Bērks atlika ieroča maksti vietā. – Tas nav tavs darbs Taker. – Toties šī ir mana zeme. – Pagriezies pret Kerolainu, viņš apskāva sievietes plecus un teica: – Ej mājās.

– Kad te viss būs galā, mēs kopā iesim. – Viņa noskūpstīja Takera vaigu. – Tu esi krietns cilvēks.

Par to Takers īsti nebija pārliecināts, taču, iebridis ūdenī, skaidri zināja vienu. ”Es esmu absolūts muļķis. Bērkam taisnība. Tas nav mans darbs. Man neviens nemaksā par to, ka jātiek galā ar tādām šausmām.”

Viņš devās uz priekšu vēsajā, tumšajā ūdenī, kur priekšā vīdēja balta roka ar aicinoši saliektiem pirkstiem.

”Kāpēc gan es iedomājos, ka man ir pienākums mirušo sievieti izcelt no ūdens? Dzīves laikā viņa man neko nenozīmēja. Vai tagad kaut kas būtu mainījies? Nē, galvenais ir tas, ka šis ir Svītvoteras ezers,” viņš secināja. ”Un es esmu Longstrīts.”

Jau otro reizi viņš apkļāva pirkstus sastingušajai delnas locītavai. Kad pacēlās galva, Takers redzēja, kā mati sakustas ūdenī un izplešas apkārt. Kuņģis sažņaudzās. Viņš sajuta skābenu garšu rīklē un pūlējās to neievērot, aizgainīt. Takers aplika rokas viņas ķermeņa augšdaļai.

Krastā valdīja pilnīgs klusums, tik dziļš, ka likās – var saklausīt savus sirdspukstus. ”Kapsētas klusums,” Takers nodomāja, cīnoties ar smagumu, kas pūlējās ievilkt dziļumā gan viņu pašu, gan viņa baiso nešļavu.

Pirksti slīdēja. Kad viņš pavirzījās citādi, lai ciešāk satvertu nedzīvo augumu, Darlīnas galva piekļāvās viņa plecam. Takers teju sastinga, tomēr ne aiz riebuma. Viņu bija pārņēmis žēlums.

Takers raudzījās uz krastu. Pretī vērās nobāluši cilvēki. Dveins stāvēja, apskāvis Džosiju. Gaismas staros viņu acis izskatījās neticami milzīgas. Bērks un Kārls jau bija sagatavojušies pārņemt smago nešļavu no Takera rokām. Kerolaina šķita raudājusi un uzlika roku uz pleca Sajam. Bērnss bija nostājies mazliet tālāk un visu vēroja kā puslīdz interesantu izrādi.

– Kaut kas ir piesiets viņai pie kājām, – Takers uzsauca.

– Man vajadzīgs nazis.

– Tas ir lietiskais pierādījums, Longstrīt. – Bērnss bija panācis tuvāk. – To nedrīkst sabojāt.

– Nelietis. – Takers pavilka mirušo vēl kādu pēdu uz priekšu. – Kāpēc tad tu nenāc šurp un pats nesadabū to sasodīto lietisko pierādījumu?

– Es jums palīdzēšu, mister Taker. – Neviena neaizkavēts, Sajs pieskrēja klāt un ieslīdēja ūdenī.

– Jēzus! Puika, griezies atpakaļ.

– Es varu palīdzēt. – Veikli kā ūdrs Sajs virzījās uz priekšu. – Man ir pietiekami daudz spēka. – Nokļuvis tuvāk, zēns šķita pavisam bāls, taču pieliecās un daļu mirušās svara pārņēma savās rokās.

– Skaties tikai uz krastu, – Takers pamācīja. – Un mēģini nedomāt.

Sajs peldot kustināja kājas. – Es domāju par to, cik liels riebeklis ir tas FIB aģents.

– Tas ir pat labāk.

Distance bija īsa un šaušalīga. Kad viņi sasniedza krastu, Bērks un Kārls palika rokas zem Darlīnas padusēm.

– Skaties uz citu pusi, – Takers lika Sajam. – Par to nav jākaunas. – Arī viņš pats būtu tā darījis, tikai atradās nepiemērotā leņķī un lieliski saprata, kas nodarīts Darlīnas augumam. Kad viņas mirstīgās atliekas ar lielu piepūli tika izvilktas zālē, viņš redzēja visu.

– Saj, tagad ej pie Kerolainas. Nē. – Viņš pieturēja zēna galvu, iekams tā tika pagriezta uz līķa pusi. – Tur neskaties.

Ej pie Kerolainas. Tu visu izdarīji ļoti labi.

– Jā, kungs.

Takers izkāpa no ezera un mirkli pasēdēja, kājas iemērcis ūdenī. – Dvein, iedod man uzsmēķēt.

Džosija pasniedza viņam jau aizdedzinātu cigareti. – Es nospriedu, ka pēc kaut kā tik briesmīga tu esi pelnījis veselu. – Viņa piekļāva vaigu brālim. – Man patiešām žēl, ka Darlīnu atradi tieši tu.

– Man arī. – Viņš kāri ievilka dūmu. – Bērk, vai tev nav kādas segas, ko uzklāt viņai virsū? Tā nav pareizi.

– Civilpersonām tagad vajadzētu doties uz māju, – ierunājās Bērnss. – Šī vieta tiks norobežota līdz izmeklēšanas beigām.

– Pie joda! Mēs taču viņu pazinām… – Takers nogurušā balsī sacīja. – Bet jūs ne. Apsegšana ir mazākais, ko jūs varētu tagad izdarīt.

– Tagad ej, Taker, – Bērks paliecās uz priekšu un palīdzēja draugam piecelties. – Mums te vēl jāpastrādā. Būs labāk, ja aiziesiet un mēs varēsim ķerties pie darba. Mēs centīsimies visu pabeigt, cik ātri vien iespējams.

– Es redzēju, kas viņai bija nodarīts, Bērk, – Takers sacīja piesmakušā balsī. – Jūs nespēsiet rīkoties tik ātri, cik nepieciešams.

– Un jums jābūt sasniedzamam, – Bērnss iejaucās sarunā.

– Jums un jūsu brālim. Būs jāatbild uz dažiem jautājumiem.

Kerolaina nebija nekāda dižā pavāre, tomēr sasildīja zupu, ko uzlika galdā kopā ar Delas sašķēlēto rostbifu. Pēc Kerolainas domām, zupa bija viens no tiem ēdieniem, kas palīdzēja nomierināt nervus. Pēc tā, cik ātri Sajs tika galā ar savējo, Kerolaina nosprieda, ka tā patiešām ir.

Dveins iztukšoja savu porciju un pēc tam likās teju vai nokaunējies par tādu apetīti. – Tas bija patiešām garšīgi, Kerolaina. Paldies, ka sarūpēji vakariņas.

– Lielāko tiesu paveica Dela pirms aizbraukšanas pie Fuleriem.

– Mēs to novērtējam, – Džosija iestarpināja. – Tomēr man nav saprotams, kā Dveins vispār varēja ēst, ja viņa lūpa izskatās šādi. Vai tu ieskrēji durvīs, mīļais?

– Mums ar Takeru iznāca saķeršanās. – Viņš pasniedzās pēc ledus tējas. Šajā vakarā viņam vairs īsti nebija noskaņojuma piedzerties.

– Takers tev iesita? – Atbalstījusi zodu rokā, Džosija pasmaidīja. – Pēdējās nedēļās tas cilvēks dūres liek lietā biežāk nekā visā savā iepriekšējā dzīvē. Par ko jūs tā sakāvāties? Tikai nesaki, ka esi ieskatījies Kerolainā.

Džosija pamirkšķināja ar aci Kerolainai, lai iesaistītu viņu šajā jokā.

– Nekā tamlīdzīga. – Juzdamies neērti, Dveins sakustējās krēslā. – Mums vienkārši iznāca nesaprašanās. Tas arī viss. Tā mēdz notikt. Sākām cīkstēties un iegāzāmies ezerā. Laikam jau mēs saviļņojām ūdeni, jo sacentāmies, kurš ātrāk aizpeldēs līdz otram krastam un atpakaļ. Tad Takers… faktiski uzdūrās viņai.

– Par to labāk nedomā, – Džosija sacīja, piecēlās un apvija rokas brāļa kaklam. – Tā bija neveiksme. Neveiksme visapkārt.

– Tas nu gan ir salti teikts, – Takers secināja, ienācis virtuvē.

Džosija vaigu bija piespiedusi Dveina matiem. – Un tā ir taisnība. Reizēm patiesība ir salta. Ja jūs nebūtu spēkojušies ezera krastā, tad nebūtu viņu atraduši. Un Darlīna laikam jau paliktu ezera dibenā. Un tad jūs abi neizskatītos tik bāli un nomocīti.

Takers apsēdās uz krēsla. Viņa noskaņojums bija patiešām nelāgs, un Džosijas vieglprātīgā attieksme bija aizskārusi kādu bīstamu stīgu.

– Bāli un nomocīti mēs neizskatīsimies pārāk ilgi. Taču Darlīna būs un paliks mirusi. Uz visiem laikiem.

– Tieši to jau es arī sacīju. Viņas atrašana jums sagādāja smagus brīžus.

– Jēziņ, Džosij! Tu esi tik auksta kā zivs, tevī nav ne mazākās iejūtības.

Viņa izslējās taisnāk, skatiens likās dedzinošs, vaigi bija ļoti nobālējuši. – Kad runa ir par manu ģimeni, man iejūtības nekad netrūkst. Un ja es nevaimanāju par to, kas atgadījās ar to padauzu…

– Džosija… – Dveins, saviebis seju, sniedzās pēc māsas rokas, bet viņa atvairījās.

– Tāda viņa bija. Un tas, ka tagad viņa ir mirusi, šo faktu nekādi nemaina. Man patiešām ir žēl Hepijas un pārējo, taču es vairs nespēju izturēt, ka jūs abi esat tik ļoti iesaistīti. Ja tāpēc es tev liekos salta, Taker Longstrīt, lai tā arī būtu. Es savu iejūtību pataupu kādam, kas to novērtēs. – Džosija izbrāzās ārā, bet viņas emocijas kādu brīdi vēl kavējās telpā.

– Varbūt man vajadzētu aiziet pie viņas. – Dveins neveikli cēlās kājās. – Pieglaust spalviņas.

– Paskaidro, ka es atvainojos. Ja tas ko līdzēs. – Takers rezignēti pārslidināja plaukstas pār seju. – Nav nekādas jēgas viņai pārmest, jo viņa gluži vienkārši tāda ir.

– Mister Taker, vai gribēsiet alu?

Takers nolaida rokas un vārgi uzsmaidīja Sajam. – Apmēram tikpat ļoti, kā man nepieciešams elpot. Un tomēr es domāju, ka labāk noderēs kafija.