieliet nomierinošo tēju.

– Viņš aizmiga kā tāds eņģelītis, – Hepija sacīja, atgriezusies pie pārējām. Viņas labi pazīstamais smaids izskatījās mazliet samocīts. – Atšķirībā no mammas. Darlīna tik ļoti pretojās gulēšanai, it kā sātans grasītos ierasties un nolaupīt viņai dvēseli. Man tas prasīja tik… – Berzēdama acis, viņa apklusa.

– Apsēdies te, Prisila, – Della nokomandēja, izmantojot Hepijas kristīto vārdu, lai liktu viņai kustēties. – Neziņa padara tevi slimu. – Ar lielajām, platajām plaukstām Dela piespieda Hepiju apsēsties uz krēsla. – Ļauj mums tagad par to mazliet paraizēties. Neviens to nespēs labāk kā pilna istaba sieviešu.

Vinij, atnes krūzi!

– Tā vēl ir ļoti karsta, misis Fulere. Vispirms vajag papūst. – Nolikusi krūzi viņai priekšā, Vinija nostājās pie krēsla un atbalstīja roku uz atzveltnes. Vinija kopā ar Hepijas vecāko meitu bija mācījusies skolā, un Bella bija pirmā baltā meitene, kura Viniju uzaicināja uz mājām parotaļāties ar lellēm.

– Kas tas ir?

– Tas tev nāks par labu. – Dela ar rokas mājienu norādīja, lai Vinija paiet nost.

– Es negribu nekādas dziras, ko pagatavojusi Vinija, – Hepija sapīkusi paziņoja. – Turklāt es neesmu slima. Vienkārši…

– Tu esi nobijusies un jūties nožēlojami, – Dela pabeidza teikumu viņas vietā. – Pietiek uzmest tev tikai vienu skatienu, lai saprastu, ka pagājušajā naktī tu neesi ne acu aizvērusi. Tu zini, ka Vinija nepiedāvātu tev neko tādu, kas nebūtu noderīgs. Tu to izdzersi un iesi atpūsties.

– Man ir nepieciešama kafija. – Kad Hepija posās celties, Dela pastūma viņu atpakaļ.

– Tagad tu paklausies, ko teikšu. Tava ietiepība neko nemainīs. Ja Dievs tā gribēs, tad tava Darlīna atgriezīsies šeit un visu paskaidros. Taču pašlaik augšstāvā ir aizmidzis bērns, kuram tu būsi vajadzīga jebkurā gadījumā. Kāds gan būs labums no tā, ja tev vairs pavisam nebūs spēka?

– Es vienkārši gribu, lai viņa atgriežas. – Vairs nespēdama valdīt asaras, Hepija atspieda galvu pret Delas mīkstajām krūtīm. – Es tikai gribu atpakaļ savu meitenīti. Es biju tik skarba pret viņu!

– Tu nekad neesi viņai devusi to, kas viņai nav nepieciešams.

– Viņa allaž bija kaprīza. Pat bērnībā viņa, tikko dabūjusi kaut ko, jau vēlējās atkal ko citu. Es viņai gribēju tikai to labāko, taču laikam jau man tā arī neizdevās to atrast.

Juzdama nepieciešamību palīdzēt, Kerolaina paspēra soli uz priekšu. – Te būs, Hepij. – Viņa pacēla krūzi. – Iedzer mazliet.

Hepija norija malku un pēc tam divus, tad satvēra Kerolainas roku. – Darlīna uzskata, ka es viņu nemīlu, bet es viņu mīlu. Kaut kā allaž sagadās, ka mēs visstiprāk mīlam tieši tos, kuri mums sagādā visvairāk bēdu. Es spēju domāt tikai par to, ka vakar, kad viņa bija šeit un vēlējās, lai esmu viņas pusē pēc tā notikuma ar Junioru un Boniju puisi, es to nevarēju izdarīt. Viņai nebija taisnība. Darlīna nekad īsti nespēja nošķirt, kas ir pareizi un kas ne. Taču viņa atbrauca šurp, jo gribēja, lai māte viņu atbalsta. Un es to neizdarīju. Mēs šķīrāmies ar strīdu, un viņa aizgāja, aizcirzdama durvis. Es pat nenoraudzījos, kā viņa aizbrauc. – Hepija sāka šņukstēt, un Dela viņu maigi šūpoja un glāstīja viņas matus. Bija atgriezusies Sūzija un apskāvusi Mārvelas plecus.

– Tās citas meitenes… – Hepijas pirksti nevaldāmi drebēja Kerolainas plaukstā. – Es nespēju nedomāt par tām citām meitenēm…

– Kuš, kuš. – Dela pacēla krūzi pie Hepijas lūpām. – Policija taču teica, ka vainīgs bijis Ostins, kurš tagad ir beigts kā muša. Kerolaina iešāva viņam galvā, un visas Inosensas sievietes viņai par to ir pateicīgas. Nu, varbūt vienīgi Meivisa Hetingere ne, taču arī viņa tāda būtu, ja vien viņai piemistu kaut kripata veselā saprāta. Tagad, mīļā, nāc nu. Es tevi aizvedīšu, un tu atgulsies.

– Tikai uz pavisam īsu brītiņu. – Vinijas pagatavotā tēja bija Hepijas plakstiņus padarījusi smagus. Viņa ļāvās Delas gādībai, un abas izgāja no virtuves.

– Ak, mammu… – Mārvela pagriezās pret Sūziju un šņukstēja, piekļāvusies viņas plecam.

– Kuš, nesāc tu arī, – Sūzija teica, tomēr mierinoši glāstīja meitas muguru. – Mēs taču vēl nezinām, vai kaut kas patiešām ir atgadījies.

– Mums jāsaglabā ticība, – Vinija iestarpināja. – Kamēr mums tā ir, es pagatavošu kaut ko ēdamu, ja ierastos vēl kāds. Hm, izcepšu cāli.

– Labi. – Sūzija vēl pēdējo reizi noglāstīja meitas muguru. – Mīļā, nomizo kartupeļus un izvāri. Pagatavosim kartupeļu salātus. Nav nekādas jēgas no tā, ka visi staigās neēduši. Kurš var pateikt, cik ilgi vēl būs jāgaida!

Stāvēdams Gūsnekkrīkas malā, Takers slaucīja slapjo seju ar galvas lakatiņu. Temperatūra bija uzkāpusi līdz simt diviem grādiem pēc Fārenheita, un gaiss likās tik biezs, ka šķita satverams saujā. Nežēlīgā saule bija izbalinājusi pat debesis.

Takers iztēlojās, kā ātri iegremdējas ūdenī, lai atveldzētos. Tas mazliet palīdzēja, taču patiesībā viņš tikai iemērca ūdenī lakatiņu un atvēsināja seju un kaklu.

Viņš atcerējās, ka te Darlīnas brālis atrada Arneti. Kamēr vēl bija noliecies, Takers noskaitīja lūgšanu.

”Dievs, lūdzu, neliec man viņu atrast.”

Taču viņš apzinājās, ka noteikti būs kāds, kurš Darlīnu atradīs. Viņš noraidīja cerīgo teoriju, ka viņa ir aizbraukusi kopā ar kādu. Tas likās bezjēdzīgi. Darlīnai nebija laika saieties vēl ar kādu, izņemot Billiju Tī, un viņš, tieši tāpat kā daudzās Darlīnas draudzenes, apgalvoja, ka nav sazinājies ar viņu.

Billjs Tī vairs neielaistos ar sievieti, kuras vīrs iebelzis viņam pa galvu ar pannu. Tik īpaši svarīga Darlīna viņam nebija – ne ar ko neatšķīrās no pārējām. Šai dēkā bija cietis vīrieša lepnums, un tāpēc Takers viņam ticēja.

Nelūgtais salīdzinājums ar sevi pašu Takera mutē atstāja rūgtu garšu.

Darlīna negaisa laikā nebija pametusi savu automašīnu ceļmalā un ielēkusi citā transportlīdzeklī pie sava jaunā mīļākā vai drauga. Turklāt Juniors apgalvoja, ka netrūkstot neviena viņas apģērba un arī saimniecības nauda atrodoties kārbā, kur viņa to glabājusi.

”Kāds viņu atradīs,” Takers atkal nodomāja un lūdza Dievam, lai tas būtu kāds cits, bet ne viņš.

Takers piecēlās un grasījās spert soli meldros. Viņa grupai tika uzticēts pārmeklēt krastus, izbrist pa zālēm un dubļiem. Cerēts gan tika, ka atradīs vien vecas alus pudeles un varbūt arī kādu izmantotu prezervatīvu.

Visiem bija ieroči, un tas mazliet kaitināja Takeru. Juniors tikko bija nošāvis mokasīnčūsku. Tā kā šāda rīcība viņam bija likusi justies labāk, neviens neko neteica.

Viņi tikpat kā nesarunājās un strādāja klusumā, gluži kā kareivji, kas iekārtojušies slēpnī vai tādam uzdūrušies. Laiku pa laikam tveicīgo gaisu šķēlēja viens no helikopteriem, ko atsūtīja apgabala varas iestādes. Katras grupas vadītājam divpusējai saziņai bija iedota rācija, kas tika pielikta pie jostas un ik pa brīdim radīja statiskus trokšņus. FIB pagaidām vēl nepārņēma vadību. Protams, jo viņi nepārzināja ne Inosensu, ne tās iemītniekus. Bērnss bija pārliecināts, ka Darlīna ir vien kārtējā neapmierinātā sieva, kas aizbēgusi, meklējot zaļākas ganības.