– Mēs kaut ko varētu darīt lietas labā, Dvein. Ir tādas vietas, kur tieši ar to nodarbojas.

– Man patīk tas, kā es jūtos pašlaik. – Caur puspievērtiem plakstiem Dveins vēroja, kā mostas zvaigznes. – Tikai tāds patīkams reibums, kad nekas neliekas pārāk svarīgs. Un ir jāapstājas tieši tādā brīdī, kad jūtos vislabāk.

– Tā nekas neizdosies.

– Reizēm man gribas, kaut es varētu atgriezties pagātnē un ieraudzīt, kur esmu sācis rīkoties aplami, lai pēc tam varētu visu izlabot.

– Tu tāpat vienmēr vari visu izlabot, Dvein. Vai atceries to lidmašīnas modeli, ko saņēmu savā dzimšanas dienā? To es salauzu jau otrajā reizē, kad mēģināju to palaist. Es zināju, ka tētis man novilks ādu pār acīm, ja ieraudzīs, bet tu to salaboji. Mamma vienmēr mēdza sacīt, ka tev ir talants visu salikt kopā.

– Es kādreiz domāju, ka kļūšu par inženieri.

Takers pārsteigumā sacīja: – Tu man nekad to neesi teicis.

Dveins tikai raudzījās zvaigznēs. – Nebija nekādas jēgas to darīt. Longstrīti ir plantatori un biznesa cilvēki. Tu varbūt varētu darīt kaut ko citu. Bet es biju vecākais dēls. Man tēvs nedeva iespēju izvēlēties.

– Tagad taču nav neviena iemesla, kāpēc tu nevarētu pats izraudzīties nodarbošanos.

– Pie velna, Taker! Man ir trīsdesmit pieci gadi. Tas nudien nav vecums, lai atgrieztos skolā un apgūtu arodu.

– Ja cilvēki patiešām kaut ko vēlas, tad to dara.

– Pirms desmit, piecpadsmit gadiem arī es to vēlējos pietiekami stipri. Tagad tā ir jau pagātne. – Dveins mēģināja saskatīt atsevišķas zvaizgnes, bet tās līdzinājās izplūdušiem gaismas ziediem. – Sisija grasās precēties ar apavu tirgotāju.

– Laikam jau mums to vajadzēja atskārst. Ar viņu vai ar kādu citu…

– Sisija teic, ka viņš grib adoptēt manus bērnus, dot viņiem savu uzvārdu. Protams, viņa to būtu gatava drīz vien aizmirst, ja tikai es palielinātu viņai izmaksājamās naudas summu.

– Tev nav jāsamierinās, Dvein. Bērni ir tavi un allaž būs tavējie – neatkarīgi no spēlēm, kādas viņa būs uzsākusi.

– Nē, nav jāsamierinās, – Dveins laiski atkārtoja. – Un es nemaz netaisos. Sisijai nāksies saprast, ka vīrietim ir robežas, kuras viņš nepārkāpj. Pat man. – Viņš nopūtās, tad pārlaida skatienu debesīm un ūdenim. – Es pamazām sāku justies ērti, Taker. – Ar acs kaktiņu Dveins pamanīja kaut ko slejamies ārā no ūdens. ”Tukša pudele,” viņš nodomāja. ”Par tukšu dzīvi!” – Tā mani ietekmē dzeršana.

– Alkohols tevi iedzīs nāvē.

– Tikai nesāc jau atkal.

– Nolādēts, Dvein. – Viņš sāka tuvoties brālim, bet piepeši kājas atdūrās pret kaut ko mīkstu un slidenu. Takers īsi iekliedzās. – Sasodītie sami! – viņš teica. – Pārbiedēja mani teju līdz nāvei! – Viņš atskatījās pāri plecam un arī pamanīja kaut ko slienamies ārā no ūdens. Taču viņš to kļūdaini nenoturēja par pudeli. Takera mute izkalta, bet asinis teju pārstāja riņķot, jo viņš skatījās uz izstieptu baltu roku.

– Jēzus. Ak kungs…

– Sams taču neko tev nenodarīs, tikai pakutinās, – Dveins rāmi noteica. Kad Takers satvēra brāļa roku, viņš nolamājās. – Kas tev uznācis?

– Domāju, ka mēs esam atraduši Darlīnu. – Viņš kaut kā izdabūja šos vārdus pār lūpām un tad aizvēra acis.

”Ir tādas lūgšanas,” viņš nodomāja, ”kuras tā arī netiek uzklausītas. Nav lemts.”

Pilnīgi atskurbis un drebošs, Dveins izvilkās no ūdens. Nometies četrrāpus zālē, viņš pūlējās apspiest dumpīgā kuņģa aktivitātes.

– Ak Dievs, Taker. Augstais Dievs! Ko gan mēs tagad iesāksim?

Takers neatbildēja. Viņš gulēja uz muguras un vērās mirguļojošajās zvaigznēs. Viņam sala tik ļoti, ka bija pat grūti koncentrēties elpošanai.

– Kāds viņu ir iemetis mūsu ezerā, – Dveins sacīja un skaļi norija siekalas. – Mēs bijām ūdenī kopā ar viņu. Jēziņ, mēs peldējām blakus viņai…

– Darlīnu tas nudien nesatrauca. – Takers vēlējās aizklāt acis ar roku. Varbūt tas palīdzētu neredzēt to balto roku ar saliektajiem pirkstiem, kas slējās ārā no melnā ūdens, it kā sniegtos viņam pretī. Itin kā gribētu viņu satvert un paraut zem ūdens.

Un ļaunākais bija tas, ka viņš juta pienākumu pārliecināties. Lai būtu drošs, ka tā ir Darlīna Tolbota un ka viņai vairs nekādi nav iespējams palīdzēt. Tā nu viņš sakostiem zobiem bija satvēris šo sastingušo delnas locītavu un parāvis uz augšu. Un bija uzpeldējusi galva. Viņš redzēja – augstais Dievs! – ko bija iesācis nazis un ko zivis jau bija novedušas līdz galam.

”Cilvēka čaula ir tik trausla,” viņš nodomāja. ”Tik viegli ievainojama. Tik viegli tā pārvēršas citā, ļoti biedējošā.”

– Mēs nevaram viņu tur atstāt, Taker. – Taču, iedomājies par to, ka jāatgriežas ūdenī un jāpieskaras tam, kas reiz bija Darlīna Tolbota, Dveins nodrebēja. – Tas nav piedienīgi.

– Domāju, ka būs jāatstāj. – Takers instinktīvi atcerējās par viskija pudeli un nožēloja, ka ir to iesviedis ezerā. Šajā situācijā kāds malks asās dziras nāktu viņam par labu. – Vismaz līdz brīdim, kad te ieradīsies Bērks. Ej uz māju, Dvein, un viņam piezvani. Vienam no mums ir jāpaliek tepat. Piezvani Bērkam un pastāsti par mūsu atradumu. Un piekodini, ka būs labāk, ja ieradīsies arī aģents Bērnss. – Takers piecēlās sēdus un novilka slapjo kreklu. – Atnes man sausas cigaretes, labi? Un no alus arī es neatteiktos, – viņš sacīja, bet tad nolamājās, jo bija pamanījis tuvojamies Kerolainu. Takers pieslējās kājās un pēc trijiem gariem soļiem jau bija pie viņas.

– Vai tu priecājies mani redzēt? – Kerolaina iesmējās, tad ātri un cieši apskāva Takeru. – Vai jūs abi nolēmāt izpeldēties?

Dela mani atsūtīja uz šejieni, lai…

– Griezies atpakaļ kopā ar Dveinu, – viņš sacīja, vēlēdamies turēt Kerolainu cik iespējams tālu no nāves un šausmām. – Ej vien un pagaidi mani.

– Es pagaidīšu tevi. – Kerolaina mazliet atvirzījās un ieskatījās Takeram sejā. Piepeši viņa skaidri saprata, ka ir atgadījies kaut kas briesmīgs. Viņa piesardzīgi paraudzījās te uz vienu, te otru brāli. Ievainojums uz Dveina lūpas bija atsācis asiņot, un tumšā straumīte labi izcēlās uz viņa bālās sejas.

– Vai jūs kāvāties? Dvein, tev ir pārsista lūpa!

Viņš novērsās. Dela viņam par to sarīkos īstu elli. – Es piezvanīšu Bērkam.

– Bērkam? – Kerolaina satvēra Takera roku, kad viņš mēģināja izvairīties. – Kāpēc jums ir nepieciešams Bērks? – Kerolainas sirds sāka pukstēt lēnāk. – Taker?

”Šā vai tā Kerolaina to drīz uzzinās, tikpat labi to viņai pavēstīt varu arī es.” – Mēs viņu atradām. Ezerā, – Takers paskaidroja.

– Ak Dievs! – Kerolaina instinktīvi paraudzījās uz ūdeni, bet Takers pavirzījās tā, lai aizsegtu viņai skatu.

– Dveins ies uz māju un piezvanīs Bērkam. Tu dodies viņam līdzi.

– Es palikšu tepat kopā ar tevi. – Pirms Takers paguva iebilst, viņa papurināja galvu. – Es palieku, Taker.

Kad Takers mazliet paraustīja plecus, Dveins pusskriešus devās uz mājām. Iedziedājās vakarlēpis, gaiši un uzstājīgi, aicinot draudzeni.

– Vai es pilnīgi pārliecināts? – Jau uzdodot šo jautājumu, Kerolaina apzinājās, ka tas ir muļķīgs.

– Jā… – Viņš gari izelpoja. – Es esmu pilnīgi pārliecināts.

– Mans Dievs… nabaga Hepija. – Urdīja nepieciešamība pajautāt arī par visu pārējo, taču, lai šos vārdus dabūtu pāri lūpām, bija vajadzīgs laiks. – Vai viss ir tāpat kā ar pārējām? – Kerolaina cieši satvēra Takera roku un turēja, līdz viņš paraudzījās viņai acīs. – Es gribu zināt.

– Bija tāpat kā ar pārējām. – Viņš apņēmīgi pagrieza Kerolainu projām no ezera. Apskāvušies viņi klausījās naktsputnu dziesmās un vēroja tālāk mirdzošās Svītvoteras ugunis, kas kontrastēja ar apkārtvaldošo tumsu.

Visa procedūra noritēja bezkaislīgi un profesionāli. Vīri sapulcējās ap ezeru, viņu sejas Bērka automašīnas uguņu gaismā izskatījās pavisam baltas. Tika fotografēta līķa atrašanas vieta, lai attēlus pievienotu protokolam.

– Labi. – Bērks pamāja ar galvu uz ūdens pusi. – Tagad dabūsim viņu ārā. – Kādu brīdi neviens nerunāja. Bērks saknieba lūpas un atsprādzēja ieroča maksti no jostas. – Es to izdarīšu. – Pats sev par pārsteigumu, Takers paspēra soli uz priekšu. – Pag, es jau tāpat esmu slapjš.