– Es par to parūpēšos. – Kerolaina atvēra bufeti, lai paņemtu tasi. – Mēs visi esam satraukti līdz pēdējai robežai. Džosija par tevi raizējas, Taker.

– Zinu. Vai Dela aizbrauca pie Fuleriem?

– Jā, abas ar Bērdiju grasījās palikt pie Hepijas pa nakti un rūpēties par mazo. Māsīca Lulū ir augšstāvā, skatās filmu.

Viņa neatkārtoja vecās sievietes vārdus par to, ka slepkavības ir daudz interesantākas televīzijas ekrānā, nevis reālajā dzīvē. To pateikusi, viņa apsēdās pie televizora kopā ar popkorna bļodu un alu.

– Kāpēc tu nevarētu viņai pievienoties, Saj? – Takers ierosināja. – Viņa priecātos par sabiedrību.

– Vai drīkstu ņemt līdzi Nederīgo? – Viņš izvilka suņuku no pagaldes.

– Noteikti. – Kerolaina pasmaidīja. – Tikai neļauj, lai māsīca Lulū mazajam dod pārāk daudz alus.

– Jā, kundze. Arlabunakti, mister Taker.

– Arlabunakti, Saj. – Viņš pieskārās zēna rokai. – Paldies, ka man palīdzēji.

– Es jūsu labā darītu jebko, mister Taker. – Vārdi izlauzās it kā paši no sevis, pēc tam Sajs koši nosarka un izsteidzās no istabas.

– Šāda pieķeršanās ir dārga dāvana. – Kerolaina smēla zupu. – Tu taču būsi piesardzīgs ar viņu, vai ne?

– Mēģināšu. – Takers paberzēja bārdas rugājiem apaugušo zodu. Viņš nebija skuvies, lai gan dušā nomazgājās pat divas reizes. – Laikam jau man gribētos, kaut viņš manī nesaskatītu Hēraklu, Platonu un Klārku Kentu vienlaikus.

Kerolaina nolika Takeram priekšā zupas bļodu un noglāstīja viņa matus. – Nav viegli būt varonim.

– Un vēl grūtāk ir tad, ja nepiemīt tādas dotības.

– Nu… domāju, ka tu pats būtu pārsteigts par sevi. – Kerolaina smaidīdama apsēdās viņam blakus. – Es pagatavoju tev zupu.

– Redzu, redzu. – Viņš satvēra Kerolainas roku. – Kā izrādās, ir ērti, ja tu esi blakus.

– Pēdējā laikā es biju diezgan aizņemta, pārsteidzot sevi.

Priecājos, ka tu nepazini mani agrāk.

– Agrākajam nav nozīmes.

– Un to man saka cilvēks, kurš vienā mirklī būs gatavs pastāstīt man par ļaudīm, kas ir miruši jau vismaz simts gadu.

– Tas ir kaut kas pavisam cits. – Takers sāka ēst. Vairāk gan tādēļ, lai iepriecinātu Kerolainu, nevis remdētu izsalkumu. Tomēr jau pēc dažām pirmajām karotēm viņš atskārta, ka patiešām jūtas izbadējies. – Tam, kas notiek iepriekš, ir nozīme tāpēc, ka tas ieskicē nākotnes apveidus. Tas, kāds esi bijis pirms gada, nav tik svarīgi kā tas, kāds esi tagad.

– Man patīk tavs domu gājiens. Taker?

– Hmmm?

– Vai vēlies, lai palieku šonakt te?

Takera skatiens pievērsās Kerolainai, viņa acīs bija lasāma jūtu pārpilnība, tās pauda arī kādu vārdos neizteiktu vajadzību. – Jā, es gribētu, lai tu šonakt paliec te.

Kerolaina pamāja ar galvu un piecēlās. – Es pagatavošu tev sviestmaizi.

Tedijs bija atgriezies. Džosija zināja, ka viņš tiek gaidīts, jo vakaru pavadīja gultā pie Bērnsa, kurš viņai to bija pateicis. Doma par to, ka viņai tagad izklaidēm būs gan patologanatoms, gan FIB aģents, mazināja sāpes par Takera vārdiem.

Viņa bija izlēmusi, ka dienu vai divas ar brāli vispār vairs nerunās. Vismaz līdz brīdim, kamēr viņš atvainosies pats personīgi, nevis izraudzīsies Dveinu par savu pilnvaroto.

Nākamajā pēcpusdienā Džosijas īgnums vēl nemitējās. Inosensas ļaudis bija satricināti par kārtējo slepkavību, savukārt Džosija sēdēja kafejnīcā ”Ēd un pļāpā” pie letes un, skatīdamās jaunajā kabatas spogulītī, atkārtoti uzklāja lūpukrāsu. Tedijs bija apsolījis, ka pievienosies viņai pusdienās, tiklīdz būs beidzis pirmreizējo līķa apskati.

– Ērlīna. – Džosija sapīkusi uzbužināja matus. – Kā tev liekas, vai es esmu sieviete ar saltu sirdi?

– Ar saltu sirdi? – Ērlīna atbalstījās pret leti un pakustināja sāpošo pēdu. – Man liekas, ka nav viegli būt karstasinīgai un ar saltu sirdi vienlaikus.

Juzdamās apmierināta ar šādu atbildi, Džosija pasmaidīja. – Taisnība. Tas vien, ka esi godīgs un neizliecies, nepadara tevi par cilvēku ar saltu sirdi. Tas vienkārši padara tevi patiesu pašam pret sevi.

– Tas nu ir fakts.

Spogulītī Džosija nepagriezusies pārskatīja kafejnīcas telpu. Vairāki nodalījumi bija aizņemti. No mūzikas automāta plūda Rebas Makintairas balss, kas tomēr nenomāca sarunas par Darlīnu.

– Vismaz puse no cilvēkiem, kas atrodas šeit, nebūtu ne minūti veltījuši Darlīnai, kamēr viņa vēl bija dzīva. – Džosija aizvēra spogulīti. – Tagad viņa ir pagalam, un katrs steidz izteikties par viņu.

– Tāda ir cilvēka daba, – Ērlīna paziņoja. – Tas ir apmēram tāpat kā ar māksliniekiem. Kamēr paši ir dzīvi, darbi nav ne nieka vērti. Atliek vien viņam izdarīt pašnāvību vai nelaimīgā kārtā pakļūt zem auto, ļaudis ir gatavi maksāt vai veselu bagātību, lai kādu no tiem darbiem iegūtu savā īpašumā. Cilvēka daba.

Džosijai patika šāds salīdzinājums. – Tātad mirusi Darlīna ir vērtīgāka nekā dzīva.

Ērlīna pat būtu gatava piekrist, tomēr viņa bija gana māņticīga, lai nerunātu sliktu par mirušajiem. – Man žēl Juniora. Un viņu mazā puisīša. – Ērlīna nopūtās un pagriezās pret plauktu, lai izpildītu kāda klienta pasūtījumu. – Un Hepijas un Singltona. Cieš tie, kas palikuši dzīvi.

Kamēr Ērlīna aizgāja apkalpot klientu, Džosija klusi nočukstēja piekrišanu, sāka rakņāties somiņā, lai atrastu parfīma pudelīti, un pēc tam dāsni apsmidzināja kaklu un delnu locītavas.

Ienāca Kārls, un sarunas uz brīdi aprāvās, bet pēc tam turpinājās kā klusa murdoņa. Džosija papliķēja pa krēslu sev blakus.

– Nāc, apsēdies. Tu izskaties pārguris.

– Paldies, Džosij, taču nevaru. Es tikai ieskrēju, lai paņemtu kaut ko ēdamu līdzi uz biroju.

– Ko varu tev piedāvāt, Kārl? – Ērlīna bija atgriezusies atpakaļ aiz letes, cerēdama apmaiņā pret ēdienu saņemt kādus jaunumus.

– Man vajadzīgs ducis burgeru. Kartupeļu salāti un kāpostu salāti. Un galons ledus tējas.

– Kā izcept tos burgerus?

– Lai būtu vidēji, Ērlīna. Un neskopojies ar pildījumu.

Džosija paņēma savu diētisko kolu.

– Jūs nu gan esat pamatīgi aizņemti, ja reiz nav laika pat pusdienu pārtraukumam.

– Tā ir, Džosij. – Kārls jutās tik ļoti pārguris, ka varētu aizmigt vai kājās stāvot. Ar novēlošanos viņš atcerējās, ka vajadzētu noņemt cepuri. – Ir ieradies apgabala šerifs un pāris viņa puišu. Aģents Bērnss augu rītu darbina faksa aparātu. Birojā ir tik karsts, ka tur varētu pat uzcept šķiņķi.

– Ja reiz jūs tik smagi strādājat, tad jau vajadzētu būt arī kādiem noderīgiem atklājumiem.

– Kaut kas jau mums ir. – Viņš paraudzījās uz Ērlīnu, kas gaidpilna pagrieza muguru grilam. – Nu, oficiāli es jums nedrīkstu stāstīt, ko esam uzzinājuši. Taču to, ka Darlīna tika nonāvēta tādā pašā veidā kā pārējās, jūs jau zināt. Un mēs izsecinājām, ka tas bijis tas pats cilvēks un lietojis to pašu ieroci.

– Tas nav pareizi, – Ērlīna sacīja. – Mums te klīst apkārt kaut kāds slepkavniecisks psihopāts, un neviena sieviete apgabalā nevar justies droši.

– Nē, tas nav pareizi. Taču mēs viņu apturēsim. Par to tu vari būt pārliecināta.

– Metjū sacīja, ka sērijveida slepkavas ir atšķirīgi. – Džosija iesūca dzērienu ar salmiņu. – Tādi varot izskatīties un izturēties kā visparastākie cilvēki. Un tieši tālab viņus esot grūtāk notvert.

– Šo mēs noķersim. – Kārls pieliecās tuvāk. – Laikam jau vajadzētu tev pateikt, Džosij… Tu tāpat visai drīz to uzzināsi… Izskatās, ka Darlīnu nogalināja tieši tur, pie ezera.

– Augstais Dievs! – Ērlīna jutās šausmināta, tomēr versija viņai likās arī aizraujoša. – Tu gribi sacīt, ka viņš to izdarīja Svītvoterā?

– Mums ir pamatots iemesls tā domāt. Es negribu tevi biedēt, Džosij, taču tev jābūt ļoti uzmanīgai.

Trīcošiem pirkstiem viņa izņēma cigareti no paciņas, kas bija nolikta uz letes. – Es uzmanīšos, Kārl. Par to tu vari būt pārliecināts.

Viņa lēnām izpūta dūmu mākoni un nosprieda, ka noskaidros visu, tiklīdz būs sastapusies ar Tediju divatā.

Pagalmā pulcējās reportieri. Kerolaina vairs neatbildēja uz telefona zvaniem, jo traucētāji bija tikai žurnālisti. Lai kaut kā izklaidētos, viņa sāka šķirstīt vecmāmiņas albumu, kuru bija izņēmusi no kādas lādes.