– Man ir savi pienākumi… – Dela iesāka, bet Lulū atvēcinājās.

– Neviens taču nekritizē. Arī es būtu devusies turp, tikai neviens neiedomājās mani uzaicināt.

– Es taču tev sacīju, ka braukšu. – Dela nometa nazi uz dēlīša.

– Tas nav uzaicinājums, – Lulū atkal radoši krāpās spēlē. – Cilvēki nemitīgi nāk un iet, es jau nogurstu no tā. Džosija skraidelē iekšā un ārā augu dienu un nakti. Takers pazūd uz visu dienu. Dveins iegriezās tikai uz piecām minūtēm vien tāpēc, lai paņemtu viskija pudeli un atkal pazustu.

Dela jau grasījās aizstāvēt savus aprūpējamos, bet tad sarauca pieri. – Kad Dveins atgriezās?

– Pirms pusstundas. Izskatījās tikpat dubļains un noguris kā Takers. Un atkal devās projām.

– Vai viņš paņēma mašīnu?

– Nedomāju, ka viņš to varēja. – Lulū ielika roku kabatā un izņēma automašīnas atslēgas. – Viņš paķēra pudeli, bet es savācu šīs.

Dela atzinīgi pamāja ar galvu. – Kurp tad tu tagad esi saposies? – viņa vaicāja Takeram, kurš mēģināja izlavīties no virtuves.

– Man jānomazgājas.

– Ja reiz visu dienu varēji sadzīvot ar tiem sviedriem, varēsi paciesties vēl mazliet ilgāk. Aizej uz ezeru un palūko, vai Dveins ir tur.

– Pie joda! Es šodien jau esmu nostaigājis simts jūdžu.

– Tad jau vēl vienu varēsi pieveikt. Man nav vajadzīgs, lai viņš iekrīt ūdenī un noslīkst. Atved viņu šurp! Te viņš varēs sakopties un paēst. Rīt viņam būs jāpiedalās meklēšanā tāpat kā tev.

Īgni purpinādams, Takers nolika pustukšo alus pudeli un virzījās uz sētas puses durvīm. – Ceru, ka viņš vēl nav paguvis piedzerties.

Reibums nebija pārmērīgs, tas likās jauks un draudzīgs, un tieši tā Dveinam patika vislabāk. Dienas nogurums šķita kā ar roku atņemts. Bradāšana pa Maknēru purvu kopā ar Bobiju Lī, Kārlu un pārējiem bija nožēlojams laika pavadīšanas veids.

Dveins bija diezgan labprāt piedalījies kopīgajā meklēšanā un nākamajā dienā dosies pie viņiem atkal. Nebija žēl ne laika, ne arī pūliņu, un viņš nesaskatīja iemeslu atteikties no brīža divatā ar pudeli, lai noskalotu šo dienu no sevis.

Viņam īpaši bija žēl Bobija Lī. Ik reizi, ieskatījies puisim sejā un redzēja tur sasprindzinājumu un bailes, viņš iedomājās, cik šausmīgi droši vien ir šādi meklēt paša māsu.

Šo atskārtu viņš aizgainīja ar vēl vienu dedzinošu viskija malku, kas ielija rīklē.

Tagad Dveins vēlējās domāt par patīkamākām lietām. Cik jauki skanēja circeņu dziesma, savijoties ar dūkšanu ausīs! Cik patīkams bija zāles pieskāriens kailajām pēdām! Viņš iztēlojās, ka varētu nakti pavadīt turpat un vērot, kā uzlec mēness un iedegas zvaigznes.

Kad Takers apsēdās blakus, Dveins pakalpīgi piedāvāja brālim pudeli. Takers to paņēma, tomēr nedzēra.

– Šī manta nobeigs tevi, dēls.

Dveins tikai smaidīja. – Bet, kamēr tā notiks, es izbaudīšu jaukus brīžus.

– Tu taču zini, ka Dela par tevi uztraucas, kad tu aizraujies ar alkoholu.

– Ne jau tāpēc es to daru, lai satrauktu Delu.

– Un kāpēc tu to dari, Dvein? – Takers zināja, ka brālis neatbildēs, tāpēc nemaz skaidrojumu negaidīja. Viņš bija novērtējis Dveina stāvokli un saprata, ka brālis ir pietiekami žirgts, lai būtu puslīdz sakarīgs sarunbiedrs. – Reibums ir vājprāts, ko cilvēks sasniedz pēc brīvas gribas. Nevaru atcerēties, kurš to sacījis, bet izklausās pareizi.

– Pagaidām es vēl neesmu ne piedzēries, ne vājprātīgs, – Dveins rāmi paskaidroja. – Es esmu ceļā uz abiem.

Vēlēdamies iespējami pareizi izraudzīties vārdus, Takers nesteidzīgi aizsmēķēja pusi cigaretes. – Tas kļūst nelāgi. Pēdējos pāris gados tas ļoti pasliktinās. Iesākumā es domāju, ka iemesls ir tik daudzi nepatīkami notikumi, kas sekoja cits citam ļoti cieši. Nomira tētis, pēc tam arī mamma. Sisija aizgāja. Pēc tam es sāku domāt, ka varbūt tu gēnu līmenī esi pārmantojis tēva tieksmi uz dzeršanu.

Aizkaitināts un neapmierināts par to, Dveins paņēma pudeli atpakaļ. – Tu neesi pārmantojis šādu tieksmi.

– Jā, bet mana dzīve rit citādi. Es strādāju.

– Mēs katrs darām to, kas mums izdodas vislabāk. – Dveins pacēla pudeli un iedzēra. – No visa, ko es esmu darījis, dzeršana ir vienīgā, kur man nav jāraizējas, ka salaidīšu kaut ko grīstē.

– Tās nu ir pēdējās muļķības. – Dusmas uzšķīlās tik spēji un ātri, ka abi jutās pārsteigti. Takers pat nebija zinājis, cik ļoti viņu vajājusi un kremtusi apziņa par to, kāds kļuvis viņa lielais brālis, kuru viņš reiz bija apbrīnojis un apskaudis. – Pēdējās muļķības. – Takers paķēra pudeli, pielēca kājās un iemeta to ūdenī. – Es esmu no tā visa noguris, sasodīts! Nolādēti noguris stiept tevi uz mājām, meklēt tev attaisnojumus, noskatīties, kā tu sevi bendē nost, izdzerdams pudeli pēc pudeles. Un tieši to darīja arī tēvs. Vadīja dienas, līdz nemaņai piedzēries. Tā ir pašnāvība. Tāda pati kā tad, ja cilvēks ieliek stobru sev mutē un nospiež mēlīti.

Dveins piecēlās uz drebelīgajām kājām. Viņš mazliet sagrīļojās, taču skatiens bija stingrs. – Tev nav nekāda iemesla ar mani runāt šādi. Un tev nav tiesību tā runāt arī par viņu.

Takers sagrāba Dveinu aiz krekla krūtežas tik spēcīgi, ka notirkšķēja vīles. – Un kuram, ellē, ir tādas tiesības, ja ne man?

Es uzaugu, mīlēdams jūs abus. Un jūs abi sāpinājāt mani.

Noraustījās muskulis Dveina sejā. – Es neesmu mūsu tēvs. – Nē, neesi. Taču viņš bija sasodīts pļēgurs, un tu arī tāds esi. Vienīgā atšķirība ir tā, ka viņu alkohols padarīja ļaunu, bet tu kļūsti nožēlojams.

– Un kas tu tāds esi? – Dveina balss jau līdzinājās rūcienam, kad viņš satvēra Takeru aiz krekla. – Es esmu vecākais. Un es vienmēr biju pirmais, kurš patrāpījās zem viņa dūres. Man bija paredzēts par visu rūpēties, man vajadzēja pārņemt Longstrītu mantojumu. Mani aizsūtīja uz to skolu, man nācās atbildēt par kokvilnas laukiem. Ne jau tev. Nekad tas nebiji tu, Taker. Es to nekad neesmu vēlējies, taču viņš neļāva man izvēlēties. Tagad viņš ir miris, un es varu rīkoties, kā pašam tīk.

– Tu taču nedari neko! Tikai skaties pudelē… Tev ir divi dēli, kas tevi neredz. Viņš vismaz bija tepat. Viņš vismaz izturējās kā tēvs.

Dveins izgrūda kaucienu, un jau pēc mirkļa abi cīkstējās zālē, ņurdēdami un rūkdami kā divi suņi, kas meklē mīkstāku vietu, kur iecirst ilkņus. Takers sajuta sitienu pa vēl īsti nesadzijušajām ribām. Sāpes uzkurināja asinīs karstu niknumu. Abi ievēlās ūdenī, un tobrīd Takers brālim jau bija sagādājis asiņainu lūpu. Abi paslīdēja zem ūdens, tad iznira, spļaudīdamies un lamādamies, spēra viens otram un grūstījās, taču ūdens pamazām mīkstināja dusmas, un viņi pēc brīža sajutās muļķīgi.

Takers kustināja kājas, lai noturētos virs ūdens, atkal ieķērās Dveinam saplēstajā kreklā un atvēzēja dūri. Dveins kā spoguļattēlā atkārtoja viņa pozu. Abi vērās viens otrā, smagi elpodami.

– Pie velna… – Takers izgrūda, piesardzīgi vērodams brāli, un nolaida dūri. – Kādreiz tu siti spēcīgāk.

Dveins uzmanīgi pielika delnas virspusi pie uztūkušās lūpas. – Tu kādreiz nebiji tik apsviedīgs.

Viņi palaida viens otru vaļā, lai kāptu ārā no ūdens. – Es gribēju ieiet dušā, bet arī šis nebija slikti. – Takers atglauda matus no sejas. – Lai gan Dievam vien zināms, kas ir tajā ūdenī.

– Puspinte Wild Turkey viskija – pavisam droši, – Dveins attrauca un pasmaidīja. – Vai atceries, kā mēs te bērnībā peldējāmies?

– Jā. Vai tu vēl aizvien domā, ka vari pirmais aizpeldēt līdz otram krastam?

– Sasodīts! – Dveina smaids kļuva platāks. Viņš pagriezās otrādi ūdenī un peldēja uz priekšu. Pārāk daudzie gadi, kas bija aizvadīti draugos ar alkoholiskajiem dzērieniem, bija padarījuši viņu lēnāku. Takers kustējās veikli kā zutis. Pēc vārdos neizteiktas vienošanās viņi traucās atpakaļ un kādu brīdi peldēja, uzlecošā mēness staru apspīdēti. – Jā… – Dveins bilda, kad abi nomierinājās un vairs neelsoja. – Tu biji lēnāks.

Laikam jau pārmaiņas notiek.

– Jā, mainās itin daudz kas.

– Laikam jau es esmu šo to salaidis grīstē.

– Jā, esi gan.

– Takij, man palika bail. – Dveins gribēja kaut kam pieķerties, bet ūdenī nebija nekā piemērota. – Tā dzeršana… Es zinu, kad man vajadzētu apstāties, bet šis brīdis pienāk, un es neredzu iemeslu to darīt. Reizēm es pat nevaru atcerēties, ko esmu darījis. Pamostos ar sliktu dūšu un sāpošu galvu, un man liekas, ka es visu esmu nosapņojis. Un es netieku ar to galā.