”Aģents nav gatavs atzīt, ka laikā, kad viņš bijis pie vadības grožiem, notikusi vēl viena slepkavība,” Takers secināja. Viņš atgaiņāja odus un juta, ka arī pats ir gana sakaitināts, lai pavērstu ieroci pret nolādētajiem asinssūcējiem, nevis tikai sistu tos ar plaukstu. Izdzirdējis garo vilciena taures pūtienu, viņš vēlējās, kaut atrastos tajā un brauktu prom – vienalga, uz kurieni.

Pabeidzis apskatīt viņam uzticēto laukumu, Takers pievienojās Bērkam, Junioram, Tobijam un pārējiem, kas pārmeklēja šo strauta krastu.

– Puiši otrā krastā ir jau gandrīz beiguši, – sacīja Bērks un piesardzīgi vēroja Junioru, būdams gatavībā iejaukties, ja viņš sāktu izgāzt savu neapmierinātību ne tikai uz čūskām. – Singltons un Kārls ziņoja no Maknēru purva. Viss esot tīrs. Pagaidām.

Tobijs Mārčs nolika šauteni automašīnas bagāžniekā un iedomājās par savu sievu un meitu. Nokaunējies par savām domām, viņš tomēr bija pateicīgs, ka slepkava, lai kas viņš arī būtu, izraudzījies baltās sievietes.

– Mums vēl joprojām ir priekšā sešas gaišas stundas, – viņš sacīja. – Man ienāca prātā, ka varbūt kādam no mums vajadzētu aizbraukt uz Rouzdeilu un Grīnvudu un apvaicāties.

– Es esmu norīkojis Bārbu Hopkinsu apzvanīt visus moteļus, slimnīcas un policijas iecirkņus. – Bērks paņēma Juniora ieroci un kopā ar savējo ielika kravas kastē. – Tiek izsūtītas viņas fotogrāfijas.

– Nu redzi. – Vills Šivers draudzīgi uzsita pa muguru Junioram. – Viņi atradīs Darlīnu kādā motelī sēžam uz gultas, lakojam nagus un skatāmies televizoru.

Juniors neatbildēja, vien nokratīja Villa roku un pagāja nost.

– Ļauj viņam mazliet pabūt vienam, – Bērks norūca.

Vīri pieklājīgi novērsās. Tobijs saviebās, sakārtoja cepures malu un paraudzījās uz sauli. – Kāds brauc, – viņš noteica. Tikai pēc vairākām sekundēm arī pārējie pamanīja putekļu un grants mākoni uz ceļa un automašīnu, kas tuvojās viņiem.

– Melnajiem puišiem gan acis kā vanagiem, – Vills Šivers draudzīgi sacīja. – Tas auto pat tagad droši vien ir kādu divu jūdžu attālumā.

– Acis ir orgāni, – Tobijs atteica ar tik smalku un nevainojamu sarkasmu, ka Takeram nācās iekost sev vaigā, lai nesmaidītu. – Un tu taču zini, ko mēdz sacīt par mūsu orgāniem.

Vills ieinteresēti paslēja galvu. – Dzirdēju, ka tās esot sievu pļāpas.

– Jā, kungs, – Tobijs neizteiksmīgi bilda. – Ir daudz sievu, kuras to apliecinās.

Takers ieklepojās un aizgriezās, lai aizsmēķētu cigareti. Nelikās pareizi sākt skaļi smieties, kad turpat blakus Junioru nomāca ciešanas. Tomēr bija lieliski vismaz minūti ļauties smaidam.

Pagāja vien mirklis, kad pēc krāsas un braukšanas ātruma viņš pazina tuvojošos automašīnu.

– Tā ir Džosija. – Viņš uzmeta skatienu Bērkam. – Kā liekas, viņa cenšas nopelnīt kārtējo soda kvīti par ātruma pārsniegšanu.

Viņa spēji apturēja automašīnu, uzsizdama gaisā grants šalti, un pa logu pamāja ar roku. – Bārba sacīja, ka atradīsim jūs šeit.

Mēs ar Ērlīnu atvedām jums pusdienas.

Džosija izslīdēja no transportlīdzekļa. Īsbiksēs un īsā blūzītē, kas neapsedza ķermeņa vidusdaļu, viņa izskatījās tīra un svaiga. Matus viņa bija atsējusi ar šifona šalli. Skatoties uz māsu, Takeram atmiņā atausa viņu mamma.

– Cik tas ir jauki, dāmas. – Vills dāvāja Džosijai tādu smaidu, ka par to izpelnītos sāpīgu pļauku no savas līgavas.

– Mums patīk rūpēties par saviem vīriešiem, vai ne, Ērlīna? – Atbildējusi uz Villa smaidu, Džosija pievērsās Bērkam. – Mīļais, tu izskaties nomocījies. Nāc un iedzer glāzi ledus tējas. Mēs atvedām divas krūkas.

– Un mums ir arī sviestmaizes ar šķiņķi. Vesela kaudze. – Ērlīna no automašīnas aizmugures izņēma grozu, nolika ceļmalā un pacēla vāku. – Šajā karstumā jums spēki būs vajadzīgi.

– Jā, ēdiens ar piegādi. – Džosija turpināja moži sarunāties. – Mēs ar Ērlīnu to visu sagatavojām tik ātri, ka sākām apsvērt, vai tikai nevajadzētu uzsākt ēdienu piegādes biznesu. Junior, ja tu tagad nenāksi un vienu maizi nepaņemsi, es jutīšos ļoti sāpināta. – Kad Juniors pat nepagriezās uz Džosijas pusi, viņa pamāja brālim. – Taker, ielej man tēju. – Gaidot Džosija attina vienu no sviestmaizēm un uzlika uz papīra salvetes. – Ērlīna, vai redzi? Šie puiši mums atstāj tik daudz, ka pietiks arī nākamajai pieturai! – Viņa piecēlās, paņēma Takera sniegto krūzi un apgāja ap kravas automašīnu.

Juniors turpināja stāvēt, viņa skatiens bija pievērsts zemei. Džosija pamanīja, ka viņam vaigā raustās viens muskulis. Viņa nolika maizi uz automašīnas pārsega un krūzi ar ledus tēju iespieda viņam rokās. – Tā, tagad iedzer šo, Junior. Karstumā no ķermeņa iztvaiko visi šķidrumi. Vīrietis var izdzert vai veselu galonu, bet neizčurāt ne unci. Nāc nu. – Viņa maigi paberzēja Juniora muguru. – Saules dūriens pie laba gala nenovedīs.

– Mēs viņu neatradām.

– Es zinu, mīļais. Iedzer mazliet. – Viņa piebīdīja krūzi tuvāk vīrieša lūpām. – Es biju pie tavas sievasmātes. Kad devos projām, tavs puika gulēja kā eņģelītis. Viņam ir jauks raksturs, un man liekas, ka viņam ir tieši tādas acis kā tev. – Viņa apklusa, bet Juniors iedzēra divus lielus malkus tējas. Viņa paņēma nost krūzi un pasniedza sviestmaizi. Vīrietis mehāniski ēda, acis aizmigloja nogurums un raizes. Džosija apskāva Junioru, jo labi zināja, ka nav daudz kā tāda, kas būtu mierinošāks par otra cilvēka pieskārienu. – Viss būs labi, Junior. Es apsolu. Viss būs labi. Pagaidi, gan redzēsi.

Juniora acīs parādījās asaras, tās slīdēja pār vaigiem, sajaucoties ar sviedriem un putekļiem, taču viņš turpināja ēst. – Man likās, ka es pārstāju viņu mīlēt, kad virtuvē sastapu kopā ar Billiju Tī. Man šķita, ka sirds vienkārši aizveras un viņai tajā vairs nav vietas. Tagad es vairs tā nejūtos.

Vīrieša sēru aizkustināta, Džosija noskūpstīja viņu uz vaiga.

– Viss atrisināsies. Tici Džosijai.

Viņš pūlējās saņemties. – Es negribu, lai mans dēls uzaug bez mātes.

– Tā nenotiks. – Džosijas skatienā iezagās tumsa, kad viņa nosusināja Juniora acis ar papīra salvetīti. – Tici, Junior. Viss būs labi.

Meklējumi turpinājās līdz pilnīgai tumsai, kad helikopters vairs nevarēja lidot un vīri nespēja neko saredzēt. Takers atgriezās mājās, un tur viņu sagaidīja nogurdinātais Basters, kurš augu dienu neveiksmīgi bija mēģinājis izvairīties no kucēna uzmanības.

– Es tevi atbrīvošu no viņa, – noteica Takers un izklaidīgi papliķēja suni, bet pēc tam pacēla rokās Nederīgo. Kucēns mēģināja izlocīties, laizīja Takeru un rēja, kamēr viņš gāja uz māju. – Ja tu šādi izturējies visu dienu, tad es esmu pārsteigts, ka manam vecajam sunim tevis dēļ nav piemetusies trieka.

Takers devās uz virtuvi, sapņodams par aukstu alu, dušu un Kerolainu. Virtuvē Dela grieza gabalos rostbifu, bet māsīca Lulū lika pasjansu.

– Kā tev liekas, ko tu tagad dari? Kāpēc tu ienesi kucēnu manā virtuvē?

– Lai Basters kaut mazliet atvelk elpu. – Tiklīdz Takers nolika Nederīgo zemē, tas uzreiz palīda zem Lulū krēsla. – Vai ir kādas ziņas no Kerolainas?

– Viņa zvanīja apmēram pirms desmit minūtēm un grasījās palikt pie Hepijas, kamēr Singltons vai Bobijs Lī atgriežas mājās. – Dela uzlika vēl vienu gaļas šķēli uz paplātes. Viņa saprata, cik noguris ir Takers, un tālab neiepliķēja viņa roku, kad tā pastiepās pēc tikko uzliktās šķēles. – Viņa atpakaļceļā iebrauks šeit, lai paņemtu šo blusu maisu.

Takers kaut ko atņurdēja, ēzdams gaļu, un izņēma no ledusskapja alu.

– Es arī vienu iedzeršu, – ierunājās Lulū. – Kārtis uzdzen slāpes.

Attaisījis vāciņu arī otrai pudelei, Takers nopētīja izliktās kārtis. – Nevar tā likt melno trijnieku uz melnā piecnieka. Vispirms tev vajadzīgs sarkanais četrinieks.

– Kad man tāds būs, es to ielikšu. – Lulū iemalkoja alu un vēroja Takeru. – Tu izskaties pēc tāda, kas izvalkāts pa purvu.

– Laikam jau tā arī ir.

– Fuleru jaunākā meitene joprojām nav atrasta? – Lulū, neievērojot noteikumus, izņēma sarkano desmitnieku no kaudzes un izspēlēja gājienu. – Dela pusi dienas pavadīja pie Hepijas. Un es nolaidos līdz pasjansam.